Deja ir dvēseles valoda

2015. gada 11. augusts 00:00

955

Sindija Kļaviņa savu dzīvi nevar iedomāties bez dejas. Viņas sirdslieta ir tautisko deju dejošana. “Tā ir liela latviešu vērtība - dejot tautiskās dejas. Dejotājs ir savas zemes patriots. Neaprakstāmas sajūtas pārņem ik reizi, kad uzvelku tautas tērpu un kāpju uz skatuves. Ikvienam iesaku izjust šīs sajūtas,” stāsta Sindija Kļaviņa. Brīvajā laikā viņa dejo Stāmerienas tautas nama jauniešu deju kopā “Poga”. Sindija dejošanas prasmi palīdz apgūt diviem Stāmerienas pamatskolas deju kolektīviem, Kalnienas tautas namā māca bērniem pirmos soļus dejošanā, kā arī ir teātra pulciņa skolotāja Rīgas Pļavnieku pamatskolā, kur skolēniem savas zināšanas tālāk nodod jau otro gadu.

Nepiepildīts sapnis
Sindija dejo kopš mazotnes. “Kad biju maza, zināju, ka vēlos būt uz skatuves. Skolas laikā arvien vairāk sapratu, ka nākotnē darīšu darbu, kas saistīts ar cilvēkiem un skatuvi.” Mīlestība pret deju sāka veidoties otrajā klasē, kad dejoja modernās dejas Kalnienas pamatskolā, bet vēlējās pamēģināt arī tautiskās dejas. “Aizvien mans dzīves nepiepildītais sapnis ir apgūt sporta dejas. Ja daudziem patīk tikai tautiskās dejas, tad man sirdij tuvas ir arī cita žanra dejas kā hiphops un modernās dejas.”
Kad tika likvidēta Kalnienas pamatskola, Sindija turpinājusi dejot Litenes pamatskolā pie skolotājas Zaigas Mangusas, bet pēc devītās klases skolotāja viņai piedāvājusi dejot Stāmerienas jauniešu deju kolektīvā “Poga”. Šobrīd aizrit piektā sezona šajā kolektīvā. “Mudināju arī māsu Sonoru nākt dejot, un tagad tas ir notikums ģimenei, kad gatavoties uz pasākumiem palīdz arī vecāki un vecvecāki, kuri jūt līdzi mums. Liels ir viņu nopelns, jo bez tā daudz ko nebūtu sasniegusi.”

Dzīves aicinājums
Pēc vidusskolas beigšanas Sindija uzsākusi studijas Latvijas Kultūras koledžā, apgūstot specialitāti, kas saistīta ar pasākumu veidošanu un vadīšanu. “Mans dzīves aicinājums ir dejošana. Nopietni apsveru to, ka kādreiz varētu mācīties par deju skolotāju. To sapratu, kad sāku darboties ar bērniem,” viņa saka. Jau otrajā nedēļā, kad Sindija uzsāka mācības, viņai tika izteikts piedāvājums strādāt par teātra pulciņa skolotāju, kas darbotos ar bērniem, kopīgi uzvedot ludziņas un spēlējot spēles. Pēc laika skolas vadība uzzinājusi par Sindijas aizrautību ar deju un nācis vēl viens uzaicinājums, bet šoreiz cits – mācīt bērniem dejot. “Ar to arī sākās deju pasniegšana. No sākuma bija grūti. Mācīju dejot diviem deju kolektīviem, sākot no trešās līdz sestajai klasei. Saskāros ar to, ka bērniem nav pietiekamas atdeves. Viņi tika piespiesti nākt. Jaunajā gadā bērni neizrādīja interesi par to, un šobrīd Pļavnieku pamatskolā darbojos ar bērniem teātra pulciņā,” stāsta Sindija.
Viņa atzīst, ka bērni jāprot motivēt un katram jāatrod personīgā pieeja. “Ja nav vēlēšanās dejot vai tas tiek darīts piespiedu kārtā, tad nekas nesanāks. Ar jaunākiem bērniem, kā tas ir Kalnienā, sastrādāties ir vieglāk, jo viņi izrāda lielāku interesi. Spēku dod bērnu izstarotā enerģija, ja viņš pieskrien klāt, samīļo vai pasaka: “Skaties, skolotāj, kā es protu!””

