Savus uzskatus nemaina

2015. gada 18. septembris 00:00

1439

Vijārs Griķis: „Mūsu novada politikā, kā esmu novērojis no malas, pietrūkst tādu dullu ideju.”

Viņš jūtas par jaunu, lai tikai atpūstos un neko citu vairs nedarītu. Vijārs Griķis, kuru visi pazīst kā Gulbenes ugunsdzēsēju bijušo šefu, šodien ir izdienas pensijā. Tomēr vecos ieradumus neatmet. Viņš regulāri apmeklē sporta zāli, trenējas tuvcīņā, brauc peldēt – vasarā ezeros, ziemā – Balvu peldbaseinā. Nodarbojas ar daivingu, filmē zemūdens pasauli. Muzicē, komponē, uzņem klipus, sacer vārdus savām dziesmām un gatavojas izdot trešo savu autordziesmu disku, kā arī nodarbojas ar pasākumu producēšanu un pedagoģisko darbu. Vienlaikus Vijārs interesējas par politiku, ir sabiedriski aktīvs, bieži kā klausītājs apmeklē novada domes sēdes. Varbūt viņš pats ar laiku iesaistīsies politikā.
- Kas tagad ir mainījies tavā dzīvē?
- Pēc 30 gadu dienesta Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā ir lieliska brīvības un neatkarības sajūta. Man ir interesanti dzīvot, varu veltīt laiku ģimenei un saviem daudzajiem hobijiem. Esmu iemācījies daudz vairāk visu uztvert ar smaidu. Arī absurdās situācijās un dzirdot dažādas baumas. Saprotu, ka reizēm citiem esmu neērts cilvēks, jo, ko es domāju, to saku. Man ir sava dzīves pozīcija, un es turos pie tās. Es vienmēr eju ar paceltu galvu, nevis degunu nokāris. Varbūt kāds tāpēc saka, ka no dabas esmu
lepns. Nē, tās ir blēņas. Man joprojām ir interesanti satikties ar cilvēkiem, dalīties domās. Man patīk uzklausīt gan vienaudžus, gan jauniešus, gan vecākā gadagājuma cilvēkus. Tā kā lasu lekcijas, esmu mūziķis un uzstājos dažādu auditoriju priekšā, esmu iemācījies saklausīt, uzminēt un respektēt cilvēku vēlmes un gaumi. Starp citu, cilvēku gaume ļoti ātri mainās. Sevišķi jauniešiem.
- Esi Zemnieku savienības biedrs! Jau cik gadu?
- Būs jau gadu desmit pagājis. Esmu no cilvēkiem, kas nemaina savus uzskatus. Zemnieku partija ir ar senām tradīcijām. Tā ir vislatviskākā partija no visām. Kopš Ulmaņa laikiem! Latvietis pēc savas būtības ir zemnieks, kurš neļaujas apjukumam arī viskritiskākajās situācijās. Prātīgums, neļaušanās ietekmēm ir vīrišķības pazīme, kas vajadzīga gan darbā, ģimenē, gan sabiedriskajās aktivitātēs. Politikā nedrīkst radīt paniku, tas ir komandas darbs. Šodien, kad tiek plānots nākamā gada budžets, valstī būtu svarīgi mazināt izdevumus, nevis palielināt nodokļus, kuri dzen iedzīvotājus nabadzībā. Tas ir ļoti būtiski, ja politiķi grib, lai cilvēki paliktu laukos, lai reģionos attīstītos uzņēmējdarbība un līdz ar to nostiprinātos ekonomika un lai Latvijas zeme netiktu izpārdota. Prakse gan liecina, ka valstī taupīšana, reorganizēšana, reformēšana un štatu samazināšana vairāk notiek uz lauku un mazo pilsētu rēķina, kamēr galvaspilsētā un lielajās pilsētās aug ierēdņu skaits un to algas. Bieži valsts iestāžu funkcijas dublējas, kā arī nav skaidrs, kur sākas un beidzas viņu kompetence. Laukos ir spiesti slēgt skolas un bērnudārzus, bet Rīgā to trūkst! Vai tas ir normāli, vai tāda ir Latvijas plānveida attīstība?
- Kā liekas, vai mēs, mūsu valsts būs gatava X stundai, ja tāda pienāks?
