Populāram gulbenietim drīz paliks 90

2015. gada 4. septembris 00:00

Heronīms Kazačenoks katru rītu sāk ar vingrošanu

Gulbenes senioru Heronīmu Kazačenoku pazīst un daudzina viņa sabiedriskās aktivitātes dēļ. Veco vīru daudzi uzskata par literārā varoņa Dona Kihota līdzinieku. Gluži kā ar vējdzirnavām H.Kazačenoks cīnās ar dažādiem komunālo pakalpojumu sniedzējiem pilsētā. Mitinādamies labiekārtotā dzīvoklī, viņš labi zina, kāda ir mazpilsētas dzīves dārdzība. Par to, kā taupīgāk dzīvot, kā maksāt mazāk, viņam ir savi uzskati. Nav brīnums, jo pēc izglītības H.Kazačenoks ir ekonomists. Ja vien viņš saskata komunālo pakalpojumu rēķinos kaut mazāko netaisnību, viņš neklusē. “Tāds es esmu bijis visu mūžu. Ja redzu netaisnību, neklusēju,” “Dzirkstelei” saka H.Kazačenoks.
Raugoties šā cilvēka staltajā stājā, klausoties viņa prasmē izklāstīt un argumentēt savu viedokli, ir grūti iedomāties, ka nākamgad 19.janvārī viņš svinēs 90. dzimšanas dienu, ka viņš ir Otrā pasaules kara veterāns, bijis smagi ievainots uzbrukumā ceļā uz Kēnigsbergu. Cietusī kāja un roka visu mūžu atgādina par šo biogrāfijas faktu. Gulbeni par savu pilsētu viņš sauc jau 54 gadus. Dzīves gaitā H.Kazačenokam ir bijušas trīs dzīvesbiedres, viņš ir četru pieaugušu bērnu tēvs, viņam ir mazbērni un pat mazmazbērni. Kopš mūžībā pavadīta pēdējā dzīvesbiedre Jevgēnija, kuru H.Kazačenoks godam kopa gulošu, šodien viņš iepazīst dzīvi vienatnē ar tās plusiem un mīnusiem. “Laikam jau garš cilvēka mūžs liek iet cauri dažādiem posmiem. Arī vientulībai. Ir jāiet cauri. Taču viegli tas nav. Reizēm ir sajūta, ka jau apnicis dzīvot,” atzīst H.Kazačenoks. Viņu iepriecina ciemošanās reizes pie meitas Larisas Bīriņu pagastā, tikšanās ar mazmeitu, ar mazmazmeitu.
Katrs rīts H.Kazačenokam sākas pulksten 8.00 ar vingrošanu. Brokastīs viņš parasti apēd pāris vārītas olas un izdzer krūzi kafijas. Viņa domas kavējas pie politikas, viņš ir lietas kursā par to, kas notiek pasaulē, Latvijā, novadā, daudzdzīvokļu mājā, kurā dzīvo. “Dzīve ir kļuvusi ļoti sarežģīta,” secina H.Kazačenoks.
Vecuma pensijā viņš ir kopš 55 gadu vecuma, kā tolaik tas bija paredzēts kara invalīdiem. Sākumā dzīve pensijā šim cilvēkam ir bijusi ļoti rosīga. Kopā ar ģimeni viņš daudz strādāja dārzā, ogoja un sēņoja mežā, gādājot pārtiku ziemai. Tagad vienīgā nodarbe ārpus mājām, kas joprojām iepriecina H.Kazačenoku, ir makšķerēšana. Uz dažādām novada ūdenskrātuvēm makšķerēt viņš brauc kopā ar draugu Oļegu. Abi ir seniori, abi – atraitņi. “Nav svarīgi, cik zivju dabūju. Galvenais ir būt pie ūdeņiem,” saka H.Kazačenoks.
Pēc tautības viņš ir baltkrievs. Dzimis Ilūkstes apriņķī, Skrudalienas pagastā. Tagad tas ir Daugavpils novads. Vecākiem – Antonam un Emīlijai – Heronīms un Monika bija vienīgie bērni.
Māsa bija vecāka par brāli, un viņas vairs nav šajā saulē.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Populāram gulbenietim drīz paliks 90

Kategorijas