Dejas raksturs
Sindija ar mirdzošām acīm stāsta par dejošanu. Raksturojot, ko nozīmē deja, viņa to saista ar relaksāciju un spēju atbrīvoties. “Deja nav tikai kustība, tā ir dvēseles valoda. Deju var iemācīties nodejot, izpildot to tehniski, bet tomēr tas ir kas vairāk – teātris, ieliktās emocijas, personības parādīšana un savstarpējās attiecības. Jā, dejot var iemācīties jebkurš, bet pie izpildījuma ir cītīgi jāstrādā, lai skatītājam, priekšnesumu vērojot, aizrautos elpa. Tāpēc dejas ir “jāiedejo”, jo parasti pirmie koncerti ir visgrūtākie. Pirmās reizes ir kā taustīšanās, dejas rakstura meklēšana. Katra jauna deja man ir sava veida izaicinājums, cik labi to varu iznest, kā pareizi to tehniski izpildīt.”
Labs dejotājs, pēc Sindijas domām, ir tāds, uz kuru skatoties tirpas skrien pār ķermeni. Šādas sajūtas viņu pārņēmušas, kad Gulbenē uzstājies deju ansamblis “Līgo”, kura vadītājs Jānis Purviņš ir viens no Latvijas labākajiem horeogrāfiem. Runājot par autoritātēm starp dejotājiem, Sindija izceļ Artu Slicu, kas ir deju kolektīvu vadītāja, horeogrāfe un dejo kolektīvā “Zalktis”. “Skatoties, kā viņa dejo, var redzēt, ka viņā deja virmo. Sejā vienmēr ir smaids, un pašam gribas laisties dejā.”

Ikviena spēkos
Sindija piekrīt, ka nekad nav par vēlu sākt dejot. “Ja ir vēlēšanās un gribasspēks, tad var iemācīties. Atminos pirmo reizi, kad aizgāju uz deju kolektīva “Poga” mēģinājumu. Bija liels satraukums, bet drīz vien tika iegūti jauni draugi. Visi mīl deju, un kolektīva kopā būšana ir vērtība. Arī pasākumi un darbošanās kopā sniedz vēl lielāku vēlmi dejot un uzlādē mani. Šis ir mans kolektīvs, kurš daudz ko devis. Esmu kolektīva daļa un atbildīga par citiem. Sindija stāsta par kādu skati, kurā iegūts augstākais novērtējums un dejotāji jutušies kā uz viena viļņa, izjūtot kopējo enerģiju.”
Ja kādreiz notiek kāda ķibele, tad cits citam palīdz. Koncertos pietiek kuriozu. Ir gadījies, ka kurpe saplīst, un tā tiek aptīta ar līmlenti, vai svārku vīle atplīst, pastalas atsienas.

Daudz kaislību
Sindija vēlas izmēģināt daudz ko jaunu, izmanto dzīvē sniegtās iespējas. Citkārt meitenes vecmamma saka: “Vai tu vēl kaut kur nevari savu degunu iebāzt?” “Ja dzīve piespēlē kaut ko, to cenšos izmantot. Nemēģinu saplānot visu uz priekšu, vairāk esmu mirkļa cilvēks. Esmu iesaistījusies brīvprātīgajā darbā, kā arī pasākumu organizēšanā un vadīšanā. Var teikt, ka tā ir otra mana aizraušanās. Braucu tiesāt motokrosa sacensības. To var nosaukt arī par ģimenes aizraušanos, jo ar to nodarbojas gan māsa, gan tētis. Dalība sacensībās dod sava veida adrenalīnu. Nereti uzņemos vairāk, nekā varu panest, un nekad neizvēlos vieglāko ceļu,” saka Sindija. Arī šī vasara viņai ir piepildīta ar notikumiem: Līgo pasākums Litenē, Novada svētki Lejasciemā, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, audzēkņu koncerti. Gaidīti tiek arī citi pasākumi un jauni izaicinājumi. ◆

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Deja ir dvēseles valoda

Kategorijas