Man nekad nav garlaicīgi

2015. gada 16. oktobris 00:00

1193

Marita Dreimane gatava dalīties zināšanās par enerģijas terapiju

Marita Dreimane ir sieviete cīnītāja, kura pēc desmit ārzemēs pavadītiem gadiem ir atgriezusies savu vecāku mājās Rankas pagasta “Jaunrēveļos”. Par savējo viņa sauc arī bijušo Rēveļu pamatskolu. Būdama ārzemēs, Marita iepazinusi ne tikai cilvēkus, bet nemitīgi papildinājusi zināšanas enerģijas terapijā, ar kurām ir gatava dalīties.
“Arī Gulbene man nav sveša, jo sešus gadus strādāju uzņēmēja Jāņa Troiča uzņēmumā par mākslinieci. Kad J.Troiča bizness beidzās, kādu laiku biju pašnodarbinātā persona. Man negribējās aizbraukt no Latvijas, bet bija kredīti, dēls Gustavs studēja. Visam sagādāt naudu kļuva arvien grūtāk. Arī šai mājai, kas stāvēja tukša, vismaz jaunam jumtam naudu vajadzēja nopelnīt. Aizgāju uz angļu valodas kursiem, tomēr aplami domāt, ka, tos beidzot, cilvēks runā angliski. Prom braukšana notika ātri. Grūtāk bija pieņemt lēmumu. Lidoju uz Angliju ar domu, ka būšu tur trīs gadus. Atpakaļ atbraucu pēc desmit gadiem,” stāsta Marita.

Viss nenotiek, kā izsapņots
Viņa uzskata, ka tie, kas aizbrauc no Latvijas kopā ar ģimeni, ir apmierināti ar dzīvi, jo visi ir kopā. “Tam, kas brauc viens, tā ir katorga. Sākumā 14 cilvēki dzīvojām četrās mazās telpās. Cilvēki gulēja pat uz grīdas. Nonākot tādos apstākļos, neko vairs negribas. Sabojājās mans raksturs, jo viss balstījās uz izturību. Cerēju, ka ārzemēs uzreiz varēšu izpausties mākslinieciski. Cilvēki ārkārtīgi viļas, domādami, ka viņiem tur viss būs, kā izsapņots. Varbūt paveiksies tad, ja labi runāsi angliski. Sāku strādāt lielveikalā ”Marks@ Spencer” par pakotāju. No desmit gadiem, ko pavadīju ārzemēs, tā bija pirmā un vienīgā darbavieta, kur pavadīju ilgāko laiku. Nācās pierast pie angļu manierēm. Arī angļu valodu nācās mācīties no jauna. Esmu pakojusi arī čipsus un dārzeņus. Anglijā mājas, kurās dzīvoju, mainīju biežāk nekā darbus. Māju īrēšana Anglijā nav viegla procedūra. Kamēr nav pastāvīga darba, kamēr nav galvotāja, tikmēr neviens māju neizīrēs. Ja man jautā, vai pazīstu Robinu Hudu, atbildu, ka pazīstu, jo katru sestdienu un svētdienu pastaigājos Šervudas mežos un Notingemas šerifs man ir personiski pazīstams, jo dzīvoju Mansfīldā pie Notingemas, kur ir ļoti daudz latviešu,” stāsta Marita. Viņai šķitis, ka mansfīldieši ar to nav mierā. Pamazām Marita iedzīvojusies Anglijā. Vienu brīdi šķitis, ka viņa varētu tur palikt, jo saistījis augsta līmeņa sociālais nodrošinājums. Marita izlēmusi, ka strādās tik ilgi, kamēr saņems pilnu sociālo pabalstu. Vispirms vajadzējis nostrādāt trīs gadus, tad pielikti klāt vēl trīs gadi. “Kad sešu gadu slieksnis bija pārkāpts, domāju, ko es te daru. Patiesībā man Anglijā nemaz nepatika, jo tās klimatiskie laika apstākļi cilvēku iedzen depresijā. Tomēr braukt uz mājām īsti vēl negribējās,” viņa atceras.

