Bezierunu kapitulācija

2015. gada 22. septembris 00:00

Apsveikt Ilzi vārdadienā ierodos dienu vēlāk, tāpēc esmu viņas vienīgais ciemiņš. Ilze apgalvoja – tā esot pat labāk, jo tad netraucēti varot izrunāt visu, kas uz sirds, un stāstāmā viņai parasti netrūkst. Trīsreiz atdziest kafija krūzē, izdeg tējas svecītes, bet valodošana nerimstas.
Lielākā runātāja gan parasti ir Ilze, man atliek tikai reizi pa reizei sarunā iemest pa vienzilbīgam vārdam un klausīties, kā viņa sūdzas par savu neizdarīgo vīru, kurš liktenīgas sakritības pēc radu rakstos ierakstījies kā mans otrās pakāpes brālēns. Mūsu vecvecāki reiz sajaukuši liktenim kārtis, un nu vairs neviens tā īsti neprot izskaidrot – kā tur bijis un kāpēc. Un vai gan tas tagad kādu interesē? Igors pirms sešiem gadiem satika Ilzi, un tieši viņa izlēma mani pieradināt savu draugu pulciņam – kā vīra radinieci. Pēc tam, katrreiz ciemojoties pie viņiem, mācījos Ilzi pieņemt kā tādu klusu pukstētāju, kura savas likstas uzticot tikai man. Tā vismaz viņa dievojās: „Nudien, nevienam! Ni un ni! Tikai tev! Tu jau man kā radagabals!”
Igora klātbūtnē gan viņa sākumā izdzīvoja pavisam citu lomu – čakla un laipna namamāte, kura prot uzņemt un izklaidēt ciemiņus. Vēlāk šim pozitīvajam tēlam parādījās piešprice – mazi indes dzelonīši vīra virzienā. „Tu neredzi, ka pudele jāattaisa? Tu nejūti, ka istabā ir cigarešu dūmi? Tu apjēdz, ko tu runā?”
Manīju, kā Igors ieraujas sevī, turpretim Ilze tajā pašā laikā sevi centās izrādīt vēl košāk. Uz šī kontrasta fona es sāku just līdzi Igoram, bet Ilzes uzvedība mani kaitināja, tāpēc manas ciemošanās radu mājās saruka līdz galējai pieklājības robežai.
Pēc vairāk kā pusgada neredzēšanās šoreiz izlemju nemeklēt aizbildinājumu savā nevaļā un Ilzi apciemot.
Tā nu divatā sēžam, malkojam kafiju, Ilze gari un plaši stāsta par Somijā redzēto, es – uzdodu pa kādam jautājumam.
Tad no vēlīnā darba mājās atgriežas Igors. No sliekšņa pametis sievai gaisa buču un apsolījis pēc brīža mums pievienoties, viņš, klusi svilpodams, ieiet vannas istabā.
- Atkal nenovilka zābakus... – nopukst Ilze.
- Nu, viņš jau turpat koridorā... – it kā aizstāvu brālēnu.
- Tāpat dubļus pienes. Vai tad grūti uzreiz pie durvīm?
Neiebilstu, jo – ko gan es tur.
Turpinām aizsākto sarunu par latviešiem ārzemēs.
Pēc neilga laiciņa, pārvilcis gaišu svīteri, svaigi smaržojošs pēc skūšanās losjona un ziepēm, mums pievienojas arī Igors.
- Kur noliki zābakus? – nerimstas Ilze.
- Vannas istabā žūt.
- Un zeķes?
- Izmazgāju, – Igors negribīgi paskaidro.
- Uzmeti uz radiatoriem, lai smird?
- Nē, izskaloju ar “Lenor” un pakāru uz žāvētāja.
Lai arī šajā ģimenē it kā skaitos savējā, šī saruna mani samulsina – vai gan par tādām lietām jārunā šobrīd? Un vēl tādā tonī? Ko Ilze cenšas panākt?
Laikam jau sajuzdama manu mulsumu, viņa steidzas paskaidrot:
- Atvaino, kārtībai jābūt. Ja es to visu nekontrolēšu, viss būs nomests koridorā un mēs drīz noslīksim mēslos.
Neuzdrīkstos iebilst, jo – ko gan es tur. Katrā ģimenē sava kārtība. Tajā pašā laikā cenšos atcerēties – kurā vietā koridorā es atstāju savas kurpes?
Pēc šīs strupās vārdu pārmaiņas mani centieni atjaunot sarunas iepriekšējo noskaņu cieš neveiksmi. Ilze ir sabozusies, Igors – nerunīgs.
Lai arī esmu radusi no kļūmīgām situācijām iziet ar smaidu un jokiem, šoreiz tie atduras kā pret sienu – Igors ir pilnībā „iegājis sevī”. Un es viņam to nepārmetu...
