Lielākā problēma iekarot tirgu

2015. gada 29. oktobris 00:00

1893

Vistkopība – papildu ienākumu avots

“Biju aizbraucis uz Kuldīgu ciemos pie radiniekiem. Mana brāļa meita tur audzē vistas. Viņai tās ir jau vismaz trīs simti. Pārliecinājos, cik mājās audzētu vistu olas ir garšīgas. Ar veikalā pirktajām nevar salīdzināt. Nolēmu, ka sākšu audzēt vistas olu ieguvei pašu ģimenes patēriņam. Arī piemērota vieta vistu turēšanai bija. Tam piemēroju telpas, kur savulaik atradās smēde,” stāsta Gunārs Larionovs. Par smēdi gan nekas vairs neliecina, ja nu vienīgi krāsns, kas ziemas mēnešos vistu mītnē palīdzēs uzturēt vajadzīgo gaisa temperatūru, kas nevar būt zemāka par plus 17 grādiem, jo tad vistas nedēs.
Sākumā tikai pamēģināšanai Gunārs šī gada februārī no paziņām iegādājies piecdesmit putnus, izraugoties pagaidām divu šķirņu dējējvistas - raibās “Dominante” un brūnās “Lohman Brown”. Olas iegaršojušās pašiem, radiniekiem un arī draugiem. Pamazām arī citi cilvēki sākuši interesēties par iespēju tās iegādāties. Šobrīd saimniecībā jau ir 100 vecās un 70 jaunās vistas, kuras apmēram pirms nedēļas arī pamazām sākušas dēt olas. No 100 vistām dienā iegūtas 80 olas. Gunārs plāno iegādāties 50 baltās “Leghorn” šķirnes vistas, kas ir ražīgākas. Baltās olas īpaši pieprasot pirms Lieldienām.

Gaida inspektoru pārbaudi
Šonedēļ Gunārs gaida ciemos Pārtikas un veterinārā dienesta inspektorus, kuri izvērtēs, kā saimnieks ievēro vistu labturības prasības. “Ja vēlos olas tirgot veikalā, tad šī pārbaude ir vajadzīga. Visas nepieciešamās analīzes putniem arī ir veiktas, piemēram, uz salmonelozi, vistu tīfu, tuberkulozi un citām slimībām. Inspektori apskatīs telpu, kur tiek šķirotas un uzglabātas olas, jo tādu prasa noteikumi, skatīsies, kā ir aprīkota putnu mītne, vai vistām ir iespējams brīvi pārvietoties un pat iziet ārā un tamlīdzīgi,” stāsta saimnieks. Viņš ir gandarīts, ka rasta iespēja olas piedāvāt tirdzniecības uzņēmumam, kā arī, sadarbojoties ar citiem lauksaimniekiem, iesaistīties tiešās tirdzniecības tīklā. “Vasarā vistas čakli dēja. Olu bija ārkārtīgi daudz, bet pieprasījums pēc tām bija neliels. Tirzā te gandrīz katrā mājā tiek turētas vistas. Arī tās labi dēja. Varbūt citādāk ir pilsētā. Tagad atkal olu ir maz, jo vistas met spalvu, bet pieprasījums ir liels. Olu daudzums mudināja domāt, kur likt produkciju. Sākot nodarboties ar vistkopību, Valsts ieņēmumu dienestā reģistrējos kā saimnieciskās darbības veicējs,” stāsta Gunārs.

Plaša ēdienkarte
Lai vistas tiktu barotas tikai ar kvalitatīvu barību, Gunārs no pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības iegādājies trīs tonnas burkānu, kas tiek vārīti un izēdināti putniem. “Burkāniem klāt lieku arī vārītus kartupeļus un miltus, kas iegūti no pašu saimniecībā audzētiem graudiem. Dienā izbaroju 20 litru spaini šāda sajaukuma. Šogad bija ļoti laba graudu raža. No 30 hektāriem izdevās iegūt kopumā 120 tonnas. Dodu arī miežus, kviešus un auzas, jo auzas veicina vistu dējību. Tiesa, vistām vienas pašas auzas īpaši negaršo, bet, ja sajaucu kopā ar kviešiem, ēd labi,” novērojis saimnieks. Vistu ēdienkarti papildina arī putniem nepieciešamie mikroelementi, kā arī diedzēti graudi un nātres, kas ir izcils dzelzs avots. Vistām netiek liegta iespēja ieknābāt arī granti. Vienmēr ir svaigs ūdens. Gunārs pieder tiem lauksaimniekiem, kuri uzskata, ka par katru dzīvnieku un arī mājputnu ir jāgādā ar lielu atbildību. “Pavasarī, kad bija daudz piena un par tā litru pārstrādātāji maksāja maz, tiku taisījis arī biezpienu, bet tas vistām izrādījās tāds kārums, ka sapratu, ka neko citu vairs negribēs ēst. Pamēģināju barot ar zivīm, bet no tām atteicos, jo tad olām ir zivju piegarša,” stāsta saimnieks.

Izglītojas vistkopībā
Gunārs, kad vien tiek organizēti semināri par vistkopības jautājumiem, ir starp klausītājiem. Informācija tiek izzināta ar interneta palīdzību, kā arī tiekoties ar citiem vistu audzētājiem. Tiem, kuri vēl tikai domā par vistkopību, Gunārs iesaka vispirms izdomāt, kur vistas tiks turētas, ar ko tās baros, kur putni varēs pastaigāties, ar ko tie mēdz slimot un tamlīdzīgi. Protams, jābūt arī līdzekļiem cāļu iegādei un žogu ierīkošanai, jo saimnieks neatzīst vistu turēšanu slēgtos būros. Pats saviem spēkiem viņš ierīkojis īpašu sienu ar olu dēšanas plauktiem, rasta vieta laktām. Lai gan tiek uzskatīts, ka vistām novietnē jābūt gan dienas, gan nakts režīmam, Gunārs mītnē gaismu uztur visu laiku. Vistas labi dējot arī apgaismotā telpā.
“Ja ir bioloģiskā saimniecība, kas nodarbojas ar vistkopību, tad cāļi ir jāaudzē pašam. Tas nozīmē, ka jāiegādājas inkubators. Kad būšu pilnībā izpratis produkcijas pārdošanas tirgu, tad izlemšu, kā rīkoties. Nav viegli rast iespēju kādā tirdzniecības uzņēmumā iespraukties ar savu produkciju, ja saimniecība ir neliela. Man nav problēmu visu ievērot un izdarīt, lai saražotu olas, bet to realizācija ir pati smagākā. Nav nozīmes kaut kur vest, piemēram, piecas paletes ar olām, ja pat degvielu nevaru atpelnīt. Pieprasīti ir broileri, tāpēc esmu domājis arī par tiem, tikai tad barošanai jābūt ļoti intensīvai. Esmu sapratis arī to, kāds ir cāļu iegādes piemērotākais laiks, lai olu ieguve būtu nepārtraukta,” spriež Gunārs.

Par saimniecību
◆ Tirzas pagasta SIA “Mauriņi GL” reģistrēta 2005.gadā “Mauriņos”.
◆ Ražošanas pamatnozare ir piena lopkopība. Ganāmpulkā ir 30 slaucamas govis.
◆ Apsaimnieko 90 hektārus zemes. No tiem īpašumā ir 32 hektāri.
◆ Nodarbināti četri cilvēki.
◆ Kopš šā gada februāra nodarbojas ar vistkopību. Šobrīd ir 170 vistas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lielākā problēma iekarot tirgu

Kategorijas