Pētījumi "Nevienlīdzīgā izglītība": Salas nabadzības sistajiem
Latvijas mazās skolas nereti kalpo kā glābiņš grūtībās
nonākušu ģimeņu atvasēm, taču tās nedod galveno — labu izglītību. Ar
katru gadu pieaug noslāņošanās starp laukiem un pilsētām, kas līdzi nes
plaisu zināšanu līmenī. Kāpēc izglītības sistēma Latvijā padziļina
nevienlīdzību?
Pieci pēcpusdienā, kad autobuss aizvedis uz mājām klasesbiedrus, Līgai un pārējiem Salas pamatskolas internāta bērniem bija mājasdarbu laiks. Tomēr meitene bieži skolas kārtību neievēroja un devās pie mīļākās skolotājas Kristīnes. Palīdzot pieskatīt mazākos, Līga darīja to, kas viņai patīk vislabāk — locīja trauslas origami figūriņas, sēja pušķos konfektes. «Ar skolotājām vienmēr varēja parunāt,» saka Līga, bet mamma Iveta piebilst — kad vajag, arī izraudāties. Mazajā lauku skolā skolotājas meitenei nereti bija vecāku vietā.
Līga nonāca Salas pamatskolā pirms pieciem gadiem, kad mamma, palikusi viena ar pieciem bērniem, bez darba, naudas un pienācīga mājokļa, viņu un vecāko māsu Lāsmu izņēma no Preiļu 1.pamatskolas. Lauku skoliņa ar internātu un bezmaksas ēdināšanu četrreiz dienā kļuva ģimenei par glābšanas riņķi. Un vēlreiz pēc gada, kad Ivetai atklāja vēzi. Preiļos, kur ģimene dzīvoja, šādu atbalstu nepiedāvāja. Kopā ar lielajām māsām pirmdienu rītos ar autobusu uz 18 kilometrus attālo Salas skolu sāka braukāt arī pirmklasniece Beāte un trīsgadnieks Matīss. Pie mammas palika tikai pastarītis, dažus mēnešus vecais Raivis.
Matīsiņš jau tur ir izaudzis, no mazām dieniņām internātā,» saka kalsnā sieviete par tagadējo otrklasnieku, strauju puišeli īsi apcirptiem matiem. Ivetas nogurušajā sejā acis ir atklātas un siltas.
Lauku skolas Latvijā bieži ir patvērums sociāli neaizsargātu ģimeņu atvasēm. Īpašā attieksme, kam lielajās skolās nereti trūkst spēka vai vēlmes, ir mazo iespēja. Aizvien rūkošā skolēnu skaita dēļ cīnoties par pastāvēšanu, tās lolo katru bērnu, vienlaikus uzturot dzīvību arvien klusākajos Latvijas nostūros. Taču galveno mērķi — dot bērniem labu izglītību — nenodrošina.
Uzsverot lauku skolu īpašo misiju, esam izlikušies
neredzam, ka izglītība Latvijā aizvien vairāk dalās bagāto un nabago
skolās. Segregācija notikusi tik strauji, ka turīgāko vecāku bērni vairs
nav atrodami gandrīz pusē skolu. Sociālā noslāņošanās starp laukiem un
pilsētām nes līdzi platu plaisu zināšanās, ko izglītības sistēma nav pat
centusies mazināt.
Līderi segregācijā
Skolu segregācijas ziņā pēc bērnu ģimenes apstākļiem Latvija ievērojami apsteidz pārējās Baltijas jūras reģiona valstis. Analizējot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) datus, to secinājis LU Izglītības pētniecības institūta direktors Andrejs Geske. Institūta pētnieki pēc OECD metodikas reizi trijos gados aptaujā 15 gadus vecus skolēnus Latvijas skolās. 2012.gadā gandrīz 6900 jauniešu 270 skolās. Tiek pārbaudītas ne tikai viņu zināšanas, bet noskaidrots arī ģimeņu sociālekonomiskais stāvoklis (SES) — to nosaka pēc vecāku izglītības, nodarbošanās, sadzīves apstākļiem, grāmatu, datoru un citu lietu esamības mājās.
Rezultāti ļauj bērnus anonīmi sagrupēt desmit SES līmeņos: no zemākā līdz augstākajam. 2003.gadā vismaz viens bērns no augstākā SES līmeņa jeb turīgākajām un labāk izglītoto vecāku ģimenēm mācījās 75% Latvijas skolu. 2012.gadā — vairs tikai 55%.
