Nebaidās iziet no ierastās komforta zonas

2015. gada 14. augusts 00:00

2015

Nebaidās iziet no ierastās komforta zonas

(Turpinās no 1.lappuses)
Pēc tikšanās ar gulbeniešiem Anitu un Agri Aumeisteriem Agra vecāku mājās Ozolu ielā rodas tikai viens jautājums - pa kuru laiku viņi paspēj apceļot Latviju, iekarot kalnu virsotnes, vērot putnus un iepazīt naktstauriņus? Kur tad vēl Anitas floristikas un maizes cepējas prasme, mīlestība traukties ar motociklu, līnijdejas, laivošana, spēja pulcēt ap sevi draugus! Izrādās, viņi spēku un enerģiju rod dabā, tās bagātīgajā trokšņu un arī klusuma pasaulē. Ikdienā Anita strādā apdrošināšanas kompānijas “Gjensidige” Gulbenes filiālē, bet Agris šobrīd rosās pa māju.
“Es neprotu neko nedarīt! Tagad man ir jauns hobijs – ārkārtīgi patīk braukt ar motociklu. Pati to nevadu, bet vienmēr ir iespēja sēdēt kādam aizmugurē. Gan vīrs Agris, gan viņa brālis Laimonis tad vienmēr ir satraukušies, bet es pēc šāda izbrauciena esmu adrenalīna pilna. Laikam pēc savas būtības esmu hiperaktīvs cilvēks. Jau apsveru, ka varbūt jāiegādājas ādas kostīms, lai trauktos ar “moci”. Pavisam nesen iemācījos airēt laivu, kas nav nemaz tik vienkārši,” sēdēdama zem ābeles ar augļu pilniem zariem, stāsta Anita. Viņai dzīvesprieku rada viss, kas ir apkārt. “Ikdienā es ļoti daudz strādāju. Man ir fantastiski kolēģi! Es viņus visus mīlu! Tad, kad esmu pagalam piekususi, tad ar lielāko prieku labprātāk dodos dabā klausīties klusumu, nevis kaut kādā burziņā - apreibušu cilvēku runās.”

Putnus nevēro īgņas un
pukstētāji
Anita kopā ar vīru Agri ir starp tiem cilvēkiem, kuri labprāt dodas vērot putnus. Draudzība ar ornitologu Elviju Kantānu no Litenes viņiem sākusies pavisam nejauši. “Gulbenes novada bibliotēkā pirms kāda laika tika atklāta bijušā gulbenieša Nikolaja Gorkina fotoizstāde. Piedalīties pasākumā bija uzaicināts arī Elvijs, kurš par putniem pastāstīja tik daudz interesanta. Klausījos visā ar pavērtu muti. Man tas viss tā patika! Toreiz viņam uzdāvināju pašas ceptu maizi. Pēc tam internetā pieklājīgi uzrakstīju Elvijam vēstuli, paužot savu atzinību par dzirdēto. Kad šajā pavasarī viņš organizēja pirmo putnu vērotāju saietu, sapratu, ka pēc ziemas, kad nācās tikt galā ar veselības problēmām, par visu vairāk vēlos būt dabā. Atceros, bija fantastiska diena. Grupā bijām tikai daži putnu vērotāji. Redzētais atstāja neizdzēšamu iespaidu. Iedomājieties, visi ejam pa nelielu zemes ceļu un pēkšņi uz lauka mūsu priekšā nolaižas tūkstošiem zosu! Tagad piedalāmies visos Elvija rīkotajos putnu vērošanas pasākumos. Viņš tā spēj ikvienu aizraut ar savu stāstījumu, ka esam gatavi noticēt it visam. Dzīve naktī un arī pati daba naktī ir saistoša un interesanta. Liela nozīme ir arī cilvēkiem, ar kuriem esi kopā. Vērot putnus nebrauc īgņas un pukstētāji. Tie ir pozitīvi noskaņoti ļaudis. Par savu putnu uzskatu lakstīgalu, jo, kad Gaiļezera slimnīcā pamodos pēc operācijas, aiz loga skaisti dziedāja lakstīgalas. Arī Ozolu ielā dzied lakstīgalas. Gandrīz katrā kokā te ir kāda putna ligzda. Pagājušajā sestdienā, kad Litenē notika “Naktstauriņu nakts”, biju pārsteigta, cik arī naktstauriņi var būt dažādi. Daba, klusums – tas viss cilvēkā rada harmoniju,” uzskata Anita.

No naktstauriņiem pie
medūzām
Uzzinot, ka kaut kur iespējams ieraudzīt un atklāt kaut ko interesantu, ģimenē ātri tiek pieņemts lēmums: jāpiedalās! Pavisam nesen Anita un Agris atgriezušies, kā paši saka, no kārtējās turiādes. “Meita Līva – topošā zinātniece, kura dzīvo Rīgā un strādā Dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā “Bior“, - ar mums ir uz viena viļņa. Līva izveido maršrutu, bet mums ar tēvu atliek tikai braukt. Meitai tāpat kā man patīk aktivitātes dabā. Pārsvarā dodamies uz dažādiem purviem. Esam izstaigājuši daudzas purva takas, katru reizi no pārgājiena mājās atgriežoties ar jauniem iespaidiem. Ja pagājušajās brīvdienās vienā vakarā Litenes pusē skaitījām naktstauriņus, tad Līva jau bija uzzinājusi, ka no jūras ir izskalotas medūzas. Nākamajā vakarā Aumeisteri jau traucās jūras virzienā, lai ar lukturīšiem rokās staigātu gar jūras malu. Vēl pirms medūzu vērošanas, liekot vīram pie automašīnas stūres lidot kā Šumaheram, visa ģimene traucāmies uz Salacgrīvu, lai paspētu vērot, kā jūrā riet saule. Arī šonedēļ bijām pie jūras, kur redzējām ārkārtīgi interesantus ūdensputnus, kurus vīrs jokojot nodēvēja par “jūras pīlēm”,” aizrautīgi stāsta Anita, bet Agris visam piekrītoši māj ar galvu.

