Dzirkstele.lv ARHĪVS

Otrpus kadra

Monta Zelča

2015. gada 25. septembris 00:00

2489
Otrpus kadra

Producente Elīna Karule stāsta par saviem pirmajiem nopietnajiem TV un kino projektiem

Gulbeniete Elīna Karule ir jauna, aizrautīga sieviete, kas spēj apburt ar savu pozitīvismu. Dzīvē viņa ir atvērta un ar smaidu iet pretī dažādiem izaicinājumiem. Šobrīd viņas ikdiena aizrit Rīgā “Vides filmu studijā” jeb “VFS Films”, kur viņa strādā par producenti. “Reizēm jūtos kā mamma projektam, jo man ir jāseko līdzi laika plānam, jārūpējas par budžetu un jāno-drošina labs klimats komandā. Ja klientam vai režisoram ir laba ideja, tā manī “gruzd” un zinu, ka darīšu visu, lai to realizētu,” saka Elīna.
- Kā nonāci līdz producentes darbam?
- Viss aizsākās ar studiju izvēli. Sākotnēji domāju, ka mācīšos sabiedriskās attiecības vai žurnālistiku, bet ieraudzīju programmu – audiovizuālā mediju māksla ar četrām kvalifikācijām – režisors, scenārists, operators un producents. Viss nezināmais mani saista. Man likās, ka televīzijas un kino vide ir Alises brīnumzemes noslēpumainā valstība, kurā labprāt ieietu, lai gan par šīm jomām zināju ļoti maz. Šķita, ka filmas un televīzija ir vieta, kur ir stāsti, piedzīvojumi, interesanti cilvēki, un likās, ka gribu to visu “aptaustīt”. Sāku studēt, nezinot, kuru no kvalifikācijām izvēlēšos. Skola izsludināja scenāriju konkursu, kurā uzvarēju, un man vajadzēja rakstīt scenāriju, taču finālā sapratu, ka nebūšu scenāriste. Apsvēru domu kļūt arī par režisori. Strādājot ar citiem, sapratu, ka man patīk organizēt, plānot un vadīt, līdz ar to izvēlējos kļūt par producenti. Dažādu apstākļu un sakritību dēļ nonācu filmu studijā “Pixelart”, kur gadu nostrādāju par producenta asistenti. Tā bija laba pieredze, taču aizgāju prom no aģentūras, jo ātri sapratu, ka reklāmas mani nesaista.
- Pastāsti par saviem nozīmīgākajiem projektiem!
- Mans pirmais nopietnais un arī dvēseles projekts bija bērnu muzikālais raidījums “Brīnum-skapja skola”, kuram organizēju filmēšanu. Šī raidījuma pirmajā sezonā biju producenta asistente, bet otrajā – izpildproducente. Tagad ir trešā sezona, bet nefilmējam, jo Latvijas televīzija to dara pati. Biju ļoti pieķērusies raidījuma varoņiem un nedaudz pārdzīvoju, ka šogad projektu realizē cita komanda. Galvenie varoņi ir mūziķu grupa “Brīnumskapis”. Otrs nozīmīgākais projekts un izaicinājums bija grupas “Carnival Youth” videoklipa “Octopus” filmēšana, kas bija mans skolas noslēguma darbs. Strādājot pie šī projekta, pirmo reizi sapratu to, ka režisori ir ļoti ambiciozi. “Carnival Youth” grupai Doma laukumā bija jāpūš uguns. Sākumā man to aizliedza darīt, bet teicu, ka būs ugunsdzēsēji un izpūtīsim trīs metrus augstu liesmu Vecrīgas centrā tieši trīs reizes. Protams, bija filmēšanas diena, un liesmu “palaidām” vismaz divpadsmit reizes. Stāvēju malā un lūdzu Dievu, lai kaut nekas nenoietu greizi, bet beigās viss bija kārtībā. Vēl viens projekts, kas bija liels pārbaudījums man pašai, bija sadarbība ar beļģu filmēšanas komandu. Tas bija brīnišķīgi! Tagad esmu iemīlējusies Beļģijā.
Sākumā saņēmu ļoti daudz kritikas, bet tā bija profesionāla, un tā ir vajadzīga. To pieņemu kā  normālu parādību, kas man palīdz virzīties uz priekšu. Tikai nevajag ļaut darba kritikai ielauzties privātajā dzīvē. Nevaru kļūt labāka, ja nepamanu savas kļūdas. Darba devējs man to ieaudzinājis. Tāpat izturos arī pret mūsu praktikantiem un asistentiem. Esmu atvērta, bet arī ļoti tieša, jo tas ir darbs un sava veida bizness. Laba rezultāta dēļ esmu gatava darīt ļoti daudz. 
- Kā tu vērtē latviešu filmas un režisoru sniegumu?
- Mēģinu skatīties visu un vienmēr. Man jāskatās gan labas, gan sliktas filmas, lai saprotu, kas  cilvēkus interesē un kāds saturs skatītājiem tiek piedāvāts. Patika “Mona”, mīļākā latviešu animācijas filma ir “Kaķīša dzirnaviņas”, arī spēlfilma “Mammu, es Tevi mīlu”. Pēteris Krilovs ir ļoti mīļš režisors un brīnišķīgs cilvēks. Mūsu studija kopā ar viņu veidoja dokumentālo filmu “Uz spēles Latvija”, kas pagājušajā gadā saņēma Lielo Kristapu nominācijā “Labākā dokumentālā filma”. Savukārt latviešu režisors Ivars Seleckis ir viens no izcilākajiem klasiķiem, uzņēmis dokumentālo filmu “Šķērsiela”, kas ir nozīmīga filma Latvijas vēsturē. 
- Ikdienā bieži skaties filmas?
- Cenšos skatīties maksimāli daudz filmu un analizēt tās. Gandrīz vienmēr netieši ieslēdzas producentes domāšana. Ja filmas stāsts ir izcils un spēcīgs, tad aizmirstu par analizēšanu. Bieži vien, skatoties Holivudas filmas, nodomāju – šī gan bija dārga lokācijas vieta vai arī saskatu, ka te “Rolls-Royce” kompānija ir labi samaksājusi par šo epizodi, jo vairākās epizodēs redzams uzsvērts uzņēmuma brendings.  Nedēļā mēģinu noskatīties kādas divas filmas. Būtu jocīgi neskatīties. Tāpat kā kurpniekam kurpes taisīt, bet pašam bez apaviem staigāt. Varu filmas analizēt no daudziem viedokļiem, kā veidots stāsts, cik tas varēja maksāt, no aktierspēles, no vizuālā. Man ir ļoti dažāda gaume. Manas mīļākās filmas ir nedaudz jokainas un komiskas: Toma Forda “Vientuļais vīrs” un Tima Bērtona “Edvards Šķērrocis”. “Vientuļais vīrs” ir ļoti estētiska un mulsinoša filma par divu vīriešu mīlestību. Tur ir skaists kadrējums, apģērbs, aktieri un labs stāsts. Arī laba krāsu korekcija un skaņu celiņš, kas ir ne mazāk būtiski. Ko gan vēl var vēlēties!
- Izstāsti kādu interesantu piedzīvojumu saistībā ar savu darbu!
- Tas atkal saistīts ar grupas “Carnival Youth” videoklipa filmēšanu. Režisors par katru cenu gribēja filmēt tieši Kolkas bākā. Tas ir sešus kilometrus jūrā, četrdesmit minūšu garš brauciens, ja ir mierīga jūra. Sazinājos ar Rīgas brīvostu, kuras pārvaldībā ir šī bāka. Teica: neaizliedzam, bet rudenī arī nerekomendējam tur braukt, jo tas ir bīstami. Tā bija pirmā reize, kad biju nobažījusies par mūsu dzīvībām, jo bija rudens un jūra trakoja. Pārtikas krājumi bija sagādāti veselai nedēļai gadījumā, ja laikapstākļu dēļ nebūtu iespējams mums atbraukt pakaļ. Filmēšanas dienā viss bija sagatavots, stāvējām ūdens malā, bet zvejnieks atteicās mūs vest, jo laiks bija slikts, bangoja lieli viļņi. Tajā dienā visa komanda bija rezervējusi laiku, mēs maksājam par tehniku, katra stunda bija svarīga. Ātri vajadzēja atrast citu bāku. Tas bija izaicinošs uzdevums. Tajā pašā dienā noorganizēju un saskaņoju filmēšanu Papes bākā. Filmēšana ilga 26 stundas bez pārtraukuma. Tajā naktī filmēšanas nolūkos izšāvām arī desmit signālraķetes. Tās parasti izšauj, kad  noticis kaut kas ārkārtējs.   
- Kas tevi pārsteidz mūsdienu kino?
- Daudz ko nosaka filmas dramaturģijas punkti. Ja filmas sākumā ir intriga, filmas vidū divi vai trīs pagrieziena punkti un neparedzamas beigas, tad esmu laimīga un tā ir laba filma. Ja filmas laikā raudu, tad man šķiet, ka tā savu misiju ir paveikusi. Tai obligāti nav jābūt filmētai labā kvalitātē vai arī varoņiem nav jābūt Leonardo di Kaprio vai Andželīnai Džolijai. Daudzi prasa, vai es gribētu veidot savu filmu. Saku: jā, to darīšu, kad zināšu, kāpēc šī filma cilvēkiem jāredz, kā tā padarīs pasauli citādāku. Pasaulē ir daudz filmu, un laba filma ir tā, kura izraisa kaut kādas pārdomas.