Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kas notiek Ukrainā?

Kas notiek Ukrainā?

Krimas tatāri nepadodas

Ukrainā situācija mainās katru dienu. Par laimi, tagad ir stājies spēkā pamiers. Pēdējos mēnešus ir klusums, bet tas beigsies 1.janvārī, kad beidzas pamiera termiņš. Ļoti gribas cerēt, ka tad nesāksies bardaks, bet nojauta saka kaut ko citu.

Sešdesmitgadīgie brauc ar tankiem
Kopumā es domāju, ka varēja būt vēl sliktāka situācija. Ukrainas kultūrai ir tāda iezīme, ka karš nav pats ļaunākais, kas var notikt, jo tur ir noticis daudz briesmīgāk par karu. Staļinisma deportācijas bija daudz briesmīgākas par karu, tāpēc ukraiņu kultūrai ir tāda iezīme, ka karš vienmēr ir bijis un būs, ka no tā nav iespējams izvairīties. Ukraiņu tautas dziesmās, dzejā, grāmatās, visur kaut kādā veidā figurē karš.  Tā nav pirmā reize pasaules vēsturē, ka Ukrainas dēļ izceļas militārs konflikts. Ukraiņi paši ir iekšēji gatavi, ka labāk ir karot, nevis padoties. Protams, tas neattiecas absolūti uz visiem cilvēkiem. Ir cilvēki, kuri nevēlas dienēt, ir cilvēki, kuri raujas iestāties Ukrainas nacionālajā gvardē. Ukraiņi ir secinājuši, ka 18 un 20 gadus veciem puišiem nav jādodas cīnīties. Jācīnās ir, sākot no 30 gadiem līdz 50, jo tad cilvēkam ir pieredze, zināšanas un profesionalitāte, ko var izmantot savas valsts labā. Tāpēc nav brīnums, ka Ukrainā 60 gadus veci vīri brauc ar tankiem.

Ar nevardarbīgām metodēm cīnās par Krimu
Krievija izmanto faktu, ka Krimas tatāri pēc reliģijas ir sunnīti, tāpēc krievu varas iestādes katru nedēļu taisa kratīšanas. No sākuma pārbaudīja mošejas, bibliotēkas un sabiedriskās organizācijas, bet tad ķērās pie tatāru mītnēm. Vienmēr ir viens un tas pats pamatojums šai rīcībai, ka ir saņemta sūdzība, ka tiek glabāta kaut kāda ekstrēmistu literatūra. Tā gan netiek atrasta. Krimā Krievija pieprasa regulārus lojalitātes apliecinājumus no absolūti visiem Krimas iedzīvotājiem. Tas nozīmē, ka cilvēks tiek uzskatīts par slikto, ja nepiedalās kaut kādā prokrieviskā pasākumā. Krimas tatāriem, kas ir Krimas pamatiedzīvotāji, tas nav pieņemami. Tie Krimas tatāri, kuri ir izbraukuši uz Ukrainas pusi, jo Krimā šobrīd ir ļoti grūti atrast darbu, tāpēc ir uzsākuši ekonomisko Krimas blokādi. Krimā var iebraukt tikai pa trim lielajām šosejām. Dzelzceļš nestrādā jau gadu. Šobrīd Ukrainas preci Krimā ievest vairs nevar. Redzēsim, ar ko tas viss beigsies, bet to ir noorganizējuši paši Krimas iedzīvotāji. Lai cīnītos par Krimu, tiek izmantotas nevardarbīgās metodes. To daudz rafinētāk izmanto Krimas tatāri, lai cīnītos par savu brīvību. Pusotra gada laikā nav pazīmju, ka viņi kaut kādā veidā būtu sākuši padoties. Ir tikai daži procenti Krimas tatāru, kuri pieslienas Putinam. Ukraiņi, kuri dzīvo Krimā, uz darbu brauc uz lielo Ukrainas daļu, bet šis skaits nav liels. Savukārt no Donbasa aptuveni miljons cilvēku izbrauc uz Ukrainas, miljons – uz Krievijas pusi. Viņi izvēlas braukt uz to pusi, kur ir radinieki vai paziņas. Ir cilvēki, kuriem radinieki ir rietumos, tāpēc viņi brauc uz Angliju, arī Poliju. Zinu cilvēkus, kuri ir pārcēlušies uz Ventspili. Tiem, kuriem izdevies izkļūt no kara zonas, var justies mierīgi. Protams, dzīve viņiem ir izjaukta. Jaunajā vietā dzīve jāsāk no nulles.

Kremļa fani sacenšas
Krievija iegulda milzīgus līdzekļus propagandā. Tur valsts uztur piecas radiostacijas un piecpadsmit televīzijas. No valsts budžeta tiek piešķirti līdzekļi arī privātajiem medijiem, tāpēc masīvā propagandas doza par notiekošo Ukrainā sasniedz daudzus cilvēkus ne tikai Krievijā vien. Tas strādā dažus mēnešus, bet ar laiku cilvēkiem rodas pašiem savas domas. Latvijā ir aktīva ukraiņu kopiena, kas rīko aktivitātes, vāc humāno palīdzību un tamlīdzīgi. Pavisam nesen separātisti uzbruka fotoizstādei Rīgā “Eiromaidan”. Ko viņi ar to panāca? To, ka visi latvieši uzzināja, ka tāda izstāde vispār ir. Man ir iespaids, ka Kremļa fani sacenšas savstarpēji, kurš ko vairāk izdarīs. Ar savu rīcību Ukrainā Kremlis ir pazaudējis ļoti daudz ko.


Imanta Liepiņa stāstīto pierakstījusi Malda Ilgaža