Ēna

2015. gada 20. oktobris 00:00

Sestdiena bija iesākusies garlaicīgi, gluži kā bezsaules diena ar pelēkām debesīm un smīlājošu lietu. Apnicīgu. Turklāt tik ļoti, ka nesaistīja ne bibliotēkā paņemtā grāmata, ne televīzijā atrastā spriedzes filma, ne interneta ikdienas ziņas. Visur viens un tas pats. Viss šķita jau bijis un neskaitāmas reizes iepazīts. Eva jau labu laiku garlaikoti klikšķināja datorpeli un bezkaislīgi vēroja monitora ekrānu. Bez īpašas mērķtiecības klejojot šurpu turpu pa interneta lapām, viņa necerēja ieraudzīt ko īpašu, tāpēc savādais sludinājums kādā no mazpazīstamām vietnēm, pēkšņi iegailējās kā sarkana lampiņa: „Uzspēlēsim slēpšanos: Tu mani redzi, es Tevi ne... Vai Tev labāk padodas meklēt?”
Kas tas ir? Asprātīgi nomaskēts bizness, kāda nejaucība vai vienkāršs laika kavēklis? Kāds meklē jaunu iepazīšanos vai varbūt tā izpaužas kārtējās apziņas problēmas? Interesanti.
Aizvērusi lapu, tad vēlreiz pie tās atgriezusies, Eva vēl un vēlreiz pārlasīja uzrakstītās rindiņas. Ja viņa vienkārši atbildēs – kas gan slikts var notikt? Ja kaut kas nepatiks, vienmēr jau var pārtraukt. Vajadzētu atbildēt tikpat negaidīti un asprātīgi.
„Man padodas skriet sunīšus.” Vai tas būs pietiekami negaidīti? Pirksti ātri pārskrēja telefona taustiņiem, sastādīja sludinājumā norādīto telefona numuru. Darīts!
Atbilde pienāca nekavējoties, it kā tam tur, otrā galā, arī diena liktos tikpat garlaicīga. „Sunīši ir bērnu rotaļa. Atbildi uz manu jautājumu.”
Tad nu gan! Slēpšanās jau arī ir tāda pati bērnu spēle!
Turklāt Evai nekad nav paticis slēpties. Iespēju būt uzreiz nepamanāmai vienmēr ir bijis mazāk nekā atradēja veiksmes. „Man nepatīk slēpties.”
Atbilde sekoja nekavējoties: „Tev nevajadzēs slēpties. Spēlēsim?”
Nu Evai vajadzēja padomāt. Vienkāršāk un drošāk būtu atbildēt ar “nē”. Tad viss paliktu pa vecam – nekāda riska, nekāda pārsteiguma. Apnicīgā bezsaules diena, lietus, garlaicība... Apātisks miera stāvoklis.
Atbildēt ar “jā”? Tad vispirms vajag pajautāt. „Kas tu esi un ko tu dari?”
Pirmajā brīdī atbilde sasmīdināja, jo rakstītājs ieturēja savu stilu: „Es varu būt visur. Man patīk būt ēnai.”
Tas intriģēja un mudināja saraksti turpināt.
Tomēr – ēna... Tas skanēja gana neparasti, lai neteiktu – var kļūt biedējoši... Kā lai zina, kur tāda vārdu pārmaiņa aizvedīs? Kas viņam padomā? Nez kāpēc Eva bija pārliecināta, ka rakstītājs ir vīrietis.
Lai gan – kāpēc viņai tā šķita? No atsūtītajām īsziņām pilnīgi neko nevarēja nojaust. Gluži tāpat, kā neko nevarēja spriest arī par Evu. Kas viņa ir, cik gadu, cik naudas, kur dzīvo... Vai tiešām tas viss sludinājuma ievietotājam bija vienaldzīgs? Tad jau tā nevar būt nekāda ļaunprātība. Drīzāk tikai spēle.
Par to vēlreiz ir jāpadomā.

* * *
Nākamā diena pagāja, cenšoties uzdot jautājumus, kas šajā intrigā ieviestu skaidrību, un saņemot atbildes, kas nekur neveda.
„Ko ēna dara, kad nav saules?” – „Ēna nepazūd.”
„Ēnai labāk patīk spēlēties, jeb – baidīt?” – „Ēna seko.”
„Vai ēnai ir vienalga, kuram sekot?” – „Ēna ir ēna.”
„Vai ēnai ir vārds?” – „Tāds pats kā tev.”
Vakarā Eva secināja, ka joprojām neko nezina par cilvēku, kurš atbild uz viņas īsziņām, kā arī – neko jaunu nav izlasījusi par ēnām. Vai to vispār ir vērts turpināt? Trīsdesmit divas īsziņas no Evas un tieši tikpat saņemtas atbildes. Un nekā. Ja vien pie „kaut kā” neskaita dienu, kas pavadīta ar telefonu rokā.
Naktī, pēkšņi pamodusies no sapņa, kurā jau atkal brida pa grīšļiem aizaugušu purva malu, viņa attapās – Ēna rīkojas kā rūdīts makšķernieks! Ēsmu vispirms piebaro! Tieši tas bija noticis arī ar Evu. Kā zivs visu dienu snaikstījusies ap telefonu, gaidīdama nākamo barības drupatiņu. Cik muļķīgi tā uzķerties! Viņš noteikti par to gardi pasmējās. Naivulīte uzķērusies!
„Pietiek!” pēkšņā atziņa Evu aizvainoja. Atriebības minimālā programma prasīja Ēnas telefona numura un abu sarakstes tūlītēju izdzēšanu no tālruņa atmiņas. Viņa nemaz nav bijis! Un jautājumu vairs nebūs!
Daudz grūtāk bija izslēgt domas, kurās aizvadītās dienas spriedze bija ieminusi pamanāmas pēdas. Ko tas viss īsti nozīmēja? Kāpēc kādam tas bija vajadzīgs? Viņš jutās vientuļš? Nelaimīgs? Un – kāpēc viņam atbildēja Eva?

* * *
Pēc pāris nedēļām telefons atkal atgādināja par noslēpumainā svešinieka esamību, taču šoreiz jau ar parakstītu īsziņu – Elgars. Pāris stundas Eva spēja to ignorēt, taču reiz iesāktās spēles intriga rosināja pie tās atgriezties.
Šoreiz atbildes rokās devās pašas. Izrādījās – Elgars dzīvo tajā pašā pilsētā, kur Eva, viņiem abiem garšo melna kafija bez cukura, nepatīk rudens un lidostas. Visai maz raksturojošā, tomēr Evai jau šķita, ka viņai Elgars patiks. Kaut kas kopējs jau ir.
Cik Elgaram gadu? „Tikpat cik Tev, jo es taču esmu ēna.”
Atkal! Vai tiešām nav iespējamas konkrētas atbildes? Eva uzmeta lūpu. „Neturpināšu.”
Vakarā telefonā nosvilpoja Elgara īsziņa: „Vai iespējams satikties?”
Ha! Vai tiešām? Eva neticēja savām acīm. Bet varbūt tomēr pavilcināties, nevis uzreiz ķerties uz izmestā āķa? Lai gan – vai tad viņa jau to nebija izdarījusi? Asprātīgais īsziņu stils fascinēja un izaicināja, un Eva, ilgi nedomājot, piekrita: „Rīt pusdienlaikā parkā pie strūklakas.”

(Turpmāk - vēl)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ēna

Kategorijas