Varat saukt vienkārši par Modu

2015. gada 21. augusts 00:00

1337

Anita Kostigova Lizuma kultūras nama amatierteātrī “Daiva” darbojas septiņus gadus

Anita Kostigova uz Lizuma amatierteātri “Daiva” atnākusi, ļaujoties pierunāšanai. Pirms tam viņa bija ilgus gadus dejojusi deju kolektīvā, tāpēc teātrim neatlicis laika. Laiku prasījis arī darbs Lizuma vidusskolā un ģimene.
“Pirms septiņiem gadiem, kad “Daivas” režisore vēl bija Edīte Siļķēna, lugā “Dīvainā misis Sevidža” nebija Pedijas lomas tēlotājas. Solveiga Vilka, kura šobrīd ir amatierteātra “Daiva” režisore, un Ilona Skrūzmane mani pierunāja nākt uz teātri. Dejošanu biju nolikusi malā, tāpēc nolēmu pamēģināt darboties amatierteātrī. Mana pirmā loma bija ļoti laba, jo tajā gandrīz nekas nebija jārunā, tikai jāstaigā pa skatuvi. Savas lomas tekstu es mācos. Modas lomai bija ļoti daudz teksta. Daudz kas tiek apgūts saspēlē ar skatuves partneriem. Vienmēr ir tā, ka otra tekstu zinām labāk nekā savējo. Dažkārt nākas arī improvizēt. Tad saproti, ka esi bedrē, arī otrs skatuves partneris saprot to pašu. Izrādās, esam aizsteigušies tekstam pa priekšu, tāpēc nekas cits neatliek, kā pamazām atgriezties atpakaļ. Skatītāji jau to nepamana. Man nav bijis tā, ka ar kādu ir grūti saspēlēties. Pa šiem gadiem esmu nospēlējusi septiņas dažādas lomas,” stāsta Anita Kostigova.
- Vai paļaujaties uz režisori?
- Manuprāt, režisorei Solveigai piemīt īpaša spēja redzēt, kurš kādai lomai ir piemērots. Es par viņu varu teikt tikai pašu labāko. Režisore lomas neuzspiež. Viņa lasa lugas tekstu un jautā mums pārējiem, kā mēs domājam, kam konkrēta loma būtu piemērota. Gandrīz vienmēr ir trāpīts desmitniekā. Dažkārt režisore domā citādāk nekā mēs. Un viņai, izrādās, ir taisnība. Teātrī mēs visi rēķināmies ar viņas viedokli. Arī mans dēls Artis darbojas amatierteātrī.
- Moda lugā saka, ka dzīve ir brīnišķīga
- Es ļoti daudz ko mācos no Modas, jo viņai piemīt pozitīvā dzīves uztvere. Piemēram, viņas teiktais, ka eksistē tikai šodiena. Mēs vēl neprotam tā dzīvot. Dzīvot ar domu, ka es šodien to daru, jo varbūt rīt nevarēšu izdarīt. Apbrīnoju arī Modas labestību, lai gan esmu dzirdējusi, ka ir cilvēki, kuri šo lugas varoni uzskata par pusdullu veču. Varbūt tas ir atkarīgs, ko režisors ir domājis ar viņas tēlu. Mēs Lizumā divas reizes esam spēlējuši šo lugu, un slapjā vietā acis ir bijušas arī vīriešiem. Pēc pirmajām “Harolds un Moda” izrādēm man bija ārkārtīgi grūti iziet no lomas. Modas devīze lugā ir: katra jauna diena nes kaut ko jaunu. Jebkurš cilvēks taču dzīvo ar domu, ka rītdiena viņa dzīvē nesīs kaut ko jaunu. Viņš atver acis un saka: “Cik jauks rīts! Visa diena vēl priekšā.” Nevis kā Moda, bet kā Anita diezin vai varu sacīt, cik brīnišķīgi, ka šī dzīve nav mūžīga, kaut gan ar prātu saprotu, ka mūžīgs nav nekas. Ne tikai es, mēs visi saprotam šo domu, bet cenšamies to attālināt. Varbūt tad, ja piedzīvošu astoņdesmit gadus, es arī domāšu kā Moda, kura ir atgriezusi dzīvei vienu jaunu cilvēku, sakot: “Mīli, mīli vēl un vēl!”
- Vai arī jums ir nācies skolotājas darbā “izglābt” kādu audzēkni?
