Labākais sprinteris

2015. gada 25. augusts 00:00

934

Jānim Mezītim svarīgākās sacensības nākamgad - Eiropas čempionāts un olimpiāde

Vieglatlēts Jānis Mezītis no sacensībām uz sacensībām visus priecē ar labiem rezultātiem, izcīnot godalgotās vietas gan 100, gan 200 metru distancē, gan vēl arī 4 x 100 metru stafetē. Arī nesen, startējot Latvijas čempionātā Ventspilī, viņš atkal visus iepriecināja ar divām zelta godalgām 100 un 200 metru distancē.
“Ja atmiņa mani neviļ, ir izcīnīti 11 Latvijas čempiona tituli. Tiesa, runājot konkrēti par šo čempionātu, varētu teikt, ka man tas bija neinteresants. Ja ikdienā nav tāda izteikta sāncensības gara, kad blakus jebkurš var uzvarēt, tad gribot negribot tā vairāk ir cīņa ar sevi. Latvijā tā nav tikai manā sporta veidā. Katrā disciplīnā ir līderi un nav sportistu, kas varētu ar viņiem konkurēt. Un tas rada problēmas attīstībai. Izejot uz starta, tu tikai domā, ka tev jānoskrien līdz galam, lai izcīnītu čempiona titulu, un šajā gadījumā skriet ir pavisam citādāk, nekā startējot starptautiskās sacensībās, kā, piemēram, Eiropas komandu čempionātā Grieķijā, kur šogad bijām – tu ej uz startu un domā, ka tu vari būt pēdējais, bet tikpat labi tu vari būt arī trešais, ceturtais, piektais, un tad uzreiz mandrāža organismā ieslēdz pavisam citu darba sajūtu un parasti tiek uzstādīti personīgie rekordi,” stāsta sportists.

Nākamā sezona - noslēdzošā
Jānim ir 29 gadi un, kā viņš pats saka – viņa sporta veidā viņš jau ir kā seniors. “Man ir jāsaprot, ka nākamā sezona man būs noslēdzošā. Taču pirms tam vēl nākamajā sezonā būs daudz kvalitatīvu maču gan Latvijas līmenī, gan noslēgumā arī sapnis – olimpiāde Riodežaneiro. Nākamgad man paredzēts starts Latvijas čempionātā, Valsts prezidenta Baltijas balvas izcīņā, 4. Latvijas olimpiādē, kur pašvaldības jau sāk mest acis uz visiem labākajiem, piedāvāt pārstāvēt viņus un tikai no paša ir atkarīgs, vai palikt aizstāvēt savu dzimto novadu vai pieņemt finansiāli izdevīgākos piedāvājumus. Es neko sliktu nevaru teikt par mūsu novadu finansiālā atbalsta ziņā, jo pašvaldība vienmēr mani ir atbalstījusi iespēju robežās. Liels paldies man ir jāsaka arī savai ģimenei, vecākiem, arī uzņēmumam “Rubate”, kas man palīdz momentos, kad nepieciešams atbalsts.” J.Mezītis uzsver, ka Latvijas olimpiādē viņa mērķis nākamgad ir gūt vismaz divas medaļas novadam, bet, iespējams, arī trīs, jo viņa tēvs, treneris Voldemārs Mezītis gatavo vēl trīs puišus, kas labprāt pievienotos stafetes komandai. “Šiem puišiem pat nav jābūt pašiem labākajiem Latvijā, tie var būt vidēja līmeņa sportisti, ar kvalitatīvām stafetes maiņām - un mēs varam Gulbenes novadam izcīnīt vietu labāko sešniekā vai pat trijniekā,” saka J.Mezītis.
Nākamgad notiek arī Eiropas čempionāts un sportista sapnis ir individuālais starts tajā. “Es esmu piedalījies Eiropas čempionātos, bet vienmēr ar stafetes komandu. Stafetē nosauc Latviju, sajūtas ir labas, arēna liela, bet gribētos aizbraukt ar savu starta rezervāciju, savu celiņu, savu starta laiku un izjust to visu. Kvalifikācijas normatīvs ir augsts, bet tik un tā es vēl joprojām, konsultējoties ar savu treneri Edgaru Voitkeviču, uzskatu, ka tas ir realizējams. Sezonas noslēgumā nākamgad, protams, ir olimpiāde Riodežaneiro, bet realitāte ir tāda, ka sprintā kvalifikācijas normatīvi ir tik augsti, ka, izpildot to pašu jau olimpiādē uz vietas, var iekļūt pusfinālā. Es jau minēju, ka nākamo sezonu plānoju kā pēdējo karjerā, tādēļ es, protams, noteikti galdā likšu visas kārtis. Un varbūt man izdosies! Kādus pāris gadus nav bijušas traumas, kas uzreiz atspoguļojas arī rezultātā. Jāiet uz visu banku! Jāmēģina nolikt malā pēc iespējas visu, kas traucē sagatavoties un jācer uz ģimenes atbalstu!”

