Kas daudz dara, tas daudz arī izdara!

2015. gada 30. oktobris 00:00

857

Ilona Matīsa atzīst, ka viņai ir lieliska komanda – skolotāji, audzēkņi un arī vecāki

Kopš augusta sākuma Gulbenes Mūzikas skolai ir jauna direktore - Ilona Matīsa. Viņai ir daudz jaunu ideju un mērķu, kurus ir gatava realizēt, lai bērni saprot, ka mūzika ir ieguvums viņu tālākajai dzīvei.
- Kāds ir jūsu pašas ceļš mūzikā?
- Laikam jau tajos piecos sešos gados mana mamma saprata, ka es nevaru bez mūzikas. Mana dzimtā vieta ir Iecava, bet mūzikas skolas tobrīd Iecavā nebija, tādēļ man mācās braukt uz Bausku, bet tā bija manis pašas izvēle. Kad gāju jau 6.klasē, mūzikas skola tika atvērta arī Iecavā. Tas bija milzīgs notikums – man beidzot nebija jābraukā uz mūzikas skolu un tas bija krietni vieglāk. Mūzikas skolu es pabeidzu kā pianiste, taču viegli man padevās arī teorijas priekšmeti. Tā kā mūzika jau bija kļuvusi par manas dzīves sastāvdaļu, nolēmu turpināt mācīties mūzikas vidusskolā. Pianiste es negribēju būt, un mana solfedžo skolotāja ieteica man mācīties diriģēšanu. Absolvējot 9.klasi, devos mācīties uz mūzikas vidusskolu Cēsīs, savukārt pēc tās absolvēšanas studēju Latvijas Mūzikas akadēmijā.
- Jums ir pieredze, strādājot dažādās skolās par pedagoģi.
- Jau pēdējā gadā mācoties Mūzikas akadēmijā, sāku strādāt. Strādāju Iecavā mūzikas skolā, pēc tam strādāju arī vidusskolās un sākumskolā Iecavā, Misā. Tas bija jauns posms un laikam arī liela uzdrošināšanās tādam jaunam studentam strādāt divās un pēc tam trīs darbavietās - vajadzēja diezgan lielu izturību un uzdrīkstēšanos, bet tas laikam ir mans dzīves moto – kas daudz dara, tas daudz arī izdara! Vēlāk pārcēlos uz Rīgu, arī tur strādāju gan vispārējās skolās, gan mūzikas skolās. Vēl strādāju arī mūzikas izdevniecībā “Musica Baltica” par mājas lapas administratori. Tā jau bija pavisam cita pieredze. Un laikam jau tā ir, ka skolā cilvēkam ieliek pamatus, bet to, kas ir vajadzīgs tālāk praksē, mācies pats darot. Tas, no vienas puses, ir ļoti interesanti, bet, no otras puses, dažreiz ir tā, ka blakus būtu vajadzīgs cilvēks, kas tevi ievada jaunajā darbā. Daudzās Eiropas valstīs darbojas mentori, un tas ir milzīgs atbalsts. Arī es šobrīd savā jaunajā darbā mācos, bet, ja blakus nav tāda pamatīga padomdevēja, kurš tieši šo darbu ir darījis, dažubrīd ir grūti.
- Jūs dzīvē palaikam ļaujaties jauniem izaicinājumiem.
- Arī pārcelšanās uz Gulbeni bija liels izaicinājums, lai gan savā ziņā tā jau bija gaidīta. Mēs ar ģimeni kādu laiku jau bijām dzīvojuši Rīgā, un mums gribējās izrauties ārpus šī lielā riteņa, steigas. Mums kā kristīgiem cilvēkiem šķiet, ka izaicinājumi nāk īstajā laikā. Vīram tobrīd tika piedāvāta iespēja kalpot šeit, Gulbenē, un tagad es varu teikt – mēs esam jau ceturto gadu Gulbenē un absolūti nenožēlojam lēmumu pārcelties uz Gulbeni, jo šis laiks mums ir bijis ļoti svētīgs un arī vērtīgs. Laikam mēs esam cilvēki, kuriem palaikam ir vajadzīgs izaicinājums, jo tā ir attīstība un ceļš uz priekšu. Tas ir kā dzinulis un iespēja neieslīgt rutīnā.
