Dzīvoju tik gadus nost!

2015. gada 25. septembris 00:00

Šonedēļ 85. dzimšanas dienu svinēja Ausma Suta

Rankas pagasta “Kadiķu” mājās mežs pienācis gandrīz pie pašām namdurvīm. Pagalmā pastaigājas zosu un tītaru pulks, bet četrkājainais mājas sargs, nepārtraukti rejot, mēģina slēpt, ka pats ir nobijies no ciemiņiem. “Kadiķos”, ļaujoties rudenīgā meža klusumam, dēla Jāņa ģimenes aprūpēta, šonedēļ savu 85. dzimšanas dienu sagaidīja ilggadējā Rankas pamatskolas skolotāja Ausma Suta, kura šim darbam atdevusi vairāk nekā piecdesmit gadus.
“Kas tad man vainas, dzīvoju tik gadus nost! Sēnes un ogas gandrīz vai pie paša istabas loga. Pa retam izeju arī pagalmā, bet vairāk gan turos pie mājas un savas istabas. Ja nesāpētu kāja, kuras dēļ mēnesī jāizdzer vairākas tablešu pakas, tad citādāk nav par ko sūdzēties. Esmu atradusi sev nodarbošanos, kas palīdz īsināt laiku. No auduma strēmelēm tamborēju paklājiņus. Daudziem esmu tos uzdāvinājusi. Tamborējot darbojas gan rokas, gan smadzenes, jo varu daudz ko atcerēties, par daudziem dzīvē savulaik satiktiem cilvēkiem padomāt. Priecājos, ka apciemot atbrauc bijušās kolēģes no Rankas pamatskolas. “Kadiķos” dzīvoju laikam kopš 1996.gada, jo mājai, kurā pirms tam dzīvoju gandrīz blakām skolai, uzradās īpašnieki. Tad ar vīriņu, kurš vēl bija dzīvs, izdomājām, ka pašiem jāatrod kāda cita māja. Tā nu tikām dzīvojuši gan “Cerētās”, gan “Eglājos”,” steidz stāstīt jubilāre, kad viena otrai esam izrādījušas atkalredzēšanās prieku, jo savulaik dziedājām tolaik Gulbenes kultūras nama skolotāju korī. Ausma un viņas pirms astoņiem gadiem viņsaulē aizvadītais dzīvesbiedrs Jānis bija starp tiem kora dalībniekiem, kuri nekad nekavēja mēģinājumus, lai gan uz tiem brauca no Rankas. “Jā, jā, atceros, cik tas bija jauks laiks, kad dziedājām korī! Cik tās bija jaukas ekskursijas un koncerti, kuros uzstājāmies! Tagad jau arī reizēm pie sevis kaut ko uzdziedu, bet balss gan vairs nav agrākā.”

Meitene no Taurenes
“Mamma mani aizveda uz Cēsu Skolotāju institūtu, kas atradās 35 kilometrus no Taurenes, kur mans tēvs no Taurenes muižas kara laikā iemantoja zemes gabalu. Tukšā laukā viņš uzbūvēja māju, kūti, šķūni, klētiņu. Tā mēs tur visi bērnībā dzīvojām. Mammai bijām četri bērni. Es – vecākā meita.
Vēl bija trīs gadus jaunāka māsa un divi brāļi, tāpēc ar lielu rocību jau lielīties nevarējām. Viens brālis tagad dzīvo pansionātā, otrs – Cēsīs. Abi jau ir brangā vecumā, bet pa telefonu tāpat sarunājamies. Arī uz Cēsīm biju aizbraukusi. Māsa gan jau ir mirusi,” stāsta Ausma. Skolotāju institūtā, kad vajadzējis izvēlēties, par kāda mācību priekšmeta skolotāju kļūt, Ausma izdomājusi, ka būs matemātikas skolotāja, jo paticis daudz rakstīt. Viņa joprojām uzskata, ka matemātika ir grūts mācību priekšmets, kas skolā visiem bērniem nepatīk, tomēr viņai to izdevies iemācīt. Pēc sešu gadu studijām institūtā, kā Ausma saka, viņa tikusi pamētāta. Vispirms viņa Dzērbenes skolā iecelta par mācību daļas vadītāju. “Gadu tur nolauzu. Institūta laikā izgāju par sievu pie Imanta Lāča, kurš bija rūjienietis. Mums piedzima meita Laima, kura mani arī tagad bieži apciemo. No Dzērbenes mani pārcēla darbā uz Piebalgas septiņgadīgo skolu. Man bija mazs bērns, tāpēc tad, kad Taurenes septiņgadīgajā skolā matemātikas skolotājs aizgāja pensijā, mani ielika viņa vietā. Man iedeva dzīvokli. Tēvs, kurš bija astoņpadsmit gadus vecāks par mammu, par visiem bērniem ļoti rūpējās. Kamēr biju darbā, viņš pa ziemas laiku nāca auklēt mazo Laimu. Tik smalki neatceros, bet Taurenē nostrādāju laikam pāris gadus. Viens manas klases skolnieks skolas telpā, kurā glabājas kartes, ielaida uguni, un Taurenes skola nodega. Mācību gads jau tuvojās beigām, kad saņēmu atkal jaunu darba piedāvājumu Rankas septiņgadīgajā skolā. Fiziku mācīt iznāca maz. Trešā mana specialitāte bija fizkultūra. Es ļoti mīlēju bērnus. Mans skolnieks jau bija arī Raitis Apalups. Labs puika bija. Labi mācījās,” atceras Ausma.