Lai arī kā gribas izvairīties no nepatīkamās scēnas, saprotu, ka nedrīkstu tūlīt celties un doties prom, citādi strīds abu starpā būs neizbēgams.
Situācijas risinājums rodas negaidīti – pienāk īsziņa no Igora dēla un paziņojums, ka e-pastā atsūtīti fotouzņēmumi no Īrijas – Ivars tur dzīvo jau vairāk nekā astoņus gadus.
Nākamo pusstundu saliedētā un atbrīvotā atmosfērā vērojām monitora ekrānu, un man jau šķiet – labā oma visiem būs atgūta.
„Fuu...” iekšēji nopūšos. Nu varu arī atvadīties un doties mājās, cerot, ka negaisa prognozes neattaisnosies.
- Paklau, vīrs! Kas tās par pēdām uz tepiķa? – Ilzes sārti lakotais nags pievēršas mazam smilšu pleķītim uz koridora paklāja. – Tu vispār sajēdz, kas ir tīrība? Tavi lauķa gājieni man sen jau līdz kaklam!
Uz sievas teikto neko neatbildējis, Igors klusēdams pasniedzas pēc virsjakas:
- Es tevi pavadīšu.
Saprotu, ka nedrīkstu atteikties, lai gan – dzīvoju pavisam netālu.
- Paldies, tas būtu ļoti patīkami. Laukā tomēr slidens, - atbalstu brālēnu.
- Skrieniet, skrieniet abi! Atstājiet mani vienu! Radiņi! Samaitātās asinis! – Ilze mani pagrūž aiz pleca.
Uz tādu apvainojumu vajadzētu kaut ko teikt, bet man nez kāpēc seja izplūst smaidā. Muļķīgi. Labi, ka Ilze to nepamana. Tomēr – vēl nekad neesmu jutusies Igoram tik tuva.
- Uz kuru krogu tad šonakt iesi? Naudas pietiks? Vispirms nopelni kārtīgu algu un tad ej uz krogu! – mums pakaļ vēl kliedz Ilzes dusmas. – Skrien vien pie bābām! Mājās vari nerādīties! – aiz muguras spalgi aizcērtas durvis.
Pat neatceros, vai atvadījos. Jūtos nelāga pārsteigta un nespēju noticēt tam, ko dzirdēju. Vēl pirms pusgada viss it kā bija kārtībā! Kas Ilzi tik ļoti izmainījis? Nervi, pilnmēness vai magnētiskās vētras? Pēdējā laikā uz to rēķina tiek norakstītas jebkuras asākas vārdu pārmaiņas un nesaskaņas.
Kādu brīdi abi ejam klusēdami, līdz nenociešos:
- Viņa tevi jau sen tā zāģē?
- Kopš pārvācāmies uz šo dzīvokli. Viņas vecāku mājās to darīja Ilzes mamma. Tāpēc jau no turienes aizgājām. Cerēju – te būs citādāk. Nu Ilze komandē parādi...
Turpmākā saruna man atklāj visu, ko it kā nojautu – arī Igors ir tikai cilvēks, un nebūt ne neievainojams biezādainis. Lai arī cik ļoti viņš cenšoties nedzirdēt un darīt pa Ilzes prātam, viņas visu redzošā acs vienmēr kaut ko atrodot, kur piekasīties.
Un vēl nemitīgie pārmetumi par mazo algu! Tam pietrūkstot un tam pietrūkstot. It kā viņa pati neko nesaņemtu... Ilgi to grūti paciest. Kad Igoram paliekot par daudz, tad, protams, vieglāk aizmukt.
- Kur?
- Pie draugiem.
- Un kad tu no rīta atnāc mājās?
-Tad atkal zāģē, - Igors nosmīn.
Esot jau sievai teicis, ka pietiekot ar vienas reizes audzināšanu – nav nepieciešams aizrādīt un atkārtot nepārtraukti, turklāt – darbs ir tāds, kāds ir, un kādam arī tas ir jādara! Visi nevar baltā kreklā sēdēt aiz galda!
Uz tādu iebildumu viņas atbilde īsa: kā šoferis ar savu štrunta pamatskolas izglītību var atļauties iebilst sievietei, kurai ir divas augstākās?
- Bet ko tad viņa tev, šoferim, un vēl desmit gadus vecākam savulaik pakaļ skrēja? – iekarstu.
It kā jau atbildi zinu pati – Ilze man savulaik tika teikusi: tādu vīrieti viņa visu mūžu gaidījusi! Tas, ka Igoram šī ir trešā laulība, tikai ceļot viņa vērtību – lielāka dzīves pieredze.
