Krāsns mūrēšanā sīkumu nav

2015. gada 18. septembris 00:00

1864

Ojārs Auzāns – krāšņu podnieks ar daudzu gadu pieredzi

Ojārs Auzāns no Daukstu pagasta Stariem ir krāšņu podnieks ar daudzu gadu pieredzi. To, cik daudz dažādu smalku nianšu jāņem vērā, mūrējot krāsni, Ojārs sapratis jau pamatskolas laikā, vērojot, kā strādā podnieks. Toreiz viņš pat iedomāties nevarējis, ka krāšņu podnieka pakalpojumus sniegs gandrīz visā Latvijā.
“Atgriežoties pēc dienesta Padomju Armijā, sāku strādāt toreizējā starpkolhozu celtniecības organizācijā. Nostrādāju tur vairākus gadus un tiku pie 4.kategorijas mūrnieka un apmetēja titula. Esmu tādas dabas cilvēks, kuru piesaista viss jaunais un neizzinātais. Man nekad nav paticis līmēt tapetes uz telpu sienām. Tā vietā labāk uzmūrēju māju, sākot no pamatiem līdz jumtam. Savā galvā esmu izdomājis un uz papīra sazīmējis daudzus ēku montāžas plānus. Joprojām neesmu radis izskaidrojumu, kas mani saistīja krāšņu podnieka darbā. Nelika mieru domas, kā podnieks to visu dabū gatavu?“ atceras Ojārs.

Jo vecāks, jo kritiskāks
1988.gadā viņš kādā laikrakstā nejauši izlasījis sludinājumu, ka Rīgā profesionāli tehniskajā vidusskolā sagatavo krāšņu podniekus. “Tas ir priekš manis, toreiz nodomāju. Mācības jau bija sākušās 1.septembrī, bet es ierados tikai 1.novembrī. Grupā, kurā tiku ieskaitīts, nebija zēni tieši no skolas sola, bet puiši pēc dienesta. Ātri vien sapratu, ka no celtniecības lietām viņi stāv tālu, neko no tās nesaprotot. Skolā bija noteikts, ka vienu nedēļu apgūstam teoriju, bet otrajā nedēļā praktizējamies. Kad man kā celtniekam tika skaidrots, kas ir pārsedze un ķieģelis, viss sāka kļūt garlaicīgs. Izturēju neilgu laiku un tad grupas vecākajam teicu, ka labprātāk tikai praktizētos,” stāsta Ojārs. Viņam paveicies, jo saticis ļoti labu Amatniecības kameras meistaru. Ojārs piebilst, ka tolaik par Amatniecības kameru atgādinājis tikai tās nosaukums. Pašas kameras darbība tā pa īstam atsākusies tikai otrās Latvijas brīvvalsts laikā. Meistars ņēmis Ojāru sev palīgā. Kopīgi abi uzmūrējuši vairākas plītis un krāsnis. Patstāvīgi, vēl mācoties profesionāli tehniskajā skolā, Ojārs pirmo glazēto podiņu plīti uzmūrējis Murjāņos. “Toreiz nezināju vien, kā pašam sevi uzlielīt. Plīts šķita tik lepna un skaista! Ar šodienas prātu, redzējumu un vērtējumu es šo plīti labprāt noteikti pārmūrētu. Jo kļūstu vecāks, jo kritiskāks pret savu veikumu. Beidzot profesionāli tehnisko skolu, visiem piešķīra
krāsns podnieka otro kategoriju. Man tas šķita nesaprotami. Kā tas var būt, ka mācības uzsāku ar ceturto kategoriju, bet no skolas tagad iziešu ar otro kategoriju. Tomēr viss nokārtojās un skolu pabeidzu kā piektās kategorijas krāšņu podnieks. Tolaik tas apliecināja, ka esmu absolvents ar sarkano diplomu,” stāsta meistars. Zināšanas podniecībā Ojārs pēc tam papildinājis arī dažādos kursos.