Ceļasomu sakravā pusstundā
Anita ģimenē ir galvenā menedžere. Viņa atsauc atmiņā savu vārdadienu 10.aprīlī. “Laiks bija labs. Ciemojos pie meitas, nevarēdama sagaidīt, kad no rīta visi pamodīsies, jo biju izdomājusi, ka jābrauc uz Jelgavas novadā izveidoto minizoodārzu “Pie tēvoča Garika”. Ļoti aktīvs dabas iepazīšanas laiks mums sākas augusta otrajā nedēļā līdz septembrim, jo tad visi darbi gan dārzā, gan citviet ir padarīti. Tiklīdz tuvojas brīvdienas, jau plānojam, kurp doties. Iespējams, rīt un parīt varētu doties uz Limbažu pusi, bet braucienā noteikti jāieplāno arī kāda purva apskate. Ir tik labi iet kopā ar savējiem pa purva takām. Piemēram, Jelgavas pusē Cenas tīrelī pirmo reizi redzējām, kā aug lācenes. Kur tad vēl visvisādi kukaiņi! Mani tas ļoti saista! Nesen ar meitu runājām, ka arī jaunieši mums kļūst arvien zaļāk domājoši. Viņi vēlas būt tuvāk dabai, jo tas kulta laiks, kad visi skrēja uz klubiem, ir pagājis. Vizualizēju, ka pēc pieciem gadiem mums vairs nevajadzēs rīkot lielās talkas, jo vide būs sakopta. Uz to, kas nometīs kādu papīru, visi raudzīsies kā uz tautas ienaidnieku,” prāto Anita. Kopā ar Laimoni un vīru viņa nesen izstaigājusi visu Gaujas nacionālo parku. “Apskatījām Sietiņiezi. Tur gan pagaidām neiesakām iet, jo taka ir bīstama. Kad tur viss tiks sakārtots – būs skaisti! Esam nolēmuši beidzot iegādāties Latvijas karti, lai atzīmētu tās vietas, kur jau esam bijuši,” piebilst Anita. Viņa ne tikai pati ķer patīkamas sajūtas, bet cenšas tās sagādāt arī citiem. “Mana misija šajā pasaulē ir dot, dot un vēlreiz dot! Galvenais ir cilvēkam iznākt laukā no savas komforta zonas! Man nav problēmu pusstundas laikā visai ģimenei sakravāt ceļasomas, lai ar to saturu varētu iztikt trīs un pat vairāk dienas. Uzskatu, ka esmu profesionāla ceļa somu kārtotāja. Pēc pāris nedēļām vīrabrālis brauks uz Islandi. Man atkal būs jākārto viņa ceļasoma. To daru jau 25 gadus. Vienmēr izrunājam, kādas zāles jāņem līdzi, kāds būs klimats un tamlīdzīgi. Mums ar vīru pieder arī tituls - labākie kalnos kāpēju pavadītāji un sagaidītāji,” stāsta Anita.

Fiziska un morāla uzvara
Kopā ar Laimoni, kurš ir pieredzējis alpīnists, arī Anita un Agris ir iekarojuši kalnu virsotnes. Vairāk nekā divdesmit gadus viņi ir saistīti ar Latvijas Alpīnistu un ceļotāju asociāciju, bet līdz šim abiem tā arī nebija sanācis kāpt kalnos. “Tad bērni bija mazi, tad nebija naudas, tad Agris slimoja. Tomēr beidzot saņēmām piedāvājumu no asociācijas biedriem aizbraukt uz Sardīniju Itālijā, lai kāptu kalnos. Pirms tam biju norūpējusies, vai kāpšana kalnos būs Agrim pa spēkam viņa veselības dēļ. Ļaušanās kalnu valdzinājumam bija kā piecdesmit orgasmi vienā reizē! Protams, pieredzējušie kalnos kāpēji aizsteidzās mums abiem pa priekšu, jo abi ar vīru fotografējām visu, ko vien redzējām. Es pat nonācu līdz histērijai, jo Agris iegāja it kā nelielā alā un no tās iznāca tikai pēc ilgāka laika. Biju nobijusies. Jau apsvēru, kā viņu glābt. Kad tuvojāmies pirmajai kalnu virsotnei Sardīnijā, grupasbiedri palaida Agri pa priekšu. Sapratu, ka vīram tā bija ne tikai lielākā fiziskā, bet arī morālā uzvara. Es lepojos ar viņu! Protams, esam apņēmības pilni kādreiz atkal aizbraukt uz kalniem.” Anita uzskata, ka cilvēkiem nevajag aizbildināties ar laika trūkumu, bet izbaudīt visu, ko dzīve piedāvā. “Ir jādzīvo šodien un tagad!” viņa visiem iesaka. ◆

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nebaidās iziet no ierastās komforta zonas

Kategorijas