Atbilde, kur mācās trūcīgākie, nav tālu jāmeklē — tās ir lauku skolas. Plaisa pilsētu un lauku bērnu labklājībā, ko rāda arī Latvijas statistikas dati, ir viena no dziļākajām Eiropā, turklāt tā palielinās.
Mazo skolu atrod, apstākļu spiesti
Salas skola, kurā nonāca Ivetas bērni, atrodas Saunas pagasta nomalē. Rudeņos un pavasaros pa izdangāto zemes ceļu ierasto 15 minūšu vietā no Preiļiem jākratās vismaz pusstunda. Jaunākajā no divām vienstāvu ēkām mācās sākumklases un bērnudārznieki. Te iekārtota virtuve, bibliotēka un istabas tiem, kuri nakšņo skolā. Otrajā mājā — vecākās klases. Ēkām ir nomainīti logi, vienai nesen arī jumts. Plašajā ābeļdārzā pērn visi kopā sastādīja 50 skolotājas Silvijas dāvinātos upeņkrūmus. Daudz gādāts pašu spēkiem un par dažādu projektu naudu — āra kamīns un basketbola grīda, rotaļlaukums, mēbeles, datori. Vecākajā ēkā vēl cer ierīkot centrālapkuri, lai nebūtu jākur daudzās krāsnis.
Otrpus ceļam ir neliels lūgšanu nams, tam blakus dubļus stampā tukli gaļas lopi. Tuvējā apkaimē dzīvo 17 zemnieku ģimenes. Tautas nama ciematā nav, tāpēc skola ir sanākšanas vieta arī Jāņos, kristību vai apaļu jubileju svinībās.
Tāpat kā citur ārpus pārtikušās Pierīgas, skolēnu kļūst mazāk. Izņēmums ir šis gads, kad audzēkņu skaits Salas skolā palicis nemainīgs — 46. Vēl 20 ir bērnudārzā.
Internātu, kurā dzīvo trešdaļa skolēnu, atjaunoja 2009.gadā, īsi pirms Saunas pagasta iekļaušanās Preiļu novadā. Direktore Valentīna Liniņa par internātu sākusi domāt, skatoties uz kādu mammu, kas diendienā uz bērnudārzu ar velosipēdu vedusi trīsgadīgo meitiņu. «Astoņi kilometri, ziemā ritenis viss nosalis. Autobusa vēl nebija».
Tagad autobuss ir, taču bērnu skaits, kas darbdienās nakšņo
internātā, ar katru gadu aug. Nu jau telpas neļauj ņemt vēl kādu.
Latvijas izglītības sistēma neuzskaita, cik katrā skolā ir sociālā riska
ģimeņu bērnu un kāda palīdzība viņiem vajadzīga, bet Salas skola ir
maza un pašiem katra stāsts labi zināms.
Skolu sauca par mājām
Iveta par bērnu pārcelšanu uz Salas skolu izlēma pēc sarunas ar direktori. Būdama Latvijas Bērnu fonda Preiļu nodaļas vadītāja, Liniņa ik gadu rīkoja nometnes daudzbērnu un trūcīgo ģimeņu atvasēm un bērniem invalīdiem. Iveta, nesen šķīrusies, ar pieciem bērniem Preiļos mitinājās šaurā istabiņā vecā koka mājā ar stāvām trepēm. Nepietika naudas. Arī fiziski bija smagi.
Iveta atceras dīvaino sajūtu neilgi pēc bērnu pārcelšanās uz internātu, kad mazie kādā svētdienā viņai teikuši, ka grib mājās. «Sākumā domāju — pārsakās. Bet nē, skolu sauca par pirmajām mājām. Tad bija jocīgi.» Vecākās meitas Līga un Lāsma pārmaiņas pieņēmušas lēnāk, bet tagad, kad skola jau pabeigta, atmiņu stāsti ir tikai par labo. Kā tumšajos ziemas vakaros kopā ar internāta skolotājām šļūkts pa pašu uzlietu ledus trasīti, kā visi kopā spēlējuši futbolu. Meitenes laukos kļuvušas drošākas, saka mamma.