- Jau pārceļoties uz Gulbeni, jums tika piedāvāts darbs mūzikas skolā.
- Tikšanās ar skolas direktori Austru Veikšāni, man šķiet, bija Dieva pirksts. Es tobrīd strādāju izdevniecībā “Musica Baltica” un mēs vēl bijām tādā pārdomu procesā par pārcelšanos. Un tad A.Veikšāne man piedāvāja šeit darbu. Vienlaikus es saņēmu arī zvanu no Stāķu pamatskolas direktores Diānas Šķēlas, un arī viņa man piedāvāja darbu. Tā kā es esmu cilvēks, kurš nekad nav strādājis tikai vienā darbavietā, pieņēmu abus divus piedāvājumus - riskanti, bet man tas patika. Šeit cilvēki bija tik atvērti un pretimnākoši - tas laikam arī bija iemesls, kāpēc es tik ātri varēju iedzīvoties Gulbenē. Un es tiešām biju ļoti pateicīga Austrai, ka viņa mani pieņēma darbā. Kad es sāku strādāt kā direktore, man ļoti pietrūka viņas pleca. Man tik ļoti vajadzēja viņas padomus un atbalstu. Viņa man būtu bijis lielisks mentors.
- Kas jūs mudināja pieteikties konkursam uz direktores amatu?
- Kad uzzinājām par Austriņas aiziešanu, bija milzīgs šoks. Domāju, ka viss kolektīvs jutās kā no laivas izmests. Visiem bija neziņa, kas būs tālāk, arī man, jo es tajā brīdī vēl audzināju savu mazo dēliņu. Un tad tika izsludināts konkurss, kas laikam atkal bija jauns izaicinājums, uz kuru mani mudināja gan vīrs, gan arī kolēģi. Un es ļāvos tam, taču absolūti nedomājot, ka tas ir mans pašmērķis tikt šajā amatā. Es gribēju pārbaudīt savas spējas. Pārsteigums gan man bija milzīgs, ka tiku izvēlēta šim amatam, jo visi pretendenti bija ļoti spēcīgi. Un tikai tad es apjautu – cik milzīgs man būs šis izaicinājums. Man bija sakrājies daudz ideju, tagad tās varēju realizēt, bet man vajadzēja tik daudz ko iemācīties no jauna. Tas bija ļoti rosīgs laiks. Bet tagad es saprotu, ka šis ir darbs, ko man ir prieks darīt. Un šo laiku ir bijis viegli izturēt, jo mani kolēģi ir bijuši mans atbalsta plecs.
- Mūzikas skolas kolektīvs, šķiet, ir tāda stabila vērtība, ar savām tradīcijām.
- Tas ir stabils kolektīvs ar savām tradīcijām un tomēr kolektīvs, kurš pieņem jaunas idejas. Un man ir prieks, ka viņi ir gatavi pieņemt arī manas trakās idejas. Pirmās ieceres mums jau arī ir izdevies realizēt. Man jau sen bija klusa ideja izveidot sitaminstrumentu nodaļu, un mums tas izdevās. Kopā ar kolektīvu savu pirmo sēdi aizvadījām izbraukumā, tas bija kaut kas nebijis, bet laikam tobrīd ļoti vajadzīgs, lai gūtu jaunas emocijas turpmākajam darbam. Tad nāca 1.septembris, un man gribējās, lai visiem tie ir svētki – gan skolēniem, gan skolotājiem, tāpēc aicinājām mūziķus, kas mums šos svētkus sagādāja. Gandarījumu man sagādāja arī vecāku sapulce, kas bija kupli apmeklēta, un arī no vecākiem es jutu atbalstu savām idejām. Kopā esot, mums rodas jauni mērķi, idejas par pasākumiem, un tas viss padara skolu dzīvu. Arī bērni tad grib darboties šajā skolā. Šis ir darbs komandā, un man ir lieliska komanda - pedagogi, skolēni un arī vecāki.
- Cik liels šobrīd ir mūzikas skolas kolektīvs?
- Šogad skolā mācās 220 audzēkņi. Mums ir klavieru klases arī Stāķos, Lizumā un Rankā. Ir arī ideja atvērt vēl vienu klasi, ļoti ceru, ka tā realizēsies nākamgad, jo tā ir iespēja bērniem, kuri nevar izbraukāt uz pilsētu, mācīties un apgūt instrumentu. Pedagogi mums ir 29. Visi ir radoši un milzīgi uzņēmīgi. Mani priecē, ka, lai arī daži ir strādājuši gadiem, viņiem tomēr neaptrūkst šī radošā dzirksts un viņi visu laiku grib apgūt kaut ko jaunu. Strādājot ar bērniem, pedagogs ir spiests iet laikam līdzi un bērniem līdzi. Tas arī ir kā stimuls visu laiku radoši augt.
- Vai, jūsuprāt, vecākiem bērni ir jāmudina mācīties mūzikas skolā vai tai ir jābūt brīvai izvēlei?
- Par šo jautājumu es esmu ļoti daudz domājusi. Tieši šī iemesla dēļ mēs Karjeras nedēļas gaitā gatavojām pasākumu, kas bija veidots ar mērķi dod iespēju satikt ne tikai cilvēkus, kas mūziku ir izvēlējušies par savu dzīves ceļu, bet arī tādus cilvēkus, kas ir mācījušies mūzikas skolā, bet strādā citās profesijās un tajā pašā brīdī var pastāstīt par savu ieguvumu. Mūzika ir tā, kas cilvēku attīsta tik daudzās jomās. Tā attīsta arī matemātiskās zināšanas, tik daudz kas ir saistīts ar mākslu, literatūru, pat ar fiziku un bioloģiju. Bet bērnam laikam ir vienkārši vajadzīgs laiks, lai viņš aptvertu un novērtētu to. Un tas, lai bērns saprot, ko viņš var iegūt, mācoties mūziku, ir darbs, kas kopā jādara gan pedagogiem, gan vecākiem.
- Kāds ir jūsu vērtējums novada skolu koriem?
- Skolu koru līmenis ir labs. Mani vairāk uztrauc tas, ka mums trūkst koru vadītāju. Skolu koru līmeni var palīdzēt uzturēt kopīgi pasākumi. Dziesmu svētki ir vienreiz piecos gados, un tas ir mērķis, uz ko visi, protams, ejam, bet mēs nekad nevaram zināt, vai visi izcīnīsim šo iespēju. Tāpēc ir vajadzīgs atkal jauns stimuls, uz ko bērniem tiekties. Jā, ir skolas pasākumi, ir koru skates, kurās novērtē izaugsmi, bet bērniem ir vajadzīgs arī kāds kopīgs festivāls. Tas varbūt nākotnē būtu jāiedzīvina kā tradīcija, lai bērni redz mērķi, uz ko tiekties. Tas būtu veids, kā noturēt šos skolu korus, lai tie nepazūd, citādi izsīks kolektīvā muzicēšana. Un kur tad pēc tam būs dziedātāji pieaugušo koros, ja mums nebūs šī sākumposma, no kā izaudzināt nākamos lielo koru dziedātājus?
- Vai pašai sanāk laiks apsēsties pie klavierēm un pamuzicēt?
- Atzīšos godīgi – kopš esmu jaunajā amatā, tas izdodas ļoti reti, un man tā ļoti pietrūkst. Kad ir mierīgāki rīti, tad gan reizēm esmu piesēdusies un pamuzicējusi. Man patīk gan spēlēt, gan dziedāt. Es strādāju arī ar Jaungulbenes sieviešu kori “Liede”, un arī tas man ir kā dzinulis pamuzicēt. Un man ir gandarījums, ka es tomēr neesmu pametusi šo radošo darbošanos. Otra mana radošā darbošanās ir mana pedagoģiskā darbība. Sākot strādāt par direktori, es gribu tupināt darboties arī kā pedagoģe. Man patīk būt diriģentei un būt pedagoģei - mācīt un dot kaut ko no sevis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kas daudz dara, tas daudz arī izdara!

Kategorijas