7 minūtes

2015. gada 29. septembris 00:00

Ne es vienīgā un ne pirmā, kas veikalā atbild uz mobilā tālruņa zvanu.
Ne es vienīgā un ne pirmā, kas pēc sarunas telefonu ieliek kabatā.
Ne es vienīgā un ne pirmā, kas, sastapusi senu paziņu, iegrimst sarunā un nepamana, kas notiek aiz muguras.
Ne es vienīgā...
Tieši tāpēc man gribas, lai es būtu pirmā, bet ne vienīgā, kuras satraukums par savu pazudušo īpašumu ilgst tikai 7 minūtes jeb 420 sekundes.

18:40
Parastas piektdienas parasts vakars. Nedēļas nogurums un saspringums ir veiksmīgi atstāts darbā, un prātā ir tikai viena doma – aiziet uz veikalu un nopirkt kaut ko sulīgu un garšīgu. Tādu, kas patiks gan man, gan arī mazdēliņam.
Veikalā saprotu, ka nāksies izmantot iespēju „zvans draugam” un jautāju padomu meitai – ko labāk nopirkt, ko viņiem kārojas. Izvēle acumirklī notiek par labu arbūzam, otrajā vietā atstājot vīnogas un nektarīnus.
Beigusi sarunu, kādu mirkli telefonu vēl paturu rokā, ar skatienu meklējot kārdinošāko arbūza pusīti.
- Re, kā! Tik lepna palikusi, ka mani nemaz vairs nepazīst! – man blakus atskan aizsmakusi sievietes balss.
Pirmajā brīdī patiešām apmulstu – sievietes spilgti krāsotās uzacis un lūpas manā atmiņas kartē rada traucējumus. Mēģinu šos komponentus atmest, kā arī labi samanāmos balināto matu galus projicēt līdz pat saknēm, turklāt vēl solīdā frizūrā.
Tikmēr jau svešiniece pieķērusies manai piedurknei un laiž vaļā nekautrīgi skaļu, aizsmakušu smēķētājas smieklu:
- Daina! Es taču esmu Daina! Nudien neatceries? Kādreiz kaimiņos dzīvojām! No vienas akas ūdeni smēlām, vienā pagalmā malku skaldījām! Tavs kaķis vēl manā ābelē putnus ķēra!
Patiešām! Kaut ko tādu atceros gan. Pirms veselas mūžības. Privātmājā, kur reiz īrēju dzīvokli, ēkas otrā galā dzīvoja kāda sieviete. Pie viņas regulāri piestaigāja vairāki vīrieši, un, cik nu caur sienu bija sadzirdams, iedzeršanas turpinājās cauru nakti. Tiesa – šī sieviete maz atgādināja to personu no manām atmiņām, bet – laiks jau arī pagājis.
Uz mirkli novēršos no viņas, ieslidinu telefonu jakas kabatā un iepirkumu grozā ieceļu nolūkoto arbūza pusi.
Daina tikmēr, no jauna pieķērusies manai piedurknei, viegli šūpodamās, ceļ no atmiņu apcirkņiem vēl visvisādas ainiņas, kas no manas dzīves filmas sen zudušas kā maznozīmīgas epizodes: kad un cik bieži viņa no manis cukuru aizņēmusies, kad es no viņas – sveci, jo mājā bija pazudusi elektrība, kad mans kaķis nokodis viņas cāli...
Centos būt pieklājīga un izrādīt interesi par viņas stāstīto, vēl jo vairāk – daļa no aprakstītajām epizodēm man patiešām uzplaiksnīja atmiņā. Interesanti, kas kuram paliek prātā... Es no šī dzīves posma atceros tikai ziemā sasalušo ūdeni virtuves spainī, zarainos malkas bluķus, auksto istabu un krāsni no rīta, nepatiku pret kaimiņu skaļo uzvedību un tālo ceļu līdz darbam...
- Redzu jau redzu, - pielīgojusies tuvāk, Daina turpināja. – Tu jau tagad liela dāma. Tīru darbu strādā, ne tā kā es – kur pagadās. Laikam jau labi pelni?
Šis jautājums, kā parasti, liek man saspringt, jo zinu – aiz tā neizbēgami seko nākamais: „Vai nevari aizdot?”
- Nē, nē! - it kā nolasījusi manas domas, Daina atkāpjas soli atpakaļ. – Naudu man nevajag! Tik vien gribēju zināt – vai pietiek? Tev taču tagad liela ģimene.
Jau grasos apjautāties, no kurienes viņai tāda informētība, bet sieviete pārtrauc mani pēc pirmās zilbes:
- Man pietiek. Mans dzīvesdraugs prot pelnīt, - plati uzsmaida Daina, un spilgti krāsotā augšlūpa atsedz melnus robus dzelteno zobu rindā. Skaļa nožagošanās uzvēdī lēta vīna dvingu. No Dainas galvas mājiena saprotu – pieminētais draugs ir kāds no vīriešiem, kas mīņājas tepat man aiz muguras.
Saprotu, ka no manis tiek gaidīts atzinīgs vērtējums – kā nekā – mūsdienās vīrietis, kurš prot pelnīt, tiešām ir vērtība! Tāpēc atskatos.
Diemžēl visi trīs stāvētāji izskatās tik līdzīgi, ka kādu no viņiem grūti izcelt. Varbūt šādu iespaidu rada tumšās sintētiskās sporta jakas, kas visus padara līdzīgus, varbūt – nesukātie mati. Krietni saņurcīti, neskuvušies, aizpampušām acīm. Tad vēl tie blāvie skatieni caur pieri. Skaidri redzams – smags rīts aiz muguras, priekšā vakars ar dūšas uzpravīšanu.
Tad viens no vīriešiem izmoka smaida grimasi – ar rādītājpirkstiem uzstutē lūpu kaktiņus un nez kāpēc parāda mēli. Vai tas būtu tas izslavētais dzīvesdraugs?
Nevēlos liekuļot, tāpēc izlokos ar neitrālu frāzi:
- Galvenais, lai tev ir labi. Bet nu atvaino – mani gaida.
Īsi atvados un, aizmirsusi par nodomu paņemt vēl kādu saldumu, steidzos uz kasi. Pēkšņā vēlēšanās tikt svaigā gaisā ir kļuvusi neatliekama.
Rinda pie kases ir neliela - tikai trīs cilvēki, tomēr man izdodas atgūties no nepatīkamajām izjūtām un priekšējās vitrīnās pamanīt aizmirsto gardumu.

18:51
Šis laiks parādās uz mana pirkuma čeka. Arbūzs un šokolāde, ko paņēmu pie kases. Un viss.
Desmit soļi līdz veikala ārdurvīm, svaigs gaiss uz ielas un – tīri instinktīvs rokas piesitiens pie jakas kabatas, kur parasti glabāju telefonu.
Šajā brīdī saplīst miers.
Tinkš! – un aizraujas elpa.
Tinkš! – un kājas kļūst kā vate.
Tinkš! – un ieaug zemē.
Apjukums.
Dziļa ieelpa un solis atpakaļ.
Pirmā doma: kas stāvēja aiz manis pie kases? Jo zinu, ka stāvēja.
Sieviete un vīrietis.
Par laimi, viņi jau ir pie ārdurvīm un nāk man pretim.
Ieraugu un saprotu, ka šos cilvēkus noteikti neinteresē mans telefons.
Jūtos apjukusi. Tomēr atvainojos un jautāju – vai viņi neredzēja kādu, kurš pie kases spraucās mums vai man garām.
Abi gluži samulsuši saskatās – nē, viņi nevienu nav ievērojuši.
- Man nozaga telefonu, - saku. – Veikalā.
- Jūs skaidri zināt, ka veikalā? – sieviete visā nopietnībā pārjautā.
- Skaidri zinu, jo es veikalā zvanīju meitai.
- Man reizēm ir gadījies, ka tikai šķiet, ka zvanīju, bet telefons atrodas mājās, - sieviete klusu bilst.
Ieklausos viņas vārdos un īsu mirkli pati sajūtu šaubas – varbūt arī mans telefons palicis mājās? Un man tikai šķiet...

18: 53
Sieviete attapīgi piedāvājas piezvanīt uz manu telefonu un mudina ieklausīties. Viņai arī reizēm tā gadoties, ka tālrunis kļūstot neredzams somā starp citām mantām.
Manā somā tas tomēr neatrodas.
- Jūs skaidri zināt, ka tas pazuda veikalā? – sieviete vēlreiz pārjautā.
- Jā, - es vēlreiz apstiprinu.
- Varbūt tas tomēr palicis mājās? – vīrietis atkal mani testē ar šaubām.
Tad atceros arbūzus, vīnogas un nektarīnus un varu droši apgalvot:
- Nē, es zvanīju no veikala. Un pēc sarunas telefonu ieliku kabatā.
Un tad domās sev piebilstu: „Un neaizpogāju kabatu, jo Daina saķēra mani aiz rokas...”

(Turpinājums nākamajā otrdienās)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

7 minūtes

Kategorijas