Lejasciemā – porcelāna izstāde

2015. gada 20. oktobris 00:00

1357

Zita Grapmane ar prieku atceras nostrādātos darba gadus Rīgas porcelāna rūpnīcā

Lejasciema kultūrvēsturiskā mantojuma centrā kopš pagājušās nedēļas ir apskatāma interesanta izstāde “Trauslais un skaistais porcelāns”.
Izstādē ir aplūkojami apmēram 120 priekšmeti – krūzes, šķīvji, zupas terīnes, augļu vāzes, kafijas un tējas kannas, vāzes, dekoratīvie šķīvji, figūriņas, turklāt šie visi izstrādājumi ir no lejasciemietes Zitas Grapmanes kolekcijas. Jau pirmajā atklāšanas dienā izstādi apmeklēja daudzi interesenti, kopā ar skolotājiem porcelāna izstrādājumus novērtēja arī skolēni. Cilvēki, kas saistīti ar mākslu, novērtēja šīs izstādes vērtību, jo vienuviet apskatīt tik daudz un dažādus porcelāna izstrādājumus negadās bieži. Atsevišķi trauki izskatās vienkārši un savulaik kādam noteikti bija arī mājās, taču ir arī unikāli, ļoti grezni un mākslinieciski augstvērtīgi izstrādājumi, no kuriem daži pat tapuši tikai vienā eksemplārā. Jāpiebilst, ka Z.Grapmane Rīgas porcelāna rūpnīcā pati ir arī nostrādājusi 36 gadus un daudzi no izstādē redzamajiem izstrādājumiem ir viņas pašas radīti un arī apgleznoti.

Kļūst par kobalta ceha vadītāju
Z.Grapmane nāk no Stāmerienas pagasta. Dzimusi viņa ir 1940.gadā. Pēc 8.klases pabeigšanas, nevēlēdamās strādāt fermā, kur saimniekoja viņas vecmamma, Zita devās prom uz Rīgu. Zinot to, ka Rīgas porcelāna rūpnīcā strādā viņas krustmāte, kas arī cēlusies no Stāmerienas, Zita uzmeklēja viņu. Lai arī Zitai tobrīd nebija vēl 15 gadu, redzot to, ka viņa ir apņēmīga un kārtīga meitene, viņa tika pieņemta darbā rūpnīcā. Vakaros Zita uzsāka arī mācīties Lietišķās mākslas vidusskolā, kuras grupa darbojās turpat rūpnīcā. “Es biju apķērīga, mani viss ļoti interesēja, visu gribēju apgūt, uzzināt. Man vajadzēja tikai paskatīties no malas, kā viss tiek darīts, un es jau visu aptvēru un sapratu. Visu mācījos no sākuma, kārtoju eksāmenus, paaugstināju savu kategoriju,” stāsta Zita. Sāka viņa strādāt pie baltajiem traukiem, pamazām iepazina darbu. Pēc apmēram četriem gadiem viņa sāka strādāt par kobalta ceha vadītāju. “Šis cehs tika izveidots no jauna. Tas nebija liels. Vadītājam bija jāzina pilnīgi viss un vienam pašam jātiek galā ar visu. Citos cehos bija citādāk, tur vēl bija ceha meistari, bet mūsu cehā pilnīgi par visu atbildēju es. Man bija jānorīko darbā strādnieki, viss jāpārzina, jāatbild par ražošanu, par dokumentiem. Pati pie konveijera gan nesēdēju, tas neietilpa manos darba pienākumos, taču tad, kad bija brīvāks laiks, vai arī pēc darba labprāt arī pati darbojos ar traukiem,” atceras Zita. Viņa piebilst, ka vienmēr centusies dzīvot draudzīgi un sastrādāties ar visiem, tomēr bijusi arī pietiekami prasīga, jo darbs taču bija ļoti atbildīgs, arī sarežģīts, turklāt visi taču gribējuši saņemt atalgojumu un gūt atzinību. Zitas darbu bija novērtējuši gan darbinieki, gan arī vadība. Līdz pat pensijai viņa arī nostrādājusi par kobalta ceha vadītāju. Aiziedama pensijā, Zita drīz vien nolēmusi pārcelties uz dzīvi dzimtajā novadā un nu jau 13 gadus dzīvo Lejasciemā.