- Šie jaukie gandarījuma brīži ir reti, bet tie ir tad, kad bērns pienāk klāt un saka: “Paldies, skolotāj, par to, ko jūs man iemācījāt!” Kā skolotāja es Lizuma vidusskolā strādāju kopš 1982.gada, lai gan sākotnēji biju sākumskolas skolotāja. Esmu sapratusi, ka, strādājot ar skolēniem, savas grūtības ir katrā viņu vecuma posmā. Ja man savulaik bija bail no sākumskolas pāriet darbā uz pamatskolu, tad tagad saku, labi, ka skolas direktore mani piespieda to darīt. Kā vidusskolas skolotāja esmu tikai trīs gadus. Man ir arī audzināmā – 10.klase. Ir bijis tā, ka skolēns uztic savas problēmas, kad nesaprot, kā rīkoties konkrētā situācijā, tāpēc zvana man. Paldies par šo uzticību! Diemžēl grāmatas gan šodien bērni nemīl lasīt. Ir pāris skolēnu, kurus esmu ieinteresējusi lasīt. Tas ir maz, bet tomēr ir, jo man pašai ārkārtīgi patīk lasīt grāmatas. Ir bijis tā, ka piespiežu bērnam izlasīt kādu grāmatu, bet viņš pēc tam atzīst, ka pareizi esmu rīkojusies. Es noteikti pievienojos manas skatuves varones teiktajam, ka katrs cilvēks ir citādāks. Neatkārtojama parādība. Modai ir absolūta taisnība. Cilvēki, kas mums apkārt, katrs ir neatkārtojama personība. “Nepietiek ar to, ka tu izvēlies pareizu ceļu. Padari to arī patīkamu!” saka Moda. Uzskatu, ka ir svarīgi, lai cilvēkam patīk tas, ko viņš dara. Man patīk. Dzīve ir jāpadara patīkama.
- “Cilvēki patiesībā uzgriež muguru dzīvei. Sēž uz rezervistu soliņa, vērodami spēles gaitu,” saka Moda.
- Viņai ir absolūta taisnība. Ir cilvēki, kuri tiešām visu vēro no malas, čīkst, gaužas, gāna valdību, visus apkārtējos, sūdzas, ka neviens nepalīdz, bet jautājums ir, vai, tā izturoties vai sēžot uz rezervistu soliņa, es sev palīdzu? Nekļūdās jau tikai tas, kurš neko nedara. Kritizēt visu un visus jau ir visvieglāk. Ja esmu izdarījusi kaut ko nepareizi, tad nāciet un pasakiet!
- Piekrītat, ka visiem ir tiesības palaikam izskatīties muļķīgi?
- Piekrītu, jo arī pati esmu tam ļāvusies. Esmu Pagasta svētkos izklaidējusi bērnus, būdama smieklīgs Karlsons. Esmu 1.aprīlī savos īsajos matos iesējusi divas ļipiņas un kājās uzvilkusi svītrainas pusgarās zeķes. Mani tas neuztrauc, ja kādreiz varu atļauties būt arī smieklīga. Bērniem tas pat patīk. Nav neviena cilvēka, kurš varētu apgalvot, ka viņam nav no svara, ko par viņu domā apkārtējie. Arī man tas ir būtiski, tomēr vairāk rīkojos tā, kā pati uzskatu par pareizu. Cilvēks nevar dzīvot tikai pēc citu priekšrakstiem. Katrs mēs dzīvojam savu dzīvi. Moda lugā saka, ka cilvēks gan smejas, gan raud. Jā, es arī atļaujos dažkārt būt vāja. Jā, es arī raudu, bet daru to vienatnē, lai neviens manas asaras neredz. Tad es varu izraudāt savu dvēseli. Ja man ir ļoti grūti, tad palīdz klasiskā mūzika. Es to klausos skaļi, tā, lai mājai jumts cilājas. Tad manī kaut kas iekšēji atbrīvojas. Manas lugas varones slepenais ierocis ir maigums. Arī es cenšos būt maiga pret saviem mazbērniem. Ar viņiem baros mazāk nekā ar saviem bērniem, jo tagad labāk saprotu, kā vajag rīkoties.
- Gaidāt 1.septembri
- Man patīk 1.septembra kņada, satikšanās, iespēja no malas pavērot, kā bērni ieskrien klasē, kurš pirmais ieskries klasē, kuru solu aizņems. Tas ir tik forši! Pirmajai skolas dienai ir īpaša aura. Gluži kā uz skatuves, tā arī skolā savureiz jāspēj būt aktrisei, jāprot improvizēt. Vienreiz pat esmu kāpusi uz krēsla, jo, ienākot klasē, visi izlikās mani neredzam. Skaļi pateikusi “labrīt!”, bildu, ka saprotu, ka esmu neliela auguma, bet uz krēsla mani varbūt tagad pamanīsiet. Vairs uz krēsla stāvēt nevajadzēja.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Varat saukt vienkārši par Modu

Kategorijas