Pašai Ivetai bērnu nonākšana internātā lika saņemties. Kad labdarības organizācijas Eurika puiši prasījuši, kā ģimenei vislabāk palīdzēt, viņa ierunājusies par mācībām. Pabeigusi neklātienes studijas Rēzeknes augstskolā, būs diplomēta grāmatvede. Par mācībām maksā kāda norvēģu ģimene. Iveta grib praktizēties pie brāļa zemnieku saimniecībā, tad meklēs darbu pilsētā. Kafejnīca, kurā viņa agrāk bija pārdevēja, sen slēgta. Fiziski smagu darbu viņa pēc vēža nevar darīt, bet citu atrast nav izdevies.
Iveta vairākkārt saka — tagad ir daudz labāk nekā toreiz.
Pēc slimības viņa saņem invaliditātes pensiju, bērnu pabalsti kļuvuši
lielāki. Galvenais — tagad viņi dzīvo labā divistabu sociālajā dzīvoklī
pilsētas nomalē. Pastarītis Raivis gāja bērnudārzā blakus mājām, bet
šoruden arī viņš brauc uz Smelteriem. Taču, ja nebūtu toreiz palaidusi
bērnus lauku skolā, diez vai pati varētu mācīties augstskolā. Un cerēt,
ka dzīve kādreiz kļūs labāka.
Lauku skolas un sociālā politika
Ivetas stāsts apliecina vēl vienu aspektu, kas veicina noslāņošanos. Lauku skolas nav tikai lauku bērniem. Pagājušajā mācību gadā uz trim novada mazajām skolām brauca 15 bērni no Preiļiem un tuvākās apkārtnes. Dažus — un tie nav trūcīgākie — vecāki vadāja pretējā virzienā, no laukiem uz pilsētu.
Salas skolā atbraucējs ir katrs piektais. Visi — ģimenes apstākļu vai mācīšanās grūtību dēļ. No Preiļu otras puses šurp pagājušajā gadā brauca arī septiņi čigānu jeb romu bērni, kuri tikai Salas skolā iemācījās runāt latviski.
Piektdaļai audzēkņu ir speciālās izglītības programma. Ir bērni, kuru vecākiem atņemtas audzināšanas tiesības, un ir bērni, kuri arī brīvdienās prasās palikt skolā.
«Reizēm mums pat ir labi, ka ir tāda Salas skola. Bērni, kas nespēj tikt galā, kas visu laiku ir problēmās — varbūt viņiem tiešām pietrūkst individuālās uzmanības,» spriež Preiļu 1.pamatskolas direktore Nora Šņepste. Tā ir novada lielākā izglītības iestāde ar 470 audzēkņiem. Jautāta, kāpēc problēmbērni nevar individuālo uzmanību saņemt pilsētas skolā, direktore min nepietiekamo atbalsta personālu un kā paraugu min Somijas piemēru.
Somija ir starp pasaules līderiem izglītībā. Viņu veiksmes atslēga — vienādu iespēju došana katram bērnam katrā skolā neatkarīgi no ģimenes situācijas. To nodrošina pietiekams speciālo pedagogu skaits un sistēma, kā laikus pamanīt vajadzības un pareizi palīdzēt katram.
Arī Preiļu novada domes priekšsēdētāja Maruta Plivda atzīst, ka lauku skolas ar internātiem ir daļa no pašvaldības sociālās politikas. Pirms dažiem gadiem tāds atvērts vēl vienā no trim novada lauku skolām, Pelēču pagastā.
Plivda savas lauku skolas ļoti slavē. Vecāki esot apmierināti, valsts pārbaudījumu rezultāti labi, daudzi aizejot uz Preiļu valsts ģimnāziju.
Uz eksāmenu rezultātiem, kas pašlaik ir teju vienīgais
Latvijas skolu kvalitātes mērījums, eksperti visi kā viens iesaka tomēr
nepaļauties. Kaut vai tāpēc, ka 9.klases pārbaudes darbus labo pašu
skolas skolotāji, un cīņā par skolas sagabāšanu nevar izslēgt vērtējuma
pavilkšanu uz augšu.
Trūcīga ģimene + lauku skola = vāji rezultāti
Speciālistu bažas apstiprina PISA pētījums, kas ir pasaulē atzītākā izglītības sistēmu salīdzināšanas metode. Nokļūšana tā galvgalī līdzinās zeltam olimpiādē. Tradicionāli līderos ir Ķīna, Singapūra, Koreja, arī Somija, kuras sasniegumi pēdējā mērījumu ciklā gan kritušies. Mums tuvējo valstu vidū ievērojams kāpums bijis Igaunijai un Polijai.
