Dzīves svētceļojums turpinās

2015. gada 21. augusts 00:00

1625

Katru gadu daļa Latvijas kristīgās tautas dodas svētceļojumā uz Aglonu, lai piedalītos Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos. Kāds varbūt teiks, ka svētceļojums ir pārgājiens, ar kura palīdzību var izbēgt no ikdienas rutīnas vai vienkārši atpūsties, taču aiz tā slēpjas kas vairāk. To saprast var, ja pats dodies uz Aglonu kājām.
Es svētceļojumā gāju pirmo reizi, pati nesaprazdama, kam man tas vajadzīgs. Kāpēc gan cilvēkam uzlikt pašam sev pārbaudījumus? Vai tad nepietiek ar to, ko Dievs mums katram sūta? Vai Dievs gribētu, ka mokām sevi ar tulznām vai iešanu pa karstumu, ja mūsdienās uz Aglonu iespējams vienkārši aizbraukt ar auto? Mana nesapratne bija liela, jo arī svētceļnieku grāmatiņā bija teikts, ka “svētceļojums nav īpašs pašmocības veids, lai izpelnītos Dieva labvēlību”. Daži grupasbiedri teica, ka iet uz Aglonu, lai atjaunotu attiecības ar Dievu. Svētceļojums ir viņam veltīts laiks – katru rītu un vakaru tiek skaitīta Breviāra lūgšana, ir iespēja piedalīties svētajā misē, kā arī lūgties rožukroni un slavēt Dievu caur dziesmām. Bet kāda ir atšķirība – ja to visu dara ikdienā vai svētceļojumā? Sapratu, ka, ejot svētceļojumā, lūgšana izplūst pa visām tām vietām, kur esam bijuši. Tā pieskaras katram ceļā satiktajam cilvēkam, tā ieplūst vidē. Un galu galā ikdienā brīvā laika nav tik daudz, lai to visu veltītu lūgšanai.
Svētceļojumā var ne tikai uzlabot saikni ar Dievu, bet arī ieraudzīt to, kā viņš sūta palīdzību caur citiem cilvēkiem. Mums tika ziedota pārtika, taču īpaši aizkustināja diena, kad bijām ceļā uz Maltu. Pie kādas ģimenes devāmies palūgt ūdeni. Mums tika dāvāts atspirdzinošs ūdens no akas. Lai gan tas bija vienīgais, ko bijām lūguši, atnesti tika arī gurķi un tomāti. Aizkustinoši šajā situācijā bija tas, ka vīrietis, kurš mums to visu deva, iepriekšējā dienā bija piedzīvojis sava brāļa bēres, bet viņam nebija žēl dalīties ar svētceļnieku grupu. Varbūt cilvēki Latgalē vienkārši tādi ir?
Dodoties uz Aglonu, tika dzirdēti arī pieredzējušu svētceļnieku stāsti, kas lika saprast, ka liela nozīme ir arī cilvēkiem grupā, jo ar viņiem kopā tiek pavadīts viss svētceļojuma laiks. Jāteic, ka Gulbenes grupa bija ļoti īpaša, mums pievienojās ticīgie gan no Smiltenes un Alūksnes, gan arī no Rīgas. Mēs visi bijām dažādi, taču vienoti. Cits par citu uztraucāmies un palīdzējām cits citam, lai kopīgi sasniegtu galamērķi.
Ieejot Aglonā, pārņēma liels saviļņojums. Pēc būšanas bazilikā visi cits citu ārpusē apskāvām, jo bijām priecīgi, ka esam izturējuši līdz galam un ka beidzot esam Aglonā. Tomēr jāsaka, ka kopīgā iešana līdz galamērķim bija daudz patīkamāka nekā Aglonā pavadītais laiks, jo tur grupa pajuka tāpēc, ka katram bija savas vēlmes un darīšanas. Tomēr svētki kopumā bija skaisti. 15.augustā uz Aglonu bija ieradušies arī Saeimas deputāti un pat Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Vai tā bija sevis reklamēšana vai cieņas izrādīšana pret Latvijas kristīgo tautu, zināms tikai viņiem pašiem.
Svētceļnieki jau atgriezušies mājās, citi pat sāk gatavoties nākamajam gadam, taču dzīves svētceļojums turpinās visu laiku.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīves svētceļojums turpinās

Kategorijas