Rūpnīcā strādā 1800
darbinieku
Šobrīd, skatoties uz izstrādājumiem, Zita saka: “Varbūt kādam šķitīs – kas tad tur ko neuztaisīt tādu krūzīti, bet patiesībā, kamēr tas trauks nonāca līdz apgleznošanai, ražošanas procesā tika ieguldīts milzum daudzu cilvēku darbs. Ne jau velti visā rūpnīcā strādāja 1800 darbinieku. Izstrādājumi arī nekad nemaksāja kapeikas, tie bija pietiekami dārgi, jo līdz brīdim, kad tie bija pilnībā gatavi, bija jāiegulda tiešām daudz darba un tas nebija vienkārši.” Darbs arī bija kaitīgs. Ne velti Zitai, nostrādājot 36 gadus rūpnīcā, darba stāžam papildus tika pieskaitīti klāt 10 gadi. “Ar savu darba vietu man saistās vienīgi labas atmiņas, es vēl šodien, neskatoties uz saviem 75 gadiem, tur strādātu, ja vien fabrika darbotos. Es nostrādāju līdz 1992.gadam un devos pensijā. Tad, patiesību sakot, pamazām jau arī rūpnīcā viss sāka iet uz grunti. Tagad, kad rūpnīca jau sen kā slēgta un no tās palikušas vairs tikai drupas, man ir tik skumji braukt garām vietai, kur tā atradās,” atzīst Zita. Kā nu ne – nostrādāti taču tik ilgi gadi! “Es tur zināju visu! Varētu nakts laikā bez apgaismojuma izvadāt pa fabriku un izstāstīt visu, sākot no masas sagatavošanas līdz pat gataviem traukiem.”

Patika radīt kaut ko jaunu
Vaicāta, kurš izstrādājumu tapšanas procesa posms viņai pašai patika visvairāk, Zita atklāj, ka ar baltajiem traukiem nav tik interesanti strādāt kā ar krāsainajiem. “Lai cik skaists būtu baltais trauks, kad tas tiek apgleznots un iegūst krāsas, tas izskatās daudz skaistāk. Manos apgleznotajos traukos ļoti daudz figurēja dažādi putni, dzīvnieki, jo tie man ir mīļi. Vēl man arī pašai ļoti patika radīt kaut ko jaunu, jaunus izstrādājumus, figūriņas. Man patika darboties ar masu – sēdēji, izdomāji jaunus modeļus, kas, gūstot komisijas atzinumus, varēja pēc tam tikt iekļauti arī masveida ražošanā. Reizēm mēs arī uzjautrinājāmies, veidojot dažādas figūriņas, bijām uztaisījuši pat savu priekšnieku,” atceras Zita. “Gatavojām arī dažādas figūriņas un izstrādājumus sev. Protams, tas bija pietiekami ilgs process, kamēr no ģipša izveidoji formu, lai radītu, piemēram, kādu figūriņu, bet tā bija tieši tāda, kādu pats vēlējies. Pēc tam to apdedzināji un varēji krāsot. Vairāk jau tas tika darīts pēc darba, taču arī darba laikā brīvākos brīžos ļāvos šim radošajam procesam.” Zita atkal un atkal uzsver, ka šis darbs bijis viņas sirdsdarbs. Tagad izstrādājumi, skaisti sarindoti sekcijā vai arī sapakoti kastēs, stāv viņai mājās. “Es tos palaikam ņemu un visus pārcilāju, noslauku putekļus. Tās ir manas skaistās atmiņas par darba gadiem.”

Uzziņai

◆ Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika Rīgā tika dibināta 1841.gadā. To dibināja Krievijas uzņēmējs Sidors Kuzņecovs, un sākotnēji tā tika nosaukta tieši viņa vārdā. Rīgas fabrikā ražoja pusfajansa, bet no 1851.gada - arī porcelāna izstrādājumus. Laiki mainījās, un arī rūpnīcas nosaukumi mainījās. 1940.gadā fabrika tika nacionalizēta un pārdēvēta par Rīgas keramikas fabriku, 1963.gadā tika iekļauta Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīcā. 1968.gadā to pārdēvēja par Rīgas porcelāna rūpnīcu. Astoņdesmitajos gados rūpnīca ražoja vairāk nekā 200 porcelāna izstrādājumus: pusdienu, kafijas, tējas servīzes, šķīvjus, krūzes, tasītes, tējkannas un citus atsevišķus izstrādājumus, suvenīrus un mākslinieciski dekoratīvus izstrādājumus.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lejasciemā – porcelāna izstāde

Kategorijas