Kopdzīvē katram sava brīvība

2015. gada 18. septembris 00:00

1785

Evita un Sergejs Petručeņi pēc pāris tikšanās reizēm saprata, ka viens otram ir īstie

Ozolkalnieši Evita un Sergejs Petručeņi iepazinās pirms septiņpadsmit gadiem Jaungada ballē Gulbenes kultūras centrā. Pēc pāris draudzības mēnešiem abi saprata – viņi ir īstie viens otram, vēlas būt kopā diendienā un veidot ģimeni. Tagad tajā aug trīs bērni – Krišjānis (12), Hermanis (10) un mazā Viola (5). Evitai ir sava psihologa privātprakse, savukārt Sergejs ir optometrists paša izlolotajā uzņēmumā SIA “Baltijas Optika”.

Skaistākā meitene pasaulē
Evita Petručeņa atceras, ka izlasījusi žurnālā, ka, pirmo reizi satiekoties ar puisi, jāsmaida. Viņa pasmaidīja un neatteica Sergeja aicinājumam uz deju. Sergejs tolaik savai mammai teicis, ka saticis skaistāko meiteni. Pirms liktenīgās tikšanās iepriekš viens par otru neko daudz nezinājām, lai gan redzējāmies un sveicinājām viens otru, jo abi strādājām Ozolkalna skolā.
“Ātri sapratu, ka Evita ir īstā, ceturtajā mēnesī jau lūdzu viņas roku. Zināju, ka ir vērts par viņu cīnīties. Vislielākais satraukums bija par to, kā mani pieņems Evitas vecāki. Viņas māsas un brāļi tajā laikā vēl bija skolēni, bet es savā ziņā jau pieaudzis,” smaidot stāsta Sergejs. “Iepazīšanās sākumā viens otram rakstījām vēstulītes, arī, kad bijām precējušies, turpinājām, tikai tagad no nedarām. Vienā no tikšanās reizēm naktī braucām uz mežu pastaigāties, bija auksts, mašīna buksēja. Ja man kāda meitene teiktu, ka viņa tumšā naktī viena pati dodas uz tikšanos mežā, tad teiktu, ka tas nav droši. Nezinu, kāpēc, bet Sergejam uzticējos. Pēc pāris mēnešiem, augustā, jau apprecējāmies. Citi puiši roku lūdz romantiskā veidā, bet viņš man bildinājumu izteica ļoti konkrēti – pasē vajadzīgs zīmogs un nākamnedēļ brauks mani bildināt,” atklāj Evita.

Psiholoģe tikai darbā
Sergeju piesaistīja nākamās sievas labsirdība, iejūtība, godīgums, uzticība un tas, ka viņai nav kaitīgu ieradumu. Evita gadu laikā Sergejā novērtējusi patstāvīgumu un mērķtiecīgumu. Vīrs vienmēr zina, ko vēlas. “Ar viņu kopā nejūtos sasaistīta. Mēs respektējam otra brīvību. Ja es neorientējos telpā, tad viņš laikā. Ja esmu Rīgā, tad varu zvanīt Sergejam no kādas vietas un prasīt, kur tagad atrodos. Toties man ir perfektāka laika izjūta,” raksturo Evita. Abiem ir sava izpratne par laimīgas ģimenes pamatu. Sergejs uzskata, ka vienam otrs mazliet jāmīl. No lielas mīlestības neesot jēgas, jo tā, cik ātri uzliesmo, tikpat ātri nodziest. Evitai laimes sajūtu rada tas, ka, atgriežoties mājās, tajās valda miers. Viņa varot justies brīva, skaļi izpaust emocijas, arī izraudāties. Petručeņu ģimenē tāpat kā citās gadoties arī strīdi, pēc kuriem seko salabšana. Sergeju reizēm kaitina situācijas, ka Evita krāso automašīnu, bet viņš cep pankūkas.
Būdama psiholoģe, Evita nevēlas tāda būt arī mājās. ”Tas izjauktu manu ģimeni. Man jābūt kaprīzai meitenei, reizēm arī dusmīgai mammai. Nedrīkstu vienmēr būt tā, kas visus atbalsta, uzklausa, visiem jūt līdzi. Man jābūt dabiskai, tādai, kā jūtos. Novelku robežas un citreiz pat stingrāk nekā Sergejs,” ģimenes modeli raksturo trīs bērnu mamma. Lai atbrīvotos no negatīvajām emocijām, Evita mēģinājusi plēst traukus. “Vienreiz Sergejs mani nokaitināja un situ pret grīdu šķīvi. Viņš teica – ņem un saslauki! To arī izdarīju, lai gan no viņa gaidīju citu reakciju. Pļauku arī vienreiz esmu iesitusi un to dabūju atpakaļ. Kad strādāju sociālajā dienestā, viena kliente izskrēja ārā no mana darba kabineta... Nesapratu, kas ar viņu notiek un kurp viņa dodas. Iestājās bezspēcības sajūta. Analizēju, cik jēdzīgs ir mans diploms un vai esmu īstajā vietā. Zvanīju Sergejam un teicu, ka gribu sist traukus, un viņš atbildēja – plēs. Izlēmu, kuras krūzītes nav žēl, un sviedu to pret zemi. Protams, man nācās krūzītes lauskas savākt, bet kaut kādā veidā izlādējos un izpaudu savas dusmas. Tagad gan vairs traukus neplēšu,” stāsta Evita.

