Dzimšanas dienu svin dziedādama

2015. gada 29. septembris 00:00

707

Broņislava Zelča katru svētdienu apmeklē katoļu baznīcu

Broņislava Zelča 30 gadus Gulbeni sauc ar savu pilsētu, jo tajā nodzīvota trešdaļa mūža. Piektdien, 25.septembrī, viņa savās mājās Litenes ielā sagaidīja pilsētas pārvaldes vadītāju Gintu Āboliņu, kurš pašvaldības vārdā namamātei 90 gadu jubilejā uzdāvināja 30 eiro. Gaviļniece sagaidīja ciemiņus pie klāta galda un stāstīja, ka septembrī dzimšanas dienu allaž svin divas reizes – īstajā dzimšanas dienas datumā, kas ir 22.septembrī, un arī datumā, kas kļūdaini ierakstīts pasē, pārceļoties uz dzīvi Gulbenē 1985.gadā, – 25.septembrī. Uz G.Āboliņa rosinājumu, ka šo kļūdu dokumentā var labot, B.Zelča jautri atmeta ar roku un teica: “Ko nu vairs!”
Jubilāre sirsnīgi un asprātīgi stāstīja par savu dzīves gājumu, teica, ka dzīvesprieku rod, darbojoties piemājas dārzā, kopjot istabas puķes un katru svētdienu apmeklējot Gulbenes katoļu baznīcu. “Dēls Kazimirs mani aizved,” sacīja B.Zelča. Katru dienu viņa mājās sākot ar lūgšanām. Lūdzot veselību dēlu ģimenēm, četriem mazbērniem un sešiem mazmazbērniem. Par sevi arī lūdzot, lai nesavārgtu un nepaliktu uz gultas, lai nebūtu aprūpējama. “Gribētos, lai Dieviņš pasauc mani tad, kad es pati viņam to lūgšu,” teica B.Zelča. Kundze seko līdzi notikumiem Latvijā un novadā, abonē un lasa “Dzirksteli” no pirmās līdz pēdējai lappusei.
B.Zelča ir dzimusi Bērzpilī astoņu bērnu ģimenē. Viņa saviem vecākiem bija ceturtais bērns, bet šodien šajā saulē palikusi vienīgi vēl B.Zelčas jaunākā māsa. Spēka gadi jubilārei pagājuši Tilžā, kur viņa nonāca pēc apprecēšanās. Laulībā nodzīvojusi vien trīs gadus un kļuvusi par atraitni.
Kopdzīves laikā pasaulē nāca divi dēli. Kad vīrs miris, sieviete tik ļoti pārdzīvojusi, ka no bēdām gadu nav gājusi ārā no mājas. Palīdzējis darbs. B.Zelča sākusi strādāt kolhozā par brigadieri. Pamazām viņa kļuvusi ļoti sabiedriska. Sieviete stāsta, ka viņai dzimšanas dienas svinības vienmēr ir saistījušās ar rudens talku laiku, ar kartupeļu novākšanu, pa vidam pasvinot šūpļa svētkus.
Uzradies arī ne viens vien pielūdzējs. “Kad kunga dūšā un sastrīdējušies ar savām sievām, nāca pie manis. Es atbildēju: “Jums sievas ir sliktas? Es būšu vēl sliktāka!”” teica B.Zelča. Tā viņa visus kavalierus atraidījusi. Viņas lielākais dārgums bijusi ģimene, dēli un arī mirušā vīramāte, kura ļoti labi izturējusies pret vedeklu, žēlojusi viņu. Abas kopā saimniekojušas, viņu ceptā maizīte bijusi Tilžā izslavēta. Tikai tad, kad vīramāte aizgājusi aizsaulē un dēli jau bija izauguši un aizgājuši dzīvē, arī B.Zelča sapratusi, ka vairs nepaliks Tilžā. Uz Gulbeni dzīvot viņa atnākusi, jau būdama pensionāre. Te nopirkusi mājiņu, jo gribējusi būt dēla tuvumā. B.Zelča sevi uzskata par Litenes ielas patrioti, labi saprotas ar kaimiņiem, kaut esot sajūta, ka tie kļūst arvien jaunāki.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzimšanas dienu svin dziedādama

Kategorijas