Ar sportošanu atgriežas veselība

2015. gada 25. septembris 00:00

871

Guntis Balodis atzīst, ka kustoties jūtas daudz labāk un viņam ir cits dzīvesprieks

Gulbenietis Guntis Balodis ir viens no mūsu novada soļošanas sporta veterāniem. Ar sporta aktivitātēm un kustībām viņam vairākkārt ir izdevies arī sakārtot savas veselības problēmas.
G.Balodis stāsta, ka viņš ar sportu sācis nodarboties jau skolas laikā. “Liela nozīme ir tam, kādā vidē esi audzis, kādi apkārt ir cilvēki, kādi ir skolotāji. Ja ir kas aizrauj, tad arī gribas sportot un darboties,” saka Guntis. Viņš ir dzimis 1946.gada 28.novembrī. Skolas gaitas uzsāka Daukstes skolā. “Skolotājs un fizkultūras skolotājs mums bija Osvalds Rutkaste. Viņš aktīvi darbojās ar puikām, un arī es sāku sportot. Kad pabeidzu šo skolu, aizgāju mācīties uz vidusskolu Gulbītī. Tur savukārt liels sporta entuziasts bija skolasbiedrs Gunārs Pāvuliņš. Viņš aizrautīgi sportoja, sekojot viņa piemēram, arī es darbojos līdzi. Viņš man daudz ko iemācīja. Visur piedalījos, braucu uz sacensībām.”

Kājām uz skolu vairākus kilometrus
Guntis stāsta, ka viņam gan Daukstes skola atradusies 9,5 kilometru attālumā no mājām, gan pēc tam arī Gulbīša skola 8 kilometru attālumā. “Manas mājas bija Daukstu pagastā, bet tā bija pati tālākā Daukstu pagasta māja pie pašas Līgo pagasta robežas un turpat pienāca arī Jaungulbenes pagasta robeža. Uz skolu, protams, gāju kājām. Un tajā laikā mēs neviens neteicām, ka ir grūti. Ziemā braucām ar slēpēm. Tēvs kaut kur dabūja vecas slēpes, sataisīja tās, un mēs slēpojām. Tāpat bija arī ar velosipēdu – tēvs to kaut kur sagādāja, sataisīja un varējām braukt, tiesa, uz mums abiem ar brāli bija tikai viens velosipēds, bet mēs izdomājām, ka viens var pabraukt gabalu, nolikt to grāvmalā un iet uz priekšu, tikmēr pienāks otrs, arī pabrauks gabalu un atkal noliks velosipēdu malā – tā mēs radām iespēju katrs drusku pabraukt,” atceras Guntis. Iespējams, jau tas bija kā aizsākums viņa sportiskajām gaitām. Vidusskolas laikā Guntis sāka aizrauties arī ar soļošanu. “Gulbenē toreiz darbojās soļotājs Ādolfs Liepas-kalns un arī man radās iespēja ar viņu satikties, tā es arī iesāku soļot. Ā.Liepaskalns man bija kā paraugs. Pamēģināju, iepatikās, patrenējos un braucu arī uz sacensībām. Vidusskolas laikā izpildīju pat 2. sporta klases normatīvus,” stāsta sportists.

Sāk nodarboties ar brīvo cīņu
Kad absolvējis vidusskolu 1965.gadā, Guntis devies studēt uz Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. “Gribējās studenta gados tā cītīgāk pasportot, bet tobrīd man vienīgi nebija tāda sporta veida, kas tā īpašāk patiktu. Bet es sapratu – ja grib kaut ko sasniegt, vajag noteikti darīt kaut ko vienu, nevar mētāties. Tad iestājeksāmenu laikā satikos ar brīvās cīņas treneri un viņa audzēkņu grupu, un mani ieinteresēja šis sporta veids. Pēc dabas biju kluss un mierīgs, un man gribējās iemācīties sevi aizstāvēt. Tā izvēlējos tieši brīvo cīņu,” stāsta Guntis. “Sākumā, protams, visiem zaudēju, bet otrajā kursā jau sāku citu pēc cita uzvarēt. Cītīgi gāju uz treniņiem, braucu uz sacensībām, iekļuvu arī akadēmijas izlasē un 3.kursā jau izpildīju 1. sporta klases normatīvus. Ar akadēmijas izlasi braukājām pa visām Padomju Savienības sacensībām. Toreiz populāras bija PSRS lauksaimniecības augstskolu sacensības, dažādas Latvijas studentu sacensībās, kā arī Jelgavas un akadēmijas sacensības. Vienubrīd jau sāku pildīt meistarkandidāta normatīvus, bet diemžēl sākās dažādas traumas un 5.kursā man nācās pārtraukt savu darbošanos.”