Latvijas skolēnu sniegums ir OECD valstu vidējā līmenī — nav pārāk labi, taču arī ne slikti, turklāt ar katru mērījumu nedaudz uzlabojas. Taču, pētot dziļāk, atklājas neglīta aina — Rīgas ģimnāziju rezultāti mērojas ar pasaules labākajām valstīm, bet laukos (PISA definīcijā lauku skola ir tāda, kas atrodas apvidū ar mazāk nekā 3000 iedzīvotājiem) tie ir vāji. Pamatīgu zināšanu plaisu dati rāda jau kopš pirmā pētījuma 2000.gadā, turklāt starp laukiem un Rīgu tā aizvien pieaug. Tātad izglītība, ko pasaulē atzīst par taisnāko ceļu ārā no nabadzības, Latvijā pilnvērtīgi šo uzdevumu nepilda.
Kas šo plaisu rada?
Trūkums ir pirmā atbilde. Virkne pētījumu apliecina, ka ģimenēs ar ļoti zemiem ienākumiem ir augsts stresa līmenis, bērni bieži tiek atstāti novārtā, tas mazina viņu pašapziņu. Viņi saņem sliktāku uzturu un nereti arī veselības aprūpi. Sekas redzamas skolā.
Tomēr PISA metodika, kas ļauj analizēt bērnu sasniegumus, ņemot vērā nabadzības un skolas atrašanās vietas ietekmi, rāda vēl vienu būtisku aspektu. Latvijas trūcīgie lauku skolēni mācībās atpaliek vairāk nekā līdzīgā situācijā esošie vienaudži vairākās kaimiņvalstīs. Pie mums komplekts nabadzīga ģimene un lauku skola daudz biežāk nozīmē vājus mācību rezultātus un līdz ar to sliktākas izredzes nākotnē.
To, ka Latvijas lauku skolās ir kvalitātes problēmas, jau
2009.gadā LU doktora darbā pierādīja izglītības pētniece Ieva Johansone.
Tagad viņa jau vairākus gadus strādā Bostonā, respektablo izglītības
pētījumu PRLS un TIMSS starptautiskajā centrā. Salīdzinot Latvijas lauku
un pilsētu skolēnu sniegumu, Johansones secinājums bija skaudrs
— laukos arī labi situētu ģimeņu atvases, pat neraugoties uz labo
pašvērtējumu, uzrāda sliktākus rezultātus nekā līdzīgi nodrošināti
vienaudži pilsētās. Savukārt trūcīgie lauku skolās atpaliek vēl vairāk
nekā tikpat trūcīgie pilsētās. Tātad vaina nav tikai bērnu sadzīves
apstākļos, bet arī skolās.
Lielākas algas dos labākus pedagogus?
Problēmu redz arī izglītības ministre Mārīte Seile. Viņa sauc par satraucošu lauku skolu atpalikšanu, netieši norāda uz skolotāju kvalitāti un risinājumu redz jaunajā atalgojuma sistēmā, ko valdības partijas pagaidām nav gatavas pieņemt un nolēmušas turpināt saskaņot ar arodbiedrībām un pašvaldībām. Ja mazajās skolās maksātu vairāk, tām ar laiku būtu vieglāk piesaistīt jaunus, motivētākus, prasmīgākus pedagogus.
Mazā skolēnu skaita dēļ tieši laukos ir visvairāk skolotāju, kas saņem minimālo slodzes likmi — 420 eiro «uz papīra». Vai pat mazāk, jo pilna slodze daudziem nesanāk. Ministrija cer šo minimālo likmi pacelt līdz 760 eiro. Tad atšķirība starp mazāko un pašu lielāko skolu pedagogu atalgojumu būtu tikai 20%, nevis 60% kā pašlaik.
Salas skolā par atalgojumu nesūdzas. Vairāki pedagogi strādā arī internātā, tāpēc vidējā alga te ir 633 eiro pirms nodokļiem.
Taču atsevišķu speciālistu trūkumu Sala izjūt tāpat kā citur laukos, kur mazais skolēnu skaits nenodrošina pedagogiem pat pusslodzi. Kad ilgi slimoja angļu valodas skolotājs, aizvietotāju tā arī neatrada. Ilgi meklēts fizikas skolotājs. Tagad reizi nedēļā uz Salas skolu brauc netālās Rudzātu vidusskolas direktors, bet dažreiz bērnus sasēdina autobusā un aizved turp. Jaunajā dabaszinātņu kabinetā, kādi ir tikai vidusskolās, tad bērni eksperimentē visu dienu.
