Māksla ir viņas sirdsdarbs

2015. gada 9. oktobris 00:00

3014

Māksliniece Ilvija Juškeviča pēc 18 gadiem atgriežas dzimtajā pusē

Māksliniece Ilvija Juškeviča ir dzimusi jaungulbeniete. 18 gadus viņa ir pavadījusi Rēzeknē, kur mācījusies un izveidojusi ģimeni. Tagad Ilvija ir atgriezusies Gulbenē, sākusi strādāt Gulbenes mākslas skolā un vēlas nodot zināšanas dzimtās puses cilvēkiem.
“Bērnību es pavadīju Jaungulbenē. Jau mācoties mazākajās klasītēs, zīmēšanas skolotāja pamanīja manu talantu un ieteica to attīstīt. Tāpēc sāku mācīties Gulbenes mākslas skolas Jaungulbenes filiālē, un itin loģiski bija, ka pēc Gulbīša vidusskolas 9.klases absolvēšanas devos mācīties uz Rēzeknes mākslas vidusskolu. Pabeidzot to, studēju Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē,” stāsta Ilvija. “Kad tika absolvēta skola, audzināju bērnus, tobrīd vairāk sanāca dzīvot pa mājām, lai gan arī tajā laikā es turpināju nodarboties ar mākslu. Tas vienmēr ir bijis mans maizes darbs. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka darbā cilvēks vislabāk jutīsies, ja varēs darīt to, kas patīk. Manā gadījumā tieši tā arī ir. Es kopš laika gala esmu strādājusi tieši ar savu talantu.” Ļoti priecīga viņa bijusi arī par piedāvāto iespēju strādāt par pedagoģi Gulbenes mākslas skolā. “Rēzeknē man bija sava studija, kur ne tikai gleznoju savus darbus izstādēm, izpildīju pasūtījumus, savā studijā es mācīju arī citiem zīmēt un gleznot. Arī šeit esmu sākusi veidot savu grupiņu pieaugušajiem. Tajā var iesaistīties cilvēki pēc 18 gadu vecuma, kuri vēlas zīmēt un gleznot. Priecāšos redzēt gan tos, kuri jau kaut ko zina glezniecībā, gan arī cilvēkus bez priekšzināšanām.” Ilvija atzīst, ka, nākot strādāt uz skolu, protams, bijusi noraizējusies, jo jāsāk strādāt jaunā kolektīvā, arī bērni šobrīd ir tik dažādi, taču bažām nav bijis pamata. “Izstrādāju savu taktiku, kā strādāt, un šķiet, tīri labi tieku galā. Man ļoti patīk strādāt ar bērniem.”

Jau iedzīvojušies Gulbenē
Uz Gulbeni Ilvija pārcēlusies ar savu ģimeni, saviem bērniem - 14 gadus veco meitu Gerdu, 9 gadus veco dēlu Danielu Kristu un 5 gadus veco meitiņu Laumu Astreju. Ilvijas dzīvesbiedrs šobrīd strādā ārzemēs. “Ir mazliet skumji, jo Latgale man ir kļuvusi ļoti mīļa, biju iemācījusies arī latgaļu valodu, bet dzīve ir dzīve. Galvenais iemesls tiešām bija tas, ka man šeit radās iespēja strādāt algotu darbu un turklāt vēl – sapņu darbu.” Ilvija atzīst, ka, domājot par pārcelšanos uz Gulbeni, ļoti uztraukusies par bērniem. “Bet tagad viņi jau ir šeit iejutušies. Vecākā meita man saka, ka viņai pat vairs negribas atgriezties Rēzeknē. Bērni atzīst, ka Gulbene ir maza pilsētiņa, bet cilvēki šeit ir citādāki. Viņiem šeit patīk.” Arī pati Ilvija priecājas, ka tagad atkal ir savā dzimtajā pusē. “Rēzekne ir lielāka pilsēta, bet tiešām jāpiekrīt bērniem, ka cilvēciskās attiecības tur ir citādākas. Rēzeknē, līdzīgi kā lielpilsētā, ir ļoti straujš dzīves ritms. Šeit pilsēta ir maza, visu var izstaigāt kājām, satikt uz ielas cilvēkus, parunāties.” Ilvija priecājas, ka viņa tagad atkal ir arī tuvāk saviem ģimenes locekļiem – vecākiem, māsām un brālim. “Ir iespēja biežāk būt kopā!”
Ilvija stāsta, ka, pārceļoties uz Gulbeni, viņu ģimene ļoti vēlējusies īrēt māju, taču tas nav izdevies, šobrīd viņi dzīvo īrētā dzīvoklī. “Varbūt tas izdosies ar laiku, jo mums ļoti patīk būt pie dabas. Tieši tāpēc ļoti skumstu pēc sava īpašuma Rēzeknē, tur ir palikusi daļa manas sirsniņas. Man ļoti patīk strādāt dārzā, audzēt puķes, rušināties pa zemi. Aizbraucu uz savu īpašumu, pastrādāju, pēc tam apsēžos, noraugos no malas – ir gandarījums par padarīto, vienlaikus tā ir arī mana atpūta. No televizora mēs pat esam atteikušies jau vairākus gadus. Uzskatu, ka tā vienkārši ir laika izšķiešana. Arī bērniem mācu, ka laiku var pavadīt daudz lietderīgāk un saturīgāk.”