Mazkustība noved pie
veselības problēmām
Pēc akadēmijas absolvēšanas, kur Guntis ieguva inženiera – mehāniķa specialitāti, 1970.gadā viņš devās strādāt uz Rankas sovhozu. Arī uzsākot darba gaitas, Gunta interese par sportu nemazinājās. “Rankā bija lieliski volejbolisti un mums izveidojās ļoti laba komanda, kas cīnījās pat par pirmo trijnieku.” Rankā Guntis nostrādāja deviņus gadus, bet tad viņu uzaicināja strādāt uz Jēkabpils Lauksaimniecības pārvaldi. “Tad par sportu nācās aizmirst. Jau vidusskolas laikā un pēc tam, arī strādājot Rankā, darbojos pašdarbībā un Jēkabpilī tam sāku pievērsties vairāk- dejoju tautiskās dejas, dziedāju vīru korī, piedalījos arī Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Sportam bija atmests ar roku apmēram 10 gadus,” stāsta Guntis. Taču tad viņam sākās dažādas veselības problēmas. Guntis spriež, ka tas viss bija saistīts ar sēdošu darbu, bet līdz tam viņš tomēr bija aktīvi kustējies un sportojis. Kad viņš Jēkabpilī gulējis slimnīcā, turpat līdzās atradies stadions. Tas bija kā pamudinājums atkal sākt sportot. “Jutu, ka man ir vajadzīgs sportot. Un soļošanu atsāku, jo man sākumā bija vieglāk ātri iet.” Pamazām Guntis atsācis piedalīties arī sacensībās. Ar Jēkabpils komandu piedalījies arī veterānu sporta spēlēs. Tā pamazām arī veselība atkal uzlabojusies.

Atgriežas Gulbenes novadā
Pēc tam gan Gunta dzīvē atkal nāca pārmaiņas. Viņa vecāki vairs nevarēja tikt galā ar saimniecību, un viņš nolēma nākt viņiem palīgā. Tā pēc 14 Jēkabpilī nostrādātiem gadiem Guntis atgriezās dzimtajās mājās un sāka saimniekot savā nelielajā saimniecībā. “Arī tad par sportu nevarēja būt ne runas. Kādus četrus piecus gadus citu neko neredzēju kā tikai darbu savā saimniecībā,” atceras Guntis. Pēc tam viņam radusies iespēja sākt strādāt vietējā Jaungulbenes mežniecībā par mežsargu. Tad arī apmēram 2000.gadā viņš atsācis soļot, regulāri piedalījies arī dažādās sacensībās. Pēc tam Guntim piedāvāts darbs VAS “Latvijas Valsts meži”, kur viņš arī joprojām strādā par plānotāju, un 2007.gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Gulbenē. “Gulbenē ir tik daudz veterānu un sporta entuziastu, kas man ir kā paraugi un kuriem man gribas turēties līdzi. Pats tagad vairāk soļoju, bet ziemā, kad ir sniegs, arī slēpoju.”

Milzīga apņēmība un centība
Pirms pieciem gadiem Gunti atkal piemeklēja nopietnas veselības problēmas - viņš pārcieta insultu. “Atgriežoties mājās no slimnīcas, man bija pat grūti apiet apkārt mājai. Bet es sapratu, ka ir jāsāk kustēties. Gāju katru dien, pamazām jutu, ka varu noiet arvien vairāk. Tad jau varēju atnākt līdz stadionam, apiet riņķī. Pēc pusgada jau sāku trenēties un piedalīties arī sacensībās.” Var tikai apbrīnot Gunta apņēmību, bet viņš saka: “Es saprotu, ka tikai ar sportu varu uzturēt sevi pie veselības. Jau 40 gados man bija visādas veselības problēmas. Ja nebūtu atsācis sportot, grūti pateikt, kā būtu. Tieši tāpat bija arī tagad. Protams, pēc šīs slimošanas man ir jāseko līdzi veselībai, bet, ja tu kusties, šķiet, ir pavisam cits dzīvesprieks. Ja kādu nepakustos, sāku justies sliktāk, bet, tiklīdz pasportoju, viss atkal ir kārtībā.” Guntim arī darbā diezgan daudz laika iznāk pavadīt, kustoties un ejot pa mežu. Tas arī jau ir kā treniņš. “Man nevajag tik daudz kilometru savākt treniņos, bet tik un tā divas reizes nedēļā dodos patrenēties. Tad vairāk pievēršu uzmanību tehnikai, ātrumam. Bet izturībai tiešām daudz lielāks treniņš iznāk, staigājot pa mežu. Es uzskatu, ka tikai ar darbu var panākt rezultātu. Kaut ko iesākot darīt, ir jāiet uz savu mērķi.” Guntis atzīst, ka prieks, protams, ir par labiem rezultātiem, medaļām, bet pats svarīgākais, ka viņš vispār var piedalīties, startēt. Viņam patīk trenēties, gatavoties sacensībām, patīk arī atmosfēra sacensībās. “Man ir vajadzīgs sportot, lai es varētu būt apritē, esmu labā formā, lai es labāk justos, lai pēc tam varētu darīt arī savu darbu!”

Gunta Sasniegumi

“Jaunībā mani lielākie sasniegumi saistāmi ar akadēmijas laiku, kad nodarbojos ar brīvo cīņu. Es PSRS lauksaimniecības augstskolu sacensībās ieguvu 5.vietu. Soļošanā šogad pirmo reizi komandu cīņā izcīnījām Eiropas bronzas godalgas Polijā. Pirms tam 2007.gadā piedalījos Pasaules čempionātā Itālijā. Domāju, ka arī tur diezgan labi nostartēju. Ja manā vecuma grupā bija 60 dalībnieki un es iekļuvu pirmajā divdesmitniekā, domāju, ka tas ir labi,” saka Guntis Balodis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar sportošanu atgriežas veselība

Kategorijas