- Nē, nu visu laiku jau tik traki nav, - Igors taisnojas. – Ne jau katru dienu ielas nokaisītas ar smiltīm un ne jau katru dienu dubļi. Reizēm viņa mani sagaida kā pati saulīte.
Jautāts par vēl citiem strīdus iemesliem, viņš visai negribīgi atzīstas, ka Ilzei pietiekot tikai ar noskaņojumu kasīties, iemeslus atradīs jebkurā sīkumā. Steigā nevīžīgi izmazgāta kafijas krūzīte, nenoslaucītas maizes drupatas uz galda, apliet aizmirstas istabas puķes, netīrs vannas istabas spogulis, nevietā noliktas lietas...
-Tu to visu mājās dari? – pārsteigta jautāju.
- Jā. Un kas tad ir? – savukārt brīnās Igors.
Saprotu, ka nav vērts rosināt diskusiju par sieviešu un vīriešu darbiem, par fiziski smagāk strādājošā atslogošanu, par pienākumu sadali un tamlīdzīgām lietām, jo – tāpat skaidrs – ne jau Igors šo kārtību iedibinājis. Tāda tā radusies viņa laulības sākumā un, vairākuma apstiprināta, nemanāmi iesakņojusies dzīvē.
- Bezierunu kapitulācija, - laikam jau bilstu skaļi, jo Igors pārjautā:
- Ko tu teici?
Kamēr gudroju, no kuras vietas savu domu gājienu viņam atstāstīt, Igors skaidro tālāk: pa šo laiku viņš jau esot iemācījies paredzēt, kurā brīdī „katliņš plūdīs pāri”, bet svešu cilvēku klātbūtnē Ilze līdz šim neko tādu neesot atļāvusies... Parasti tas notiekot, tikai viņiem divatā esot. Tāds sarunāšanās stils. Igors pie tā jau pieradis.
- Kā pie kaut kā tāda var pierast? – brīnos.
Igora atbildi tomēr nesagaidu.
Kādu brīdi ejam klusēdami, katrs savu domu domādami.
- Tu taču pati teici, ka mīlestības būtība ir nesavtīga pašatdeve, - klusumu pārtrauc Igors. - Būtiski ir nevis tas, kas tev pieder, bet tas, ar ko tu tajā dalies... Skaisti ir dalīties ar savu varēšanu un savu uzticēšanos, ar gaišo, tīro, sirdsskaidro... Skaisti ir dot. Tu domā, ka viņa to nenovērtē?
Uz to man grūti atbildēt, jo nevēlos sarūgtināt brālēnu.
- Bet vai tu esi pamanījis, cik daudzu sirdīs ir sakrājušās dusmas, nīgrums, skaudība, aizdomas, viltus un galu galā - vienaldzība? – iebilstu. - Vai, daloties ar šo “bagātību”, var iegūt ko labu?
Igors klusē, jo viņš zina, ka man ir taisnība.
- Mīlestība visai bieži mēdz būt savtīga egoiste, - turpinu iesākto domu. - Uz tās altāra reizēm tiek nolikts pārāk daudz... Varbūt tieši Afrodīti vajadzētu attēlot ar aizsietām acīm? - retoriski jautāju, pat negaidot atbildi.
- Temīdas acu apsējs gan simbolizē objektivitāti, ne aklumu... brālēns prātīgi uztver manu domu.
- Bet vai tad taisnīgumam nav jābūt redzīgam? Un tālredzīgam? - turpinu skaļi prātot.
Pārnākusi mājās, vēl ilgi domāju par Ilzi. Atceros, kā viņa tolaik, pirms sešiem gadiem, kad apprecējās ar Igoru, man visgudri klāstīja: tas nekas, ka Igors parasts laucinieks ar traktorista/šofera izglītību. Ja esot mīlestība, vērtību latiņu palaist zemāk esot tikai pareizi. Nedrīkstot jau no cilvēka prasīt neiespējamo, un kur nu vēl pārtaisīt un dresēt. Ja blakus esot “tāds” vīrietis, pieciest viņa nepilnības vienā vai otrā jomā neesot nemaz tik grūti.
Tā savulaik teica divas augstākās izglītības ieguvusī, grāmatu teoriju piezīdusies un laikam jau tieši tāpēc starojošā Ilze tolaik. Bet šovakar?
Igors ir daudzpacietīgs. Mieramika klusētājs. Apzinīgs un nosvērts darbarūķis. Un viņš mīl Ilzi tādu, kāda nu viņa ir. Bet cik ilgam laikam pietiks viņa mīlestības? Pacietības un... bezierunu kapitulācijas? Ja vien viņa prastu sevi ieraudzīt no malas... Ja vien viņa to prastu novērtēt...

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Bezierunu kapitulācija

Kategorijas