Trenējas gandrīz katru dienu
Jānis trenējas sešas reizes nedēļā no divām līdz trīs stundām. Treniņi notiek katru dienu, izņemot svētdienu. “Es esmu amatieris profesionālis. Ja mēs aizbraucam uz Eiropas čempionātu vai uz Eiropas komandu čempionātu, tad principā latvieši ir vienīgie, kas sporto, startē, bet nesaņem par to atalgojumu. Pat lietuvieši un igauņi to ir sakārtojuši. Nav runa par to, ka var kļūt bagāts, bet lietuvieši un igauņi, piemēram, ir sakārtojuši tā, ka viņiem stadiona tuvumā ir naktsmītnes, ēdināšana, ir arī ikmēneša maksājums, kas viņiem ļauj sevi uzskatīt par profesionāliem sportistiem un pievērsties pilnībā tikai sportam. Mums ikdiena ir citādāka,” stāsta vieglatlēts. Jānis atklāj, ka ceļas pulksten 6.00 no rīta, pa dienu, protams, darbs, pēc darba – uz treniņu, pēc tam ir jāizņem dēliņš no bērnudārza, protams, jāvelta laiks ģimenei. “Es ne par ko nesūdzos, bet kopumā manā sporta veidā, meklējot simtdaļas, tas viss varbūt arī ietekmē, tēdēļ rezultāts varbūt ir tāds un nevis citādāks,” vērtē Jānis. Tiesa, viņš atzīst, ka šobrīd viņam ir ļoti noveicies ar pašreizējo darba devēju. “Es strādāju konkrētu darba laiku un pēc tam varu aizslēgt kabineta durvis un darbs man nenāk līdzi. Divas stundas tiešām varu kvalitatīvi veikt treniņu un tas man ir liels bonuss.”

Treniņprocess iedalās lielos ciklos
Stāstot par treniņiem, Jānis atzīst, ka tajos jāiegulda liels darbs. Viņi grupā ir trīs četri puiši un tikpat meitenes, kas visi ir katrs savā disciplīnā Latvijas virsotnē. “Viss treniņprocess ir sadalīts pa lieliem cikliem – rudens, ziema, pavasaris. Rudeni vieglatlētikā tiem, kam vasaras sezona ir sacensību sezona, varētu nosaukt par “zemes ēšanu”. Viss, ko tu darīsi vasarā, ir jārealizē rudenī. Ja tā visa nebūs, vasarā varbūt vienu startu izšausi, bet kvalitatīvas startu sērijas nebūs,” ir pārliecināts Jānis. “Ziemā, godīgi sakot, mūsu infrastruktūras dēļ mums īsti nav, kur palikt. Daugavas stadionā ir četri celiņi simts metrus gari, kur trenējas apmēram 150 cilvēki. Tie, kas ir patrenējušies, procesu jau zina, zina, kuri ir ātrie celiņi un kur ir lēnas staigāšanas. Bet katru gadu tiek uzņemti jaunie vieglatlēti. Ja, piemēram, tāds kā es skrienu sprintu un pēkšņi uz celiņa izskrien mazs puika, gan es, gan viņš var iedzīvoties milzīgās traumās. Tāpēc ziemas periods ir tāds darbs uz vietas, kurā īsti izskrieties nevar. Cilājam svarus, pildām specifiskus vingrinājumus, lēcienus. Pirmo reizi tiekam izskrieties Igaunijā, mazā pilsētiņā Veru. Tur ir manēža, kur mēs pavadām divas nedēļas Ziemassvētku laikā. Tad cenšamies paveikt to darbu, kas būtu ziemā jāpaveic. Kad pienāk pavasaris, braucam uz treniņnometni silto zemju virzienā. Un tad jau ir klāt sezona!”

Gan darbs, gan talants
Jānis uzskata, ka viņam ātruma īpašības piemita jau krietni sen, bet līdz pat vidusskolai piespiedu kārtā tās tika slāpētas ar citiem sporta veidiem. “Tas jau netika darīts speciāli, bet tas tā notika tāpēc, ka piespieda vide. Protams, pēc 9.klases varēja iet mācīties uz Rīgu, bet tajā laikā vēl šādas vēlmes nebija. Tiklīdz tēvam bija iespēja, viņš vidusskolas laikā mani aizveda uz pirmajām sacensībām uz Madonu un tur es uzreiz bez sagatavošanās izskrēju Latvijas pirmo sporta klasi. Otrais mačs jau bija Latvijas 1. olimpiāde, kur es paliku 12., 13.vietā. Es biju B finālā. Puiši uz mani skatījās, kas tas tāds ir. Nākamajā gadā es jau biju A finālā kopā ar viņiem. Pirmos pāris gadus ļoti ātri progresēju, bet tagad jau ir tā, ka katra simtdaļa ir ieguvums.”
Runājot par treniņiem, J.Mezītis gan arī atzīst, ka tieši sprintā tikai ar darbu bez talanta tālu netikt. “Ja mani vērtētu pasaules līmenī 10 punktu sistēmā, talants man varētu būt kādi 7 punkti. Ja es būtu profesionāls sportists un sevi varētu veltīt tikai sportam, domāju, ka Eiropas līmenī es varētu būt labāko sešpadsmitniekā, bet kādam, protams, tas liktos forši – es Eiropā esmu starp 16 labākajiem, cits atkal vaicātu – ko tas tev dod? Bet tā ir bijis vienmēr - katram cilvēkam vērtību skala ir citādāka, lai būtu gandarījums par paveikto!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Labākais sprinteris

Kategorijas