Cēloņi - gan pagātnē, gan nākotnē

Agnese Spuriņa, bijusī gulbeniete, geštaltpraktiķe

2015. gada 8. oktobris 00:00

141

Kādēļ ir cilvēki, kuri nebaidās no savām domām un vārdiem, un kāpēc ir tādi, kas izvēlas noklusēt?

- Cēloņi meklējami gan pagātnē, gan nākotnē. Ja nākotnē – tās ir mūsu ieceres un gaidas, kas nereti nosaka mūsu rīcību. Tāpat arī bailes un viss tas, no kā mēs gribam izvairīties – ciešanas, nesapratne, nosodījums, vientulība un tā tālāk. Piemēram, vīrs beidzot atzīsies sievai, ka viņam tomēr negaršo sievas gatavotie kāpostu tīteņi ar milzīgām gaidām, ka sieva tos vairs negatavos ikreiz, kad gribēs „iepriecināt” vīru. Ja nopietnāk – cilvēka viena no spēcīgākajām vēlēšanām ir tiekšanās uz savstarpēju vienotību. Sevis kā atsevišķas realitātes, vientulības un bezspēcības apzināšanās cilvēkā izraisa satraukumu un vēlmi pārtraukt šo atšķirtību. Un arī tad, ja šīs bailes nav apzinātas, cilvēks rīkojas un pauž sevi tā, lai rezultātā nepaliktu viens. Nav runa par brīvu izvēli palaikam baudīt vienatni. Tiekšanās pēc vienotības var izpausties gan kā piederība zināmai grupai – tautai, ticībai, ģimenei, uzņēmumam, kas ietver zināmu pakļaušanos grupas vērtībām, paradumiem, noteikumiem, gan veidojot atsevišķu cilvēku savstarpējas attiecības. Un tas, kā mēs katrs paužam sevi un veidojam kontaktu, lielā mērā meklējams mūsu pagātnē, tas ir, līdzšinējā pieredzē. Daudzi neapzināti mūsu izteiksmes mehānismi radušies jau agrā bērnībā. Tāpat nevajadzētu noliegt arī bioloģisko iedzimtību un sociālās vides kultūras iespaidu. Ja pieminam temperamentu, ko uzskata par iedzimtu un grūtniecības laikā iegūtu, jau bērnībā mazā personība atšķiras ar veidu, kā uztver pasauli sev apkārt, un veidu, kā uz to reaģē. Nemaz nerunājot par vecāku un bērnu mijiedarbības kvalitāti, kas īpaši ietekmē topošās personības emocionālo un sociālo attīstību. Piesaiste, kas ir emocionālā tuvība starp bērnu un viņa aprūpētāju – mamma un/vai tētis, un tās kvalitāte nosaka ne tikai bērna uzskatus par sevi un cilvēkiem sev apkārt, bet arī viņa spējas izprast un pārvaldīt savas emocijas un spējas veidot attiecības ar citiem. Piemēram, bērns, kura vecāki centušies izprast viņa emocijas un vajadzības, bijuši sasniedzami, iejūtīgi un pieņemoši – drošas piesaistes pamats, pieaudzis būdams, salīdzinoši vieglāk veidos attiecības un paudīs savu viedokli, nebaidoties, ka varētu tikt pamests. Taču tie bērni, uz kuru emocionālajām vajadzībām vecāki reaģējuši nekonsekventi, pieaugot ir ļoti emocionāli, nepatstāvīgi un pārņemti ar domām par attiecību veidošanu. Protams, cilvēkiem ar šādu bērnības pieredzi ir bail paust savas emocijas un domas, jo viņi nejūtas droši – viņiem trūkst šīs veselīgās pieredzes „būšu atklāts – mani sapratīs un pieņems”. Tādēļ viņi bieži izvēlas apslāpēt un apspiest savas reakcijas, ar laiku zaudējot spēju just, gribēt un rīkoties.
Piesaistes sekas mēdz būt ļoti dziļas, taču, ja vien cilvēks vēlas izzināt sevi un savas rīcības mehānismus, viņš var atklāt šos „melnos caurumus”, ieraudzīt savu aktuālo “deficītu” un līdz ar to arī šībrīža iespējas, ko ar to darīt. Viss ir iespējams!
Šis mūsu drošais vai nedrošais pamats savukārt ietekmē tos iekšējos aizsargmehānismus, kuri nosaka, kā mēs veidojam kontaktu. Vai saplūstam ar otru, zaudējot robežu starp “es” un “tu”, piemēram, pieņemot labākās draudzenes ģērbšanās stilu. Vai darbā uzkrāto neapmierinātību noreaģējam uz bērna sešinieku vēsturē, priekšniekam turpinot smaidīt. Vai, pašam nemanot, piedēvējam otram savas biedējošās un izstumtās īpašības: „cik gan viņš ir dīvains”. Un lai arī vairumā gadījumu šie mehānismi ir neapzināti, atpazīstot tos, ir iespēja uzlabot kontaktu!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Cēloņi - gan pagātnē, gan nākotnē

Kategorijas