Skaisto atmiņu bagāža
Evita un Sergejs uzskata, ka pamazām viens otram pieslīpējušies. “Ielāgoju to, kas vīram ir svarīgi. Zinu, kas viņu var satracināt. Agrāk šķita jocīgi, ka viņš strādājot klusēja. Mans tētis vienmēr runāja un jokoja, kad strādāja. Viņam patīk strādāt vienatnē un klusumā. Ja strādāju kopā ar viņu, tad arī man vajag paklusēt. Mans trūkums – bāžu degunu viņa lietās, jo kā sievietei gribas visu kontrolēt,” savas rakstura iezīmes atklāj Evita. “Ģimenē sievietei jāsaglabā savs pašvērtējums, jo vīram var būt savas domas par mani, un viņš tās drīkst, protams, izteikt. Man ir svarīgi, ko viņš saka, tomēr jāsaglabā arī savs priekšstats par sevi. Man jāspēj pieļaut, ka viņš kaut ko var nepieņemt manī, nosodīt, bet jāapzinās, ka tādēļ jau neesmu slikts cilvēks vai māte saviem bērniem,” uzskata Evita.
Pāris atceras savas kopdzīves skaistākos notikumus. Pirms kāzām Sergejs nācis pie Evitas ar ziediem un iekāpis pa mājas logu istabā. “Kāzu dienā, braucot par ceļu, redzējām vairākus stārķus kā zīmīgu priekšvēstnesi. Šajā nozīmīgajā dienā uzkāpu viņam uz pleciem “kikeragā”, ko Sergejs nosauca par “arabskij skakun” jeb “arābu rikšotāju”. Šādi mani Sergejs ienesa svinīgajā zālē, ko mēdza darīt arī pirms kāzām. Tas bija jautri.” Sergejam spilgti atmiņā palicis trīs dienu atpūta pie Alūksnes ezera. “Ar laivu braucām uz salu un dzīvojām tur teltī. Atslēdzu telefonu, lai neviens netraucē. Evita sagatavoja daudz ceptu puķkāpostu, kuri viņai garšoja, bet man ne īpaši, taču tās dienas bija interesantas.” Ar īpašu sirsnību Petručeņi stāsta par bērniem, kā viņi gaidīti un loloti. Sergejam bijušas vārdos neaprakstāmās sajūtas, turot savās rokās mazu dzīvību. Laiku, ko varētu veltīt viens otram, esot maz, jo gan Evita, gan Sergejs ikdienā ir ļoti aizņemti. Sergejam bizness ir sirdsdarbs un svētdiena ir vienīgā brīvdiena. Evitas sapnis būtu kopīgi noskatīties kādu filmu vai apsēsties un no sirds izrunāties. “Man ir sajūta, ka visu laiku jāskrien. Divatā bez bērniem nesen apmeklējām optikas izstādi Minhenē, kas bija kā pāris dienu ilgs medusmēnesis kopš kāzām,” teic Evita. “Dažkārt nezinu, kur vairāk dzīvoju, – darbā vai ģimenē,” secina Sergejs un lepojas, ka biznesā ir sasniedzis to, ko vēlējies.

Bērniem patīk aktivitātes
Ģimenē katram bērnam esot atšķirīgas intereses. Dēlu Krišjāni aizrauj datorspēles un brīvā cīņa, šogad iestājies mūzikas skolā
sitaminstrumentu klasē. “Kad zēns piedzima, vecmātes palīdze, kura ir arī astroloģe, teica, ka viņš dzīvē dabūs visu, ko vēlēsies. Tā savā ziņā arī ir. Viņš ir mērķtiecīgs, visu prātīgi apsver un visu dabū,” vecāko atvasi raksturo Evita. Otrs dēls Hermanis ir kaislīgs makšķernieks un viņam ir mākslinieciska daba. Interesē kukaiņu, dažādu augu, akmeņu un citu lietu pētīšana. Savukārt pastarīte Viola esot tā, kas pieprasa, lai viņu visvairāk lutina. “Viņai gribas visur būt pirmajai, mammu samīļot pirmajai. Viņa ir prātniece. Nesen viņa teica, ka kādreiz, kad izaugs liela, gribētu dzīvot mājas augšējā stāvā. Teicu, ka man nepatīk augšējais stāvs, jo augstu jākāpj. Viņa atbildēja: mammu, neuztraucies, kad dzīvošu augšējā stāvā, tu jau būsi veca,” saka Evita.
Sergejs izbrīvē laiku, lai darbotos Ozolkalna amatierteātrī. “Tas palīdz emocionāli atpūsties no darba. Tad domāju tikai par savu lomu. Sevi pilnveidoju, un tas noder arī biznesā. Mūsu dzīve ir liels teātris. Ikviens spēlē noteiktas lomas – mājās kā labs tētis, darbā labs pārdevējs.” Evita savukārt pie savām brīvā laika nodarbēm min labu grāmatu lasīšanu, rušināšanos dārzā, dzejas rakstīšanu. Viņai patīk tikties un iepazīt ārzemju cilvēkus. Lielākais ģimenes nākotnes plāns ir doties ekskursijā uz ārzemēm. “Vēlos aizbraukt uz Baltkrieviju un bērniem parādīt māju, kurā piedzimu, bet tuvākais – aizbraukt makšķerēt, kam arvien neatliek laika,” atklāj Sergejs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kopdzīvē katram sava brīvība

Kategorijas