Dod iespēju izaugt ģimenē

2015. gada 23. oktobris 00:00

1336

Birznieku ģimene Stāmerienā lolojuši astoņus audžubērnus

Stāmerenieši Aija un Aivars Birznieki ir viena no retajām audžuģimenēm Gulbenes novadā, kas uzņēmušies aprūpi par bērniem, kurus pametuši vecāki un kuri nonākuši likteņa varā. Šobrīd viņu ģimenē aug divi audžubērni – astotās klases skolniece Klinta, kas ģimenē ir kopš skolas gaitu uzsākšanas, un trīsgadīgais Markuss. “Bāriņtiesa bez iemesla bērnu neatņem. Reizēm bērni dzīvo tādos apstākļos, ka šķiet: kāds gan ārprāts notiek uz pasaules. Pie sevis domāju, ja mēs nebūtu piekrituši rūpēties par audžubērniem, tad nezinātu, kādos briesmīgos apstākļos aug bērni. Tēvi seksuāli izmanto savus bērnus. Tas ir murgs, kas notiek! Daudzkārt domāju, kā tas vispār ir iespējams? Kāpēc cilvēki ir tik nežēlīgi?” neizpratnē ir audžumamma Aija.

Pašiem - kupla ģimene
Aivars dzimis un audzis Stāmerienā, bet Aija ir zemgaliete, no Dobeles, lai gan Stāmerienas pagastā dzīvo kopš sešu gadu vecuma. Viņa nāk no kuplas ģimenes, mammai bija seši bērni. Aijai un Aivaram ir četri savi bērni, kas nu jau izauguši un devušies patstāvīgas dzīves gaitās,– vecākā meita Lolita, Lāsma, Laura un dēls Reinis, kas ir jaunākais bērns ģimenē. Prieks un acuraugs ir trīs mazbērni – Emīls (11), Elīza (1) un Gabriela (6). Aija stāsta, ka visu mūžu darbojusies ar bērniem. Ilgus gadus strādājusi bērnudārzā gan par auklīti, gan par audzinātāju. Šobrīd Stāmerienā aprūpē vecos ļaudis. Pirms vairāk nekā desmit gadiem uzzinājuši, ka ir iespēja kļūt par audžuģimeni. 2004.gadā saņēmuši apstiprinošu dokumentu. “Abi gājām uz kursiem, nolikām eksāmenus un ilgi gaidījām. Esmu lielāka iniciatore, aktīvāka un iesaistu it visur Aivaru. Ideja par audžubērniem bija mana iniciatīva. Mums vaicāja, cik vecus bērnus vēlamies uzņemt ģimenē. Atbildējām, ka bērnus līdz skolas vecumam, jo pieredzi biju uzkrājusi, strādājot bērnudārzā,” atceras Aija.

Cer, ka atcerēsies
Sākumā Birznieku ģimenē bērni bijuši uz laiku. Pirmais ienāca Artjoms, kas dzīvoja pusotru mēnesi un bija vienā vecumā ar Reini. Tas bija pirmais pārbaudījums. Pēc tam Agnese un Eduards, māsa ar brāli. “Viņi pie mums bija divus gadus, bet tagad dzīvo ārzemēs. Bija Edijs, kuru adoptēja, kad viņam palika pieci gadi,” saka Aija. Rūpes un sirds siltumu Birznieki sniedza vēl diviem zēniem, no kuriem vienam bija divi gadiņi. “Mums jārūpējas par bērniem, kamēr viņi ir pie mums. Atdodu bērnam visu, ko protu, ko viņam vajag iemācīt. Esmu stingra mamma, bet arī mīļa.”
Aija atzīst, ka bieži domājot par audžubērniem un cer, ka kādreiz viņi sazināsies, lai gan likums paredz, ka audžuvecāki nedrīkst kontaktēties ar bērniem pēc tam, kad tie devušies projām. Ja viņi paši to gribētu, tad varētu. “Iztēlojos, ka Agnese un Eduards atbrauks ciemos, kad viņi būs sasnieguši pilngadību, bet tā jau droši vien nenotiks. Aizdomājos par Eduardu, kurš mācās 9.klasē, par Ediju. Vēl tagad bildes paskatos. Vai par Markusu nedomāšu? Kad zēns gulēja slimnīcā, sēdēja gultā pretī, runāja ar mani, bet es domāju, ka viņa mamma nezina un nesatraucas, kas ar viņas bērnu notiek.”

Viņi vairs nav latvieši
Aijai grūti samierināties, ka bērnus adoptē uz ārzemēm un ka viņi nepaliek Latvijā. “Praktiski viņi vairs nav latvieši, ja dodas prom. Man žēl, ka nezinu, kas ar viņiem notiek tālākajā dzīvē. Ceru, ka nekas slikts. Mierinu sevi, ka tur ir labāk nekā šeit. Bērnam tā ir trauma, ja viņu rausta šurpu turpu. Audžubērnus Eduardu un Agnesi adoptēja itāļi. “Kad bērni jau gulēja, jaunie vecāki katru vakaru zvanīja mums. Itāļu valodu ne mēs, ne bērni nepratām, meklējām vārdnīcu. Angliski arī viņi nesarunājās. Topošie vecāki, kas adoptēja abus bērnus, vēlējās, lai mācām viņiem itāļu valodu, bet kā gan mēs varam iemācīt, ja bērniem skolā jāiet un jāmācās un mēs paši valodu nezinām? Agnese gribēja tikt ārzemēs, viņa teica, ka būs balerīna, viņai daudz ko sasolīja. Kurš tad nevēlētos? Eduards brauca projām raudādams.” Kad Edijam bija pieci gadi, Aija un Aivars pateikuši, ka viņam būs cita mamma, tētis un viņš brauks pie viņiem. “Puisēns teica, ka grib ar mums kopā braukt. ”Mamma, brauksi līdzi?” “Nē, nebraukšu.” Viņš sāka raudāt, un mēs visi raudājām.”
Atvadīšanās vienmēr ir grūta, un par to Aija un Aivars cenšas nedomāt, lai gan apzinās, ja Markusu adoptēs uz Franciju, atkal būs jāpārdzīvo šķiršanās sāpes. Taču zēnam būs gan māsa, gan brālis, kuri arī pieņemti adopcijai un kas ir miesīgi māsa un brālis. “Mani tikai māc bailes, ka pāri nedara. Jaunajā ģimenē pašiem savu bērnu nav, nezinu, kā viņi audzinās trīs bērnus. Markusam ir veselības problēmas, un tur būs lielākas iespējas viņu izārstēt. Ja starp jaunajiem vecākiem un bērnu izveidosies labs kontakts, tad Markusu adoptēs,” uztraucas Aija.

Apkārtējie reizēm neizpratnē
Aija cer, ka Klinta paliks audžuģimenē, kamēr sasniegs pilngadību. Viņa ir mūsu bērns, nevaru iedomāties, kurš viņu neuzskata par mūsu bērnu. Viņa nevēloties, lai adoptē. Iepriekš viņai bija aizbildne. Klinta no ģimenes izņemta gada vecumā un ielikta bērnunamā. Par meiteni rūpējās aizbildne ar domu, ka nākotnē viņu adoptēs. Bet neizveidojās kontakts un aizbildne no viņas atteicās. “Mums ar Klintu ir labas attiecības. Viņa ir apzinīga, mīlīga, neraksturīgi mums, jo mēs neesam tādi. Arī Markuss ir ļoti mīlīgs bērns, bet ar savu raksturu. Daudz slimojis un pa slimnīcām dzīvojies, bet tik labsirdīgs. Kad atveda viņu pie mums, niķojās un raudāja, nezināju, ko darīt. Visādi mums gāja. Aija saka, ka Klintas bērniem abi ar Aivaru būs vecvecāki.
Aija un Aivars uzskata, ka visgrūtākais ir atbildība, ko uzņēmušies. Aivars piebilst, ka par savu bērnu tā nav tik liela. “Ar saviem bērniem neesam ņēmušies kā ar audžubērniem. Tolaik visu laiku bijām darbā un bērni auga savā vaļā, viens otru pieskatīja. Tagad nožēloju, ka saviem bērniem tik maz veltīju laiku,” sev pārmet Aija. “Mums prasa, vai nav bail no atbildības. Ikdienā dzīvojam un nedomājam par to. Bērniem mācu – ja esi kaut ko sliktu izdarījis, tad esi atklāts, izstāsti patiesību.” Reizēm apkārtējie neizprot Birznieku izvēli uzņemt audžubērnus, kaut arī pa šiem gadiem jau pieraduši pie tā un apkārtējie ir atsaucīgi un izpalīdzīgi. Jaunākā meita arī bijusi pret, bet ar laiku pieņēmusi vecāku lēmumu. Viņas darbs arī saistīts ar bērniem, nodibināja uzņēmumu “Sapņu rūķis” un organizē bērniem dažādus svētkus.

Atvaļinājuma no bērniem nav
“Esmu priecīga, ja varu kādam bērnam dot iespēju izaugt ģimenē. Žēl, ka viņus mētā no vienas vietas uz otru. Mums arī sev ir brīvs laiks. Pati adu, tamborēju, minu krustvārdu mīklas. Kopā ar Aivaru braucam uz ezeru makšķerēt. Nav tā, ka mums ir tikai darbs, bērni un mājas.”
Gulbenē sākotnēji bija daudz vairāk audžuģimeņu – desmit vai piecpadsmit, tagad to ir mazāk – neslēpj Aija. Iespējams, vainīgs esot izdegšanas sindroms. “Mums ir atbalsta grupa. Reizi mēnesī audžuģimenes satiekas un apspriež problēmas. Ja pats netiec galā, tad jāmeklē palīdzība. Reizēm nodomāju, ka uz kādu laiciņu neuzņemšu ģimenē bērnus, jo gribas jau arī atpūsties. Mums ir atvaļinājumi, bet ne no saviem vai audžubērniem, jo viņi visu laiku ir pie mums. Nevaru pat iedomāties, ka man no bērniem būtu atvaļinājums. Ja man atkal piedāvās uzņemties rūpes par bērniem, tad šaubos, vai atteikšos.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dod iespēju izaugt ģimenē

Kategorijas