- Tā ir daudz globālāka problēma. Ja Eiropas Savienība neslēgs ārējās robežas, būs bēdīgi. Bēgļi no Austrumiem turpina pārpludināt Eiropu arvien vairāk. Tā ir kā lavīna! Protams, mums Latvijā ir jābūt gataviem X stundai! Valstij ir jābūt rīcības plānam jebkurai ārkārtas situācijai. Tāpat arī novadam! Taču prakse liecina, ka bieži vien... ziema mūs pārsteidz nesagatavotus. Un vaina parasti nemaz tik ļoti nav dabas stihijā, bet vairāk cilvēciskajā faktorā. 99 procentus nelaimju izraisa cilvēciskais faktors. Var uz ceļiem radarus likt ik pēc kilometra un sodīt uz nebēdu, bet varbūt var uzstādīt daudz lētākos ātruma mērītājus un vienkārši brīdināt autovadītājus. Pietiek, ka kāds satiksmes dalībnieks ir flegmatisks, jūtas noguris. Līdz ar to zūd uzmanība. Cits turpretim ir nervozs. Kāds pārsteidzas, cits laikus nenoreaģē... Un ja vēl ir pilnmēness laiks. Arī tas, protams, iespaido cilvēkus, gribam to vai ne.
- Šobrīd laikam nav nekā ārkārtējāka par bēgļu jautājumu.
- Uzskatu, ka mūsu valsts nav gatava uzņemt viņus. Priecē mūsu politiķi, kuri spēj kaut vai daļēji pateikt arī “nē” Eiropas Savienībai. Labi, uzņemsim, bet ne vairāk par 250 bēgļiem! Jautājums tikai, cik ilgi mūsu politiķi izturēs Eiropas Savienības birokrātu “spiedienu”. Varbūt mēs par maz viņiem esam skaidrojuši, kāda ir patiesā situācija Latvijā. Es pieļauju, ka Briselē nemaz nezina, ka mūsu ir pārāk maz un mūsu dzīves līmenis ir pārāk zems, lai mūsu valsts tiktu pielīdzināta tādai valstij kā Vācija. Mēs nespējam uzņemt tikpat daudz bēgļu kā šī valsts. Es arī neticu, ka mēs šos bēgļus spēsim integrēt sabiedrībā. Paskatīsimies patiesībai acīs! Iepriekšejo imigrantu vilni mēs pilnībā neesam spējuši integrēt Latvijā 50 gadu laikā! Šodien Eiropas Savienība viena bēgļa integrācijai ir gatava tērēt 6000 eiro, bet, lai mūsu tautieši atgrieztos Latvijā, mūsu valdībai līdz šim ir bijuši tikai tukši solījumi. Skumji, lai neteiktu vairāk. Mums Latvijā pietiek pašiem savu diedelnieku, kuri ir pārliecināti, ka viņiem ir dažādas tiesības, bet pienākumu pret sabiedrību nav. Vai tiešām mums vēl vajadzīgi bēgļi no trešajām pasaules valstīm ar neprognozējamu uzvedību? Un mums būs viņi jāuztur, kā saka, no bērnudārza līdz sirmam vecumam? Vienīgais absurdais ieguvums – iedzīvotāju kļūtu vairāk. Bet vai mums to vajag?
- Par vietējo politiku! Vai vēlama ir kāda cilvēka ilga palikšana līdera pozīcijās?
- Viss ir atkarīgs no paša līdera, no viņa idejām. Mūsu novada domes sēdēs bieži vien ir jūtams bezpersoniskums, deputāti katrs no saviem ierakumiem skatās, kas nu notiks, un visvairāk domā katrs par savām privātajām interesēm. Visi gadiem ilgi ir pazīstami, savā starpā sasaistīti. Jā, ir arī opozīcija. Tomēr visu nosaka elementāra matemātika. Ja balsu pietrūkst, nav variantu. Tukšgaita. Galu galā vienalga gribot vai negribot tā politika ir, kā saka, „vienos vārtos”.
Dzīve rāda, ka pieredzējušam līderim reizēm ir šķietami absurdas idejas, bet tikai tik ilgi, kamēr tās vēl nav realizētas. Spilgts piemērs ir Ventspils. Kad pilsētas mērs Aivars Lembergs pirms vairākiem gadiem izteica domu, ka pilsētā ir jāuzber kalns, daudzi domāja, ka kāds ir “saspiedis galvu”. Bet „Lemberga hūte” un ap to izveidotais atpūtas parks piesaista interesentus gan ziemā, gan vasarā.
Mūsu novada politikā, kā esmu novērojis no malas, pietrūkst tādu dullu ideju, kuras aizrautu, būtu pietiekami oriģinālas un tajā pašā laikā realizējamas. Piemēram, kaut vai tā pati ideja par savu peldbaseinu. Daudzi saka, ka mums to nevajag, tas esot dārgi, jo tāds ir Balvos. Vai tad neesam saimnieki savā pilsētā?! Manuprāt, labam saimniekam ir pašam sava „vannas istaba” un viņam nav jāiet pie kaimiņa.
Vēl, domājot par jauniešu interesēm, gribas teikt, ka Gulbenē faktiski nav tādas pieklājīgas un pietiekami mūsdienīgas vietas, kur vakaros cilvēkiem izklaidēties. Ir tikai pāris spēļu zāles, kas, manuprāt, nav tas labākais variants. Drīzāk tā ir daudzām ģimenēm nelaime.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Savus uzskatus nemaina

Kategorijas