Izlemj braukt uz Ameriku
Marita izlēmusi, ka brauks uz Ameriku. Saņēmusi arī darba piedāvājumu no 78 gadus veca kunga, kurš savā mājā dzīvo viens, nokritis no kāpnēm, guvis traumu un neticis galā ar darbiem. Marita nonākusi Bermudu salās bijušā Bermudu premjerministra finanšu padomnieka mājā. “Slims cilvēks ir slims. Auklēju kungu, pieņēmu un pavadīju viņa viesus, trenkāju celtniekus un dārzniekus, peldējos okeānā. Saimnieka mājā veicu daudzas pārmaiņas, tiku restaurējusi arī otru viņa māju. Bermudās pavadīju septiņus mēnešus. Biju izsmēlusi vīzu pagarināšanas iespēju. Ja gribēju palikt Bermudās, tad man ar veco kungu būtu jāsalaulājas,” stāsta Marita. Amerikā viņai radies vēl viens darba līgums. Vajadzēja atjaunot divas mājas. Tas ļāvis izstrādāties pēc sirds patikas.
“Amerikā komunikācijas ziņā cilvēki ir patīkamāki nekā Anglijā. Uzfrišināto māju saimnieki gribēja pierunāt, lai palieku, ka bizness ies no rokas, bet Imigrācijas pārvaldē man tika norādīts konkrēts datums, kad jāatstāj šī valsts. Tika piedraudēts, ja neatstāšu Ameriku, tikšu arestēta. Pēc Amerikas negribējās braukt uz Latviju. No Amerikas nokļuvu Īrijā, Dublinā. Divus gadus tur nostrādāju hoteļu biznesā, kur pa hierarhijas kāpnēm tiku no apakšas līdz augšai. Sapratu, ka cilvēks tomēr nevar darīt to, kas viņam nepatīk. Posos mājupceļam uz Latviju,” stāsta Marita.

Apgūst enerģijas terapiju
Strādājot Latvijā, Marita ne tikai iekārtojusi interjerus, restaurējusi mēbeles un tamlīdzīgi, bet, apmeklējot dažādus kursus, izzinājusi arī reklāmas noslēpumus. Pamazām sākusi interesēties arī par ezotēriku. “Savulaik to uzskatīja par burvestību. Sevis pašas izzināšanas līmenī iepazinu psiholoģiju jau pirms 35 gadiem. Dzīvojot Anglijā, es izgāju daudzas meditāciju skolas, apgūdama dažādus meditācijas treniņus, meklējot to, kas der tikai man. Mācījos arī amerikāņu šamaņa dziedniecības skolā. Guvu daudz ko jaunu. Man vēl gribētos iestāties Metafizikas institūtā. Būdama Amerikā, skatījos TV veselības kanālu, kur tika runāts par enerģijas terapijas skolu. Ar interneta starpniecību, uzzinot, ka šajā skolā neklātienē uzņem jaunus dalībniekus, iestājos tajā, lai gan tolaik jau biju no Amerikas aizlidojusi uz Īriju,” atklāj Marita. Viņa nekad nav bijusi piekritēja zāļu tablešu dzeršanai. Uz reklamētajiem notievēšanas un citiem brīnumlīdzekļiem vienmēr skatījusies ar skepsi. Marita uzskata, ka cilvēkam ir dots viss, lai viņš pats uzturētu sevi veselu vai padarītu sevi slimu. “Kāpēc pasaulē viss mainās? Tāpēc, ka viss ir enerģija. No rīta pamostoties un ievelkot krūtīs gaisu, arī tā ir enerģija. Svarīgi ir, ko cilvēks tajā brīdī domā. Tas konkrētajā dienā atstās iespaidu. Piemēram, cilvēks visu mūžu ārkārtīgi daudz strādā, bet naudas kā nav, tā nav. Tajā pašā laikā otram, kurš visu dzīvi tikai vada ar smaidu un viegli, nauda ir. Tas ir tāpēc, ka pirmajam cilvēkam enerģija plūst nepareizajā virzienā, bet otram – pareizajā. To visu ir iespējams mainīt. Tieši tas pats ir ar veselību. Cilvēks nevar sevi izdziedināt tikai tad, kad ir norauta galva vai locekļi. Ir jāapzinās savs enerģijas tips. Kamēr cilvēks to neapzinās, viņš domā: “Kas ar mani notiek? Esmu tāds runātājs, bet, kad man jārunā auditorijas priekšā, nevaru parunāt.” Sievietēm ģērbšanās stils, matu griezums, frizūras, krāsas – tas viss kopā rada cilvēka enerģijas ķermeni,” skaidro Marita. Viņa uzskata, ka enerģijas terapija ir visiem pieejama un tā cilvēkiem palīdzētu atvieglot dzīvi. “Ja kādam būtu interese, es labprāt dalītos ar šīm zināšanām. Esmu paspējusi palīdzēt daudziem draugiem. Esmu gatava rīkot seminārus. Saprotu, ka latvieši ir diezgan skeptiski, bet kopumā esam brīnišķīga tauta. Nav nekā tāda, ko cilvēks nevar paveikt. Vajag tikai sākt! Enerģijas terapijas viena nodarbība nedrīkst būt ilgāka par stundu un piecpadsmit minūtēm, jo cilvēkam ir grūti visu apgūt. Man ļoti gribētos strādāt ar maziem bērniem, kā arī ar darba kolektīviem, lai labāk veiktos. Protams, esmu gatava palīdzēt arī interjera iekārtošanā. Man nekad nav garlaicīgi,” saka Marita.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Man nekad nav garlaicīgi

Kategorijas