Neviens tā arī neatsaucās
Ojāra dzimtā puse ir Tirzas pagasta Vecaduliena. Viņš smejas, sakot, ka sācis stutēt Virānes kolhozu. Gadījies pāris labu celtnieku, ar kuriem kopā tur uzbūvētas vairākas ēkas. “Likvidējoties kolhoziem un sākoties privātīpašuma ērai, arī man šķita svarīgs savs kaktiņš, savs stūrītis. Tomēr podnieka prasmes malā nenoliku. Atceros, kā Stradu pagastā mežsarga mājā mūrēju podiņu krāsni. Biju manāmi satraukts, lai gan skaidri zināju, kā tas darāms. Pirms tam biju remontējis daudzas podiņu krāsnis un redzējis, cik “kvalitatīvi” tās uzmūrētas. Man bija svarīgi, lai manis mūrētās krāsnis dzīvo ilgu mūžu. Lai tās ne tikai labi izskatās, bet arī ilgi tur siltumu. Kāda nozīme krāsnij, ja tā pat dienu nespēj uzturēt siltumu,” Ojārs atļaujas būt kritisks. Viņš uzliela savu tagadējo pārinieku Lauri Gāteru, kurš bijis Ojāra māceklis. Mācības pie Ojāra iesākuši arī citi, bet ātri sapratuši, ka podnieka darbs viņus nesaista. Pirms mēneša abi jaukuši gofrētā skārda krāsni, kas mūrēta pirms pāris gadiem, jo tā nesildījusi. Šis bijis tas gadījums, kad nebeiguši brīnīties, ka tik nepareizi var uzmūrēt krāsni.
“Šodien ir maz krāšņu podnieku. Ja būtu daudz, tad mūs neaicinātu mūrēt krāsnis uz Latvijas otru malu. Pagājušajā gadā savus pakalpojumus sniedzu Neretā. Ir mūrēts gan tuvākos, gan tālākos Latvijas novados un pilsētās. Esmu pat licis sludinājumus, ka esmu gatavs apmācīt krāšņu podniekus līdz Amatniecības kameras zeļļa statusam. Neviens tā arī neatsaucās. Var jau savus pakalpojumus reklamēt kā ātrus, lētus un kvalitatīvus, bet šie trīs apzīmējumi kopā nesader. Mēs ar Lauri nevaram podiņu krāsni uzmūrēt trīs dienās, jo katrs podiņš ir jāpieslīpē, jāpiedzen cits citam. Ja dienā uzliekam vienu kārtu, tas jau ir daudz, bet standarta krāsnij ir desmit kārtas. Kur tad vēl krāsns iekšpuse, kur ir dažādi klamburi un klipši!” saka Ojārs. Lai uzmūrētu podiņu krāsni, ir vajadzīgas ātrākais divas trīs nedēļas. Ojārs uzskata, ka liela nozīme ir arī materiāliem – ķieģeļiem, mālam, podiņiem. “Nevar uzmūrēt plīti, uz kuras saimniecei zupa jāvāra trīs stundas un jāizdedzina maiss malkas,” piebilst podnieks.

Par kamīnmeistaru sevi nesauc
Ojārs mūrē arī dažādus kamīnus, lai gan sevi par kamīnmeistaru negodā. Pavisam nesen septiņdesmit darba dienas aizvadītas Mālmuižas pusē, kur zem viena skursteņa āra nojumē apvienots āra kamīns, žāvētava un plīts. “Mums tas bija atkal jauns izaicinājums, jo pirms tam nekas tāds nebija mūrēts. Mūrēt vajadzēja no muižas laiku vecajiem ķieģeļiem un laukakmens. Domāju, ka mums izdevās. Savā laikā Rīgā, Tērbatas ielā, cilvēki bija nopirkuši dzīvokli un vēlējās uzbūvēt majolikas krāsni. Tie ir īpaši krāsns podiņi, kur iespējams saplūdināt kopā vismaz astoņpadsmit dažādus toņus. Krāsns no šādiem podiņiem atgādina gleznu. Esmu vienu tādu majolikas podiņu krāsni uzmūrējis, ko uzskatu par savu gulbja dziesmu. Ar Lauri mums ir darbu dalīšana. Es podiņus slīpēju, bet Lauris liek kopā. Krāsns mūrēšanā sīkumu nav! Ir gluži kā tajā dziesmā, ko dzied Fredis, - “nianses, nianses, nianses, un dzeru tās iekšā”. Nevar mūrēt krāsni, domājot, ka māls visu pacieš. Nevar arī meistara diplomus dalīt pa labi un kreisi, ja aiz diploma nestāv tiešām labs meistars. Bet saprotu, arī Amatniecības kamerai ir jāpastāv,” prāto Ojārs. Viņš no meistara diploma savulaik atteicies lepnuma dēļ, saņemot norādi, ka ir vajadzīga augstākā izglītība. Savulaik šāda diploma cena bijusi 800 latu. “Es nekāršu kaklā šo meistara diplomu un nesoļošu pa ielu. Par mani lai runā krāsnis, plītis un kamīni.

Ja grib mūrēt krāsni, tad:

◆ vispirms ir jāatrod meistars. Ir jāapzina savas vēlmes, kur būs kamīns, kur atradīsies krāsns vai plīts;
◆ no kā krāsns tiks mūrēta, ņemot vērā aptuvenās materiāla un darba izmaksas. Jāzina, vai būs podiņu vai ķieģeļu krāsns, kāds būs tās ārējais apvalks.
◆ krāsns cena citai no citas atšķirsies.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Krāsns mūrēšanā sīkumu nav

Kategorijas