Vēl pavasarī Seile cerēja, ka skolotāju algas izdosies
pacelt jau šajā mācību gadā. Taču reforma, kas gadā prasītu papildu 30
miljonus eiro, pat nav nonākusi līdz valdībai. Iebilst lielās skolas,
kurās daļai pedagogu algas mazinātos, bažās par skolu slēgšanu atturīgas
ir pašvaldības.
Klasesbiedriem ir nozīme
Latvijas skolotāju algas, kas ir starp zemākajām OECD vērtēto valstu vidū, galina profesijas prestižu — jaunie skolotāji neienāk, esošajiem bieži trūkst motivācijas. Tomēr, lai gan virkne pētījumu apstiprina, ka labs skolotājs bērnu «ceļ», pētniece Ieva Johansone brīdina — tikai ar lielākām skolotāju algām zināšanu plaisu starp laukiem un pilsētām neizlīdzināt.
Pētniece pierādīja, ka uz Latvijas izglītības sistēmu var attiecināt ASV izglītības sociologa Džeimsa Kolemana jau pirms 50 gadiem atklāto, ka trūcīgu ģimeņu bērni ir jutīgāki pret klasesbiedru ietekmi un mācās sliktāk, ja lielākā daļa klasē ir tikpat nabadzīgi un vāji motivēti. Savukārt, ja vairums klasē nāk no labāk situētām ģimenēm un bauda lielāku vecāku atbalstu, arī trūcīgajam skolēnam «dabiski aug interese un vēlme sasniegt vairāk,» skaidro Johansone. Analizējot skolēnu sniegumus konkrētu klašu sastāvā, viņa secināja — vajadzīgais vairākums ir seši no desmit. Ja vismaz tik bērnu klasē nāktu no vidēja vai augsta SES indeksa ģimenēm, pirmsskolas vecumā skolai labi sagatavots trūcīgais lauku bērns no klases vidējā līmeņa neatpaliktu.
Kolemana secinājumi bija svarīgi, domājot, kā mazināt skolu
segregāciju ASV. Lai celtu trūcīgāko bērnu sekmes, zinātnieks ieteica
viņus sajaukt ar labāk situētajiem vienaudžiem. Latvijā tas nozīmētu —
no tām vietām laukos, kur ir īpaši maz bērnu un liels trūcīgo īpatsvars,
viņi būtu jāved uz pilsētu skolām, norāda Johansone.
Vajadzīgs mazo skolu audits
PISA pētījumu vadītājs Latvijā profesors Andris Kangro piekrīt Johansonei, taču uzsver, ka mazās skolas nav vienādas. Jāslēdz vājākās, bet pirms tam katra rūpīgi jāvērtē.
Latvijā tas darīts netiek. Neviens neanalizē, cik katrā skolā ir trūcīgu bērnu, cik regulāri viņi apmeklē stundas, cik nepabeidz skolu vai tiek izslēgti. Nepēta vecāku viedokli un jauniešu gaitas pēc skolas. Arī pedagogu kvalitātes iespējamās atšķirības ir tikai pieņēmums.
Aptveroši kvalitātes mērījumi, kurus ministrija sola izstrādāt pāris gadu laikā, ne vien pamatotu vājāko skolu slēgšanu, bet arī ļautu spēcīgākās stiprināt ar papildu finansējumu mācību aprīkojumam un pedagogiem, saka Kangro. Tas dotu iespēju sevi pierādīt arī tādām skolām kā Salas.
Ir valstis, kur tā dara. Nīderlandē un Beļģijas flāmu daļā skolas, kurās ir daudz bērnu no problēmģimenēm, saņem lielāku finansējumu. Igaunijā piemaksas saņem skolotāji, kas strāda attālās lauku vietās. Pie mums to, vai bērns saņems palīdzību, nosaka nevis viņa vajadzības, bet skolas lielums un finansiālās iespējas. Pagājušajā mācību gadā trešajā daļā skolu nebija logopēda, aptuveni pusē — sociālā pedagoga un psihologa.
Salas skolai, kurā bērnu ar speciālām vajadzībām ir daudz, atbilstoši skolēnu kopskaitam psihologs pienākas vienu stundu nedēļā. Psiholoģe no Preiļu 1.pamatskolas atbrauc reizi mēnesī un pavada tur pusi dienas. Logopēde secinājusi, ka braukāšana viņai nav izdevīga, tāpēc skola ved bērnus uz pilsētu. Pie viena pilsētā paķer ES finansētā «skolas piena» pakas, kuras citādi klāt neviens nevestu.
