Kazas neļauj saimniekam slinkot

2015. gada 22. oktobris 00:00

454

Vija Šadurska: “Dzīvniekus esmu pieradinājusi pie noteiktas kārtības.”

Stradu pagasta piemājas saimniecības “Dainas” saimniece Vija Šadurska gādā par vairāk nekā piecpadsmit kazām, kuras viņa katru dienu ved uz mājai tuvējām ganībām. Kazas esot ne tikai iztikas avots, bet arī laukos dzīvojoša pensionāra prieks. “Kazas var audzēt tas, kuram nav slinkums strādāt,” saka V.Šadurska.
“Kazas audzēju jau aptuveni sešus gadus. Saimniecībā bija arī gotiņa, bet tā bija veca un nācās likvidēt. Lai gan laukos vienmēr ir daudz darba, bet gribējās, lai arī kūts nestāvētu tukša. Savulaik jau bija gan aitas, gan vistas, gan tītari. Visu vajag izmēģināt. Sākumā iegādājos pāris kaziņas, bet šodien jau ir prāvs ganāmpulks. Ja ir tikai viena kaza, viņa, ticiet vai neticiet, raud. Kazas tomēr ir bara dzīvnieki, kas seko barvedei. Arī man ganāmpulkā ir barvede, kurai droši varu uzticēties, ka pārējās aizvedīs pa taisnāko ceļu uz mājām,” stāsta saimniece. Savulaik viņa strādājusi Stradu pamatskolas virtuvē. Tagad, ganot kazas gandrīz blakām tukšajai skolas ēkai, sirds ietrīsoties, redzot pamestību.

Iespītēties neprot
Kazu meitenes tiek paturētas ganāmpulka paplašināšanai, bet kazu puikas ir domāti gaļai, jo gaļa ir veselīga tāpat kā piens. V.Šadurska stāsta, ka viņas raibajām kazām pēdējā laikā sākuši dzimt āzīši. “Es pēc retām kazu šķirnēm netīkoju. Mēdzu sacīt, ka man ir Latvijas vietējās kazas. Esmu dzirdējusi no citiem kazu audzētājiem, ka, jo retāka šķirne, jo kaprīzāka. Manuprāt, ar kazām tikt galā ir pavisam viegli, jo salīdzinājumā ar aitām tās nav spītīgas, tikai barvedei gan paklausa. Ganībās kazas nepiesienu. Arī aploku nav, jo viss bars turas kopā un kazas cita citu uzmana,” stāsta Vija. Saimniece atzīst, ka dzīvniekus arī pie sevis un noteiktas kārtības pati esot pieradinājusi. Ejot uz kūti, viņa vienmēr ar kazām aprunājoties, paieskājot galvu starp ragiem, noglāstot muguras.

Dod vārdus
Vija smejas, ja skaitliski ir tik neliels ganāmpulks, tad katrai kazai var piešķirt arī savu vārdu. Viņa izraugoties tādus, kas konkrētajā brīdī ienākot prātā. “Esmu piešķīrusi gan dažādu puķu, gan citus vārdus, piemēram, visvecākā kaza ir balta, tāpēc saucu par Sniedzīti.”
Lai arī ziemā ganāmpulkam netrūktu barības, pa vasaru pašu spēkiem tiek sarūpēts siens. Piemājas saimniecībai ir astoņi hektāri zemes, tāpēc ganību un pļavu pietiek. Kazām tiekot pirkta arī minerālbarība, sāls, kā arī audzētas saknes, piemēram, puscukurbietes un dažkārt arī runkuļi, pļauta zaļbarība un tīras auzas. “Kad kazas atrodas ganībās, tās izmanto iespēju apgrauzt arī kārklu atvases, mazos bērziņus un pat priežu skujas. Viņas labi zina, kas kurā brīdī vajadzīgs,” novērojusi saimniece.

Produkcija pašpatēriņam
Vija stāsta, ka visas kazas esot labas piena devējas. Dienā no kazas vasarā izdodoties izslaukt trīs litrus piena. Piena daudzums esot atkarīgs no ganību zāles sastāva. Jo vairāk tajā timotiņa un āboliņa, jo labāk. “Pienu uzturā lietojam paši, kā arī meitas ģimene. Laukos dzīvojot un iztiekot no savas saimniecības, cilvēks nevar būt izvēlīgs. No kazas piena sienu sieru, gatavoju biezpienu, izmantoju pīrāgu un plātsmaižu cepšanai, gatavoju saldos ēdienus. Kazas pienā iejaukta mīkla rūgst daudz labāk, nekā izmantojot veikalā pirkto pienu. Kazas piens ir ļoti ieteicams cilvēkiem, kuri slimo ar astmu,” stāsta Vija. Ja citi kazu audzētāji viņai stāstījuši, ka mēdzot kazas palutināt ar maizes riecienu, tad Vijas kazas no maizes griež purnu projām, dodot priekšroku saldajām puscukurbietēm. Tās izēdinot, pat piens esot saldāks. Lai gan kazas esot iespējams slaukt arī automātiski, Vija tomēr labāk uzticoties pašas rokām.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kazas neļauj saimniekam slinkot

Kategorijas