Tuvas akadēmiskās vērtības
Stāstot par savu profesionālo darbošanos, Ilvija atklāj, ka viņa glezno reālistiskā stilā un ir uzticīga akadēmiskās glezniecības vērtībām. “Tagad māksla ir sajaukusies, bet es tomēr stingri pieturos pie vērtībām. Es gleznoju to, kas ir skaists, kas cilvēkiem rada pozitīvas emocijas,” saka Ilvija. Viņas iedvesmas avots ir daba un cilvēks. “Nereti gleznoju pēc fotogrāfijām, pārveidojot un apspēlējot tās. Ļoti daudz gleznoju dabu. Mums apkārt tiešām ir tik daudz skaista, pat dažādos sīkumiņos var atrast kaut ko skaistu, kas iedvesmo!” Ilvija atklāj, ka pirms gadiem četriem pieciem viņa vēl skaitījusi savus darbus, pēc tam gan to pārtraukusi. “Domāju, ka šobrīd vismaz 200 manas gleznas varētu būt jau aizgājušas pie cilvēkiem. Ir gleznoti arī sienu un griestu gleznojumi.”

Hobiji – suņi un sports
Bez sava sirds un maizes darba Ilvijai ir arī dažādas aizraušanās, viena no tām – suņi. “Man ir divas īru seteru meitenes, māsiņas. Mani uzrunāja šo suņu raksturi, rudais tonis. Tieši šos suņus bieži izvēlas mākslinieki. Ar vienu no suņu meitenēm mēs arī piedalāmies izstādēs. Viņa ir Latvijas čempione un arī Baltkrievijas junioru čempione,” stāsta Ilvija. Viņa labprāt darbojas ar saviem suņiem, apmāca tos. Ilvija saka – suņi viņai ir kļuvuši kā bērni, vienmēr un visur ir kopā ar ģimeni. Vēl viena Ilvijas aizraušanās ir sports. Rēzeknē viņas bērni darbojušies sporta klubā “Atma”. Šajā sporta klubā var apgūt arī ušu (kungfu) cīņas mākslu. “Šī kluba treneris man lūdza apgleznot sporta zāles sienu. Pēc tam viņš mani arī aicināja nākt sportot. Pamēģināju un tas kļuva par tādu kā mūsu ģimenes sporta veidu. Turklāt tas nav tikai vienkārši sports, tas ir saistīts ar garīgumu, ar enerģiju, iekšējo spēku.” Ilvija ir arī piedalījusies sacensībās. “Ļoti žēl, ka tas bija jāatstāj. Bija jauki apzināties un izjust sava ķermeņa spēku, lokanību, spējas. Kad tiec savām bailēm pāri, esi pārsteigts, cik patiesībā daudz tu vari. Šīs sportošanas man šeit, Gulbenē, pietrūkst, bet tāpēc mēs ar suņiem bieži vien vakaros dodamies skriet pa parku, arī vingroju.” Ilvija piebilst – viņai patika dzīvot Rēzeknē, bet šobrīd labi viņa jūtas arī šeit, dzimtajā pusē.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Māksla ir viņas sirdsdarbs

Kategorijas