No pilsētas uz lauku idilli!

2015. gada 30. oktobris 00:00

2952

Jolanta Apsīte: “Ja dzīvo laukos, tad jāapstrādā zeme un jācep maize.”

Māja ar vēsturi
Jolanta Apsīte stāsta, ka māja, kurā dzīvojot, esot veca. “Tie, kuri grib dzīvot laukos, vēlas, lai viņiem ir komforts, viss izbūvēts. Ar vīru gribējām māju ar vēsturi. Vīrs jau teica – labāk nopirkt jaunu māju, nekā vecu remontēt, jo tad jāiegulda vairāk līdzekļu. Meklējām māju interneta sludinājumos. Finansiālās iespējas nebija lielas, bet sapnis bija par māju un zemi, jo vīram ir zelta rokas,” slavējot dzīvesbiedru, stāsta Jolanta. Jo sarežģītāks ir darbs, jo viņam ir interesantāk, jo ilgāk gribas darboties. Māju meklējuši arī Tērvetē. Skatījušies Ogres tuvumā, jo paši tur agrāk dzīvojuši, bet tur mājām augstas cenas. Jolantas vīrs dzimis Rīgā, kādu laiku dzīvojis tur, bet pārcēlies uz Ikšķili.
Pati Jolanta nāk no Ķeguma. “Mani vecāki pārcēlās uz Lēdmani – mazu ciemu. Tur mācījos skolā. Pēc tam, kad sākās juku laiki, – 1991.gadā, pavasarī pārcēlāmies uz Ķegumu. Vēl tagad atceros, ka gulēju gultā un klausījos radio, kas notiek Rīgā, kad apšaudes bija. Tad devos uz Rīgu mācīties.”
Jolanta atzīst, ka bijusi īsta pilsētniece. “Ja man nebūtu tāds vīrs, tad uz laukiem nenāktu dzīvot. Viņš prot visu, pat nevaru nosaukt, ko neprastu. Viņš var saremontēt, uztaisīt kaut ko jaunu ne no kā. Domāju: ko gan es darīšu laukos, jo esmu pilsētniece? Agrāk nebija pat domas, ka dzīvošu laukos. Lauku cilvēki arī nesaprata, kāpēc pilsētniece atnākusi uz laukiem dzīvot, uz vecu māju, jo visi jau dodas no tiem projām.” Tomēr Jolantas ģimene pārcēlusies dzīvot uz Kalnienu, jo meklētā māja bija atrasta. “Sludinājumā bija redzama skaista ēka. Mājās atbrauca vīrs un teicu viņam: atradu māju! Viņš apskatījās un teica, ka ļoti skaista! Bet kur tas ir? Teicu, ka Gulbenē. Mēs jau iepriekš uz Gulbeni bijām braukuši, jo man radi šeit dzīvo. Bet nekad nevarēju iedomāties, ka pati dzīvošu Gulbenē. Teicu vīram: braucam apskatīties! To arī izdarījām!”

Senatnīguma garša
Iepriekšējie mājas saimnieki katru vasaru brauc uz šejieni. Atstājuši Jolantas ģimenei visu iedzīvi, daudz senatnīgu lietu. Te agrāk bijusi ļoti liela saimniecība, zeme, kūts pilna ar govīm, zirgi. Bija liels vāgūzis, kur tehnika stāvēja. “Ulmaņlaika maizes krāsns mājā vēl saglabājusies, kurā pati cepu maizi – krāsnī var ietilpināt divpadsmit kukuļus,” priecājas Jolanta. Saimniecībā ietilpa saimnieku māja, kalpu māja. Bērniem, kas te auguši, bijusi sava auklīte. Te dzīvojusi mūzikas skolotāja Emma Bērtiņa, kura ieprecējās Kalnienā. Mājