Dejojot bērni izskatās laimīgi

2015. gada 2. oktobris 00:00

1673

Skolotāja Daiga Tipāne ir radoša, saprotoša un mīloša

Gulbenes vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāju, kā arī deju pedagoģi Daigu Tipāni kolēģi dēvē par vārda mākslas un deju mākslas burvi, sakot, ka katra viņas vadītā deju nodarbība līdzinās meistarklasei. To, ka tas, ko Daiga ikdienā dara, ir novērtēts, apliecina konkursa “Svētku skolotāja stipendija” balvas saņemšana, jo pedagoģe uz Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem Rīgā šovasar devās ar trim kolektīviem, starp kuriem viens bija laureāts.

Pati nedejo, citus dancina
“Esmu no Alūksnes novada Zeltiņiem. Zeltiņi ir manējie, jo tur pagāja skolas gadi. Arī Alūksni uzskatu par savējo, jo beidzu Alūksnes ģimnāziju. Pēc tam mācījos Liepājas pedagoģiskajā institūtā, bet deju pedagoģes diploma man nav. Ir tikai kursu izglītība. Pēc institūta beigšanas pirmā darba vieta bija Alūksnes pusē Mālupē, jo vietējā skolā vajadzēja latviešu valodas un literatūras skolotāju. Skolas direktors uzdeva vadīt bērnu deju kolektīvu. Man tas izdevās,” atceras Daiga.
Viņai arī pašai ļoti patīk dejot, bet deju koncertos un skatēs Daiga ir tā, kas uzmundrina dejotājus pirms uzstāšanās un uzslavē pēc tam. “Pati nedejoju, bet citus dancinu. Kādreiz gan dejoju. Arī mans vīrs mēģināja dejot tautiskās dejas, bet viņš sevi labprātāk atrada teātrī. Vīrs gan teātri arī vairs nespēlē. Ja gribas izdejoties, abi aizejam uz balli. Man patīk balles, kas notiek Lejasciemā.”
Savulaik strādājot Lejasciema vidusskolā, Daiga vidusskolas izlaidumos ieviesusi jauku tradīciju - dejot polonēzi. Polonēze nebija vienkārša pastaigāšana tās klasiskajā izpratnē, bet īsta deja. Izlaidumā absolventi dejojuši pat tiroliešu deju. Lejasciemā Daiga guvusi arī jaunu pieredzi, strādājot ar Lejasciema kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvu “Unce”. “Ja bērnu kolektīvos daudz jāstrādā pie dejas soļu precizitātes, tad vidējās paaudzes dejotājiem tos atliek tikai parādīt. Viņi no sirds izbauda dejas, jo pēc saspringtas darba dienas tās rada pozitīvas emocijas,” novērojusi Daiga.

Dejot var iemācīt katru
Šis ir devītais gads, kopš viņa strādā Gulbenes vidusskolā. “Kā atnācu uz Gulbeni, tā atkal sāku dancināt bērnus. Vidusskolā man šogad ir četras dejotāju vecuma grupas, bet uz dziesmu un deju svētkiem braucu ar trīs kolektīviem. Vidējā grupa - 3., 4.klašu - „Spārītes” uz svētkiem devās kā laureāti. 7.- 9.klašu kolektīvs ir “Spārīte”, bet mazie – ir “Spārēni”. Centāmies saglabāt tradīciju, jo vidusskolai blakus atrodas Spārītes parks, tāpēc arī tāds kolektīvu nosaukums. Tā idejas autore ir deju skolotāja Daiga Kļaviņa,” stāsta viņas vārdamāsa. Daigai ir iespējams salīdzināt dejotāju naskumu uz dejošanu pilsētas un lauku skolā. Atšķirības neesot, jo tie, kuriem patīk dejot, atšķiroties no visiem pārējiem. “Ar viņiem kopā ir ļoti viegli un sirsnīgi. Jaunākajās klasēs ir bērni, kuru mammas uzstāj, ka viņas bērnam ir jādejo, bet ir bērni, kuri grib dejot paši. Vislielākais prieks ir tad, ja bērns atnāk uz dejošanu. Viņam kaut kas nesanāk, īsti nav pat ritma izjūtas, bet viņš cenšas. Vecāki dažkārt uztraucas, ka bērns nederēs deju kolektīvam. Kāpēc ne? Es dancinu visus. Pēc tam otrā trešā gadā šim bērnam sanākt pat labāk nekā tiem citiem. Tad ir gandarījums. Gadās, ka daudzi salūst pie pirmajām neveiksmēm. Deju nodarbības mazajiem bērniem organizēju tā, ka mēs paspēlējam arī spēles, lai nav tikai sauss darbs pie deju soļu apguves. Ja bērnam nav ritma izjūtas, tad viņam atrodu labu partneri. Reti ir sastopami cilvēki, kuriem nevar iemācīt dejot,“ uzskata Daiga. Dejotājiem viņa dod iespēju izvēlēties, ar kuru meiteni vai zēnu labāk patīk dejot. “Kāpēc radīt problēmas? Jo vairāk tāpēc, ka dejas skolā nav obligātas. Uz mēģinājumiem bērni nāk vai nu agri no rīta, vai vēlu vakarā. Ja pēc mēģinājuma bērnam būs sliktas emocijas, viņš nenāks. Uzskatu, ka bērni vairāk ir jāslavē. Mācīšanās procesā var pateikt kādu bargu vārdu, bet pēc tam uzreiz vismaz divas trīs reizes bērns ir jāuzslavē, lai viņš justos labi. Man ir liels gandarījums, ka 7.- 9.klašu kolektīva “Spārīte” mēģinājumos puišu ir pat vairāk nekā meiteņu. Viņus aiz rokas nevelku. Varbūt puiši nāk tieši pēc šīm labajām emocijām,” prāto skolotāja.
Deju kolektīvā ir jāradina rūpēties citam par citu, jo ir svarīga pleca sajūta. “Mani sadusmo, ja bērni cits citam dara pāri. Tad izdomāju dažādas taktikas, lai bērni iemācītos sadzīvot un cienīt cits citu. Reiz kāda bērna vecāki teica, ka tad, kad bērni dejo, viņi izskatās laimīgi. Tā ir laba atziņa, jo reizēm uz skatuves prieka emocijas nav viegli panākt.”
Daiga neveido jaunrades dejas, lai ar tām piedalītos konkursā. Viņa labprāt iesaistās Gulbenes vidusskolas direktora vietnieces Ivetas Zvaigznes veidotajos svētku uzvedumos. Ziemassvētki ir tas laiks, kad noteikti top kāda jauna deja. “Man vienmēr ir iespējams radoši izpausties.”

Braucu un ravēju puķes
Daigai ļoti patīk puķes. Tās kopt viņa brauc uz vecāku māju Zeltiņos, kā arī rosās vīramātes dobēs “Man ārkārtīgi patīk ceļot. Vasarā ar ģimeni vienmēr kaut kur aizbraucam, lai visi būtu kopā. Meita Dita jau ir studente, bet dēls Rolands dejo deju kopā “Rūsiņš”. Bērnībā Dita dejoja labprāt, bet Rolandu dejošanai piesaistīju pamazām. Sākumā dēls dejoja sarīkojuma dejas, tad pārgāja uz tautiskajām, kas arī man pašai ir tuvākas. Kad beigušies mēģinājumi, domāju, kāpēc es tā skrienu. Ir nogurums. Kļūst sevis žēl. Tomēr esmu sapratusi, ka dejošana mani uzlādē. Mans enerģijas laiks ir vasara, kad viss ir pilnziedā. Ļoti patīk peldēt. Ja neesmu to varējusi izbaudīt, tad šķiet, ka vasaras nav bijis. Dabas krāsas atpūtina cilvēku.“

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dejojot bērni izskatās laimīgi

Kategorijas