Ministrija plāno palielināt šiem speciālistiem paredzēto
finansējumu, taču arī turpmāk to dalīs pašvaldības pašas. Vēl ministrija
cer ar laiku panākt, ka skolotājs strādā tikai vienā skolā, nevis
slodzes nokomplektēšanai braukā riņķī un īsti nezina, kas ar bērniem
notiek. Mazajās skolās to gan dēvē par koku ar diviem galiem. Lai iegūtu
pilnu slodzi, pedagogam būs jāmāca vairāki priekšmeti, un var tikai
minēt, kā tas ietekmēs kvalitāti.
Ko dara Somijā un Igaunijā
Tieši izmaksas ir likušas lauku skolas slēgt tikpat mazapdzīvotajā Igaunijā un Somijā.
Somi to sāka darīt ekonomiskās krīzes iespaidā 90. gadu sākumā un vienmērīgi turpina līdz šim. Durvis aizvērušas vairāk nekā 1400 jeb gandrīz 70% mazo lauku skolu. Kopš 2006.gada valdība atlikušajām vairs nepiešķir papildu finansējumu.
Vienlaikus to joprojām ir daudz — 660 jeb gandrīz ceturtā daļa visu skolu 2012.gadā. Somijā par mazām uzskata skolas, kurās ir mazāk par 50 bērniem 1. — 6. klasēs.
Latvijā mazāk par 50 bērniem ir nepilnā simtā skolu jeb 12%. Atšķirībā no Somijas, mūsu mazajās skolās ir vairāk klašu grupu — no 1. līdz 9. — līdz ar to tās ir dārgākas. Vēl 177 skolās jeb 23% mācās 51 līdz 100 audzēkņu.
Igaunijā valdība jau pirms desmit gadiem atzina, ka skolu tīkls ir neefektīvs. Lēmumi atstāti pašvaldībām, taču radītas sviras, ar kurām tās ietekmēt — galvenokārt attiecībā uz vidusskolām. Vietvarām liegts pamatskolām paredzēto skolotāju atalgojumu novirzīt vidusskolām. Paralēli valsts lielākajos centros veidojusi un pilnībā uztur savas ģimnāzijas. Ar lielāku finansējumu panākts, ka tām priekšroku pamazām dod gan skolotāji, gan skolēni.
Abās valstīs process nav ritējis viegli. Strauji, ar iedzīvotājiem nepietiekami izrunāti lēmumi bijuši sāpīgi cirtieni pa vietējām kopienām, secinājušas Somijas Oulu universitātes pētnieces Outi Auti un Eeva Kaisa Hyry-Beihammer. Vietējie ļaudis sūdzas, ka ir mazāk iemeslu sanākt kopā, vide kļūst nepievilcīgāka dzīvošanai, un tas neiet kopā ar vēlmi laukus saglabāt apdzīvotus.
Līdzīgus iemeslus pretestībai pret skolu slēgšanu minējuši
Igaunijā pērn aptaujātie pašvaldību vadītāji, stāsta Izglītības
ministrijas pasūtītā pētījuma līdzautore Laura Kirsa. Pētījumu centrs Praxis secināja,
ka līdz 2020.gadam atbilstoši demogrāfiskajiem rādītājiem un racionālam
skolu lielumam — ne mazāk kā 45 skolēniem īpaši mazapdzīvotā vietā —
būtu jāslēdz 27% jeb 132 skolas.
Lēmumu nav bijis Igaunijā un Somijā, kas ekonomisku apsvērumu dēļ slēdza daļu mazo skolu, skolēnu sasniegumi laukos ir tikpat augsti kā pilsētās. Latvijā, kur lauki būtiski atpaliek, politiķi līdz šim nav darījuši gandrīz neko. Skolēnu skaits pēdējos 15 gados krities divas reizes straujāk nekā skolu skaits.
Visa atbildība atstāta pašvaldībām (skat. 28.lpp.pdf), kas rīkojušās pēc savas izpratnes, visbiežāk — izdabājot vēlētājiem un domājot, lai skolēns līdz ar valsts finansējumu neaizietu mācīties uz blakus pašvaldību.
2009.gadā savu izdarīja krīze. Grūstot valsts budžetam, tika gandrīz par 50% samazināts valsts finansējums pedagogu atalgojumam. Rezultātā pašvaldības bija spiestas slēgt 57 skolas — lielāko skaitu viena gada laikā.
Toreiz ministrija aktualizēja pētnieku ieteikumu pamatskolās saglabāt tikai pirmās sešas klases, bet 7. — 9.klasi, kurās ir vairāk speciālo priekšmetu un vajadzīgs plašāks mācību aprīkojums, ieteica veidot pie vidusskolām lielākos centros.
Dzīvē tas noticis tikai dažās skolās un kā vēlamais variants atgriezies tagad jaunajā atalgojuma reformā. Ministrija atkal vēlas noteikt minimālo audzēkņu skaitu vidusskolas klasēm, kas lauku apvidū aptuveni 80 skolām patlaban nav izpildāms. Līdzīgi mēģinājumi bijuši arī iepriekš, taču tāpat kā pašlaik sastapušies ar pašvaldību pretestību.
Paralēli politikas dokumentos tika plānota mazo skolu
pārtapšanu daudzfuncionālos centros. Valsts tālāk par plāniem gan
netika, un naudu un prasmes 53 skolām, arī Salas skolai, konkursa
kārtībā iedeva Sorosa fonds — Latvija.
Kas notiek, kad slēdz skolu
Preiļu novads ir piedzīvojis skolas slēgšanu. 2010.gadā dome likvidēja vienu no tobrīd četrām lauku skolām — pamatskolu Aizkalnē, kas pazīstama arī kā Raiņa Jasmuiža. Tagad lēmumu nenožēlo, arī vecāki ar jaunajām skolām esot apmierināti.
Pirms slēgšanas Aizkalnes skolā bija palikuši aptuveni 30 bērni, lielākā daļa aizgāja uz Preiļu 1.pamatskolu. Līgas Tumašovas audzināmajā klasē toreiz ienāca un joprojām mācās četri Aizkalnes bērni. Viņa ir gan 1.pamatskolas, gan divu lauku skolu psiholoģe un noraida pieņēmumu, ka lauku bērni pilsētā «pazūd». «Ja bērns ir komunikabls, emocionāli drošs, ja ar viņu viss ir kārtībā, problēmu nav. Ja kaut kas ģimenē nav labi, tikpat grūti skolā iet arī pilsētniekam.»
Paši bērni, kam tagad jābraukā 14 kilometri uz pilsētu, kā lielāko neērtību min autobusa gaidīšanu pēc stundām. Tiesa, lielākā daļa Aizkalnes bērnu uz skolu braukāja arī iepriekš, jo ciemata centrā māju ir maz, ģimenes lielākoties dzīvo attālās viensētās.
Rītos no Aizkalnes tagad dažādos virzienos aizrūc trīs
skolu autobusi. Lai gan viens no argumentiem pret skolu slēgšanu allaž
bijis pārāk tālais ceļš līdz citai skolai, vismazāk ģimeņu ir
izvēlējušās tuvāko — Rušonas pamatskolu, jo tā ir citā novadā.
Pašvaldības, savā starpā konkurējot par izglītības naudu, ģimenēm
izdabā, bet vienlaikus liek pašu cilvēkiem šaubīties, vai trīs autobusu
dzenāšana ļauj ietaupīt.
Pirmsskolas grupām jāpaliek
Pretēji bažām par skolas ēku aizlaišanu postā, Aizkalnē tā nav slēgta — te ierīkots labi apmeklēts sabiedriskais centrs. Taču līdz ar skolu slēgta pirmsskolas grupa. Bija doma to saglabāt, taču pašvaldība secināja, ka bērnu ir maz. Tagad mazuļi kāpj skolas autobusos vai paliek mājās.
Tas ir pilnīgā pretrunā ar izglītības pētnieku ieteikumiem. Johansone, balstoties uz lasītprasmes testu rezultātiem, doktora darbā atklāja — tieši laukos bērnudārza apmeklēšana daudz būtiskāk ietekmē bērna vēlākās spējas mācīties, nekā tas ir pilsētās. Jo īpaši trūcīgā vidē, kur bērni mājās bieži nesaņem vajadzīgo vecāku uzmanību, ir ārkārtīgi svarīgi tuvu mājām nodarbībās iesaistīt jau 2 — 3 gadus vecus ķiparus.
Pēdējos gados par to daudz runāts ASV, kur izglītības
noslāņošanās ir problēma. Nobela prēmijas laureāts ekonomists Džeimss
Hekmens pierādīja — ļaujot nabadzīgo ģimeņu atvasēm palikt mājās, vēlāk
nav iespējams novērst viņu atpalikšanu mācībās. Vēl vairāk, fakts, ka
mazuļiem, piemēram, tiek regulāri lasīts priekšā, būtiski iespaido visu
viņu dzīvi.
Kāpēc slēgt ir grūti
Pirms pieciem gadiem slēgusi Aizkalnes skolu, šopavasar Preiļu novada dome sprieda, ko darīt ar mazāko no trim palikušajām. Priekuļu pamatskolas 1. — 9.klasē pērn bija palikuši tikai 24 bērni, vēl septiņi — pirmsskolā. Vietējie smejas — kā privātskolā, jo vairākās klasēs ir tikai pa vienam audzēknim. Līdz pilsētai ved labs 12 km asfaltēts ceļš. Bet iztika pat bez balsošanas. Deputāti parunāja un nosprieda, ka skola jāsaglabā.
Domes priekšsēdētāja Plivda ir pārliecināta — skolai jābūt, ja to vēlas iedzīvotāji, tāpēc aicina arī tās pāris ģimenes, kuras pašlaik bērnus ved uz Preiļiem, padomāt. «Lai kaimiņš kaimiņam saka — ja gribi, lai būtu skola, kāpēc tu tā dari?»
Tas, ka Priekuļu skolā strādā 17 skolotāji jeb viens uz katriem diviem bērniem, deputātus neuztrauc, jo pedagogiem maksā valsts. Pašvaldībai rūp nesen izremontētā ēka, kas pēc skolas slēgšanas vienalga būtu jāapkurina. Un ir bail, ka vecāki izvēlētos blakusnovada Rudzātu skolu, kas ir pāris kilometru tuvāk kā Preiļi. Zaudējot skolēnus, samazinātos valsts dotācija pedagogu algām un pašvaldībai vēl būtu jāšķiras no prāvas summas savstarpējos norēķinos.
«Mums būtu vieglāk, ja valsts to izdarītu no augšas. Mēs
gaidām. Domāju, ka ļoti daudzas pašvaldības gaida,» visbeidzot atklāti
par mazo skolu slēgšanu nosaka Plivda.
Lai būtu skolotāji, kam ir laiks katram
Novadi gaida, taču pieņemt pārmaiņas nevēlas. Jaunā atalgojuma reforma vairs neļautu turēt skolu ar 20 skolēniem, ja dažus kilometrus tālāk ir cita. Tas liegtu pašvaldībām no lielo skolu pedagogiem paredzētās valsts naudas dotēt mazākās — tieši tā dome tagad piefinansē visas trīs Preiļu novada lauku skolas. «Katastrofa,» par iespējamo kārtības maiņu pavasarī sacīja domes priekšsēdētāja Plivda, tā netieši atklājot vienu no iemesliem, kāpēc reforma nekust.
Taču bez mazāko skolu slēgšanas vai reorganizācijas, kas savukārt daļai skolotāju nozīmētu darba zaudēšanu, nav iespējams pārējos pedagogus nodrošināt ar pietiekamu slodzi un solīto vismaz 760 eiro algu.
Laukos tad vēl vairāk bērnu rītos kāptu autobusos, taču viņiem būtu iespēja mācīties pie labāk atalgotiem un motivētiem skolotājiem. Un lielākās klasēs ar konkurenci klasesbiedru vidū. Ja pašvaldības un ministrija vēl atrastu veidu, kā visās, arī lielākās pilsētas skolās vajadzīgo uzmanību un atbalstu sniegt katram bērniem, Latvija tuvotos mērķim — vienlīdz kvalitatīvai izglītībai visiem un līdz ar to labākām izredzēm nākotnē.
Par savu nākotni šopavasar domāja arī Ivetas meita Līga. Lai gan skolotājas un mamma bija pārliecinātas, ka viņai tāpat kā lielajai māsai Lāsmai jādodas uz ģimnāziju, meitene tomēr izlēma mācīties par pavāri Preiļu arodvidusskolā. Līga, kam mazā lauku skola deva pašapziņu saskarsmē ar vienaudžiem un prieku kāpt uz skatuves, baidījās netikt citiem līdzi mācībās. Iespējams, viņai būtu vieglāk izlemt par labu ģimnāzijai, ja uz lielo skolu no mazās varētu paņemt līdzi draudzīgo vidi un savas mīļās skolotājas, kuras «vienmēr palīdz» un «katram pieiet klāt un pajautā — vai saprati?».