Visi bērni man bija labi
Jubilāre ne par vienu skolēnu nerunā sliktu. Visi bijuši viņas gan rāti, gan mīlēti, gan uzslavēti. Klasēs skolēni pat cīnījušies, lai tieši Ausma būtu viņu klases audzinātāja. Astoņām absolventu klasēm viņa līdzi devusi labus ceļavārdus. “Toreiz klasēs bija daudz skolēnu. Man gadu atšķirība ar vienu otru skolēnu bija astoņi gadi. Es nesūdzos nevienu dienu, ka skolā bija grūti. Uz darbu gāju ar lielu prieku. Katru dienu līdz vieniem naktī laboju burtnīcu kaudzes. Kur tad vēl skolēnu deju kolektīva un vingrošanas pulciņa vadīšana!” stāsta skolotāja. Viņa savu aktīvo darba gadu laikā nekad nav bijusi mājās sēdētāja. Gan dejojusi Rankas tautas nama deju kolektīvā, gan dziedājusi Rankas pamatskolas direktora Arvīda Pupona vadītajā Rankas jauktajā korī, gan spēlējusi teātri. “Pašdarbībā iesaistoties, arī satiku savu otro dzīvesdraugu, savu Jānīti, jo ar Imantu, kurš bija tāds vīrietis, pēc kura tīkoja daudzas meitenes, labprātīgi izšķīrāmies. Jānis bija ārkārtīgi labs cilvēks. Otru tādu iedomāties nevaru. Viņa man ārkārtīgi pietrūkst. Mums ar Jānīti 1965.gadā piedzima meita Ilzīte. Septiņpadsmit gadu vecumā viņa Murjāņu sporta skolas treniņnometnē jūrā noslīka. Arī dēlu nosaucu par Jāni. Viņš strādā Smiltenē. Dēls no tēva ir pārmantojis viņa labo dabu. Nav jau man lielāka prieka par mazbērniem. Par to, ka varu paskatīties kādu televīzijas pārraidi. Es tak nevaru dzīvot bez seriāla “Mīlas viesulis”. Nekā labāka par to priekš sevis neesmu atradusi. Kādu gadu atpakaļ, kad te strādāja celtnieki, veco māju par jaunu pārtaisīdami, es viņiem vēl ēst gatavoju. Visādi jau tajā dzīvē ir. Gadās arī pa kādam rūgtākam kumosam, bet tos esmu iemācījusies norīt un par tiem nerunāt,” saka Ausma.

Sūtām laimes un izturības vēlējumus!

Raitis Apalups, Rankas pamatskolas 1957.gada absolvents

◆ Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū Rankas septiņgadīgajā skolā sāka strādāt skolotāja Ausma Lāce, kura vēlāk iemantoja uzvārdu Suta. Skolas vadība viņai uzticēja 6.klases audzinātājas pienākumus. Klasē bijām gandrīz 30 skolēnu. Skolotāja atrada vajadzīgo saskarsmi ar mums – ļoti dažādiem pēc rakstura, attieksmes pret mācībām un skolas kārtību. Audzinātāja mācīja būt pieklājīgiem, godprātīgi attiekties pret zināšanu apguvi, cienīt savus vecākus. Viņa izstaroja lielu inteliģenci, vienmēr bija prasībās neatlaidīga un arī saprotoša. Mums, vecāko klašu skolēniem, bija obligāts pienākums doties talkās uz vietējiem kolhoziem stādīt un novākt kartupeļus, kvadrātligzdās sēt kukurūzu, plūkt linus, kraut zārdos labību, sagatavot skuju barību skolas šefības jaunlopu fermai. Ziemā no meža cirsmas Saliņsilā ar zirga vilktām ragavām izvedām pie ceļa malku skolas apsildīšanai. Vienmēr ar mums kopā bija arī audzinātāja, risinot sarunas par darba tikuma nepieciešamību. Tas nostiprināja viņas autoritāti, kas saglabājusies līdz šodienai.

Daudzi rancēnieši ir ieguvuši vidējo izglītību viņas vadītajā Gulbenes vakarskolas neklātienes nodaļas Rankas konsultāciju punktā, kas beidza pastāvēt 1987.gadā. Līdztekus pienākumiem skolā un sabiedriskajām aktivitātēm skolotājai vajadzēja rūpēties arī par ģimeni, savu mājsaimniecību. Alga lauku skolotājam tolaik neļāva apmierināt visas vajadzības, tāpēc daudzi turēja lopus, audzēja ģimenes dārziņos pārtikai nepieciešamo. To darīja arī Ausma kopā ar ģimeni. Diennakts laiku nācās mācēt sadalīt tā, lai tā pietiktu visam. Ar neizsīkstošo enerģiju, matemātiķes precizitāti un savējo atbalstu skolotājai tas izdevās nevainojami, radot sirdsprieku, patiesas laimes sajūtu, saņemot kolēģu, skolēnu un citu cilvēku apbrīnu un atzinību.

Laimes un izturības vēlējumus jubilejā savai skolotājai sūta visi viņas skolēni.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīvoju tik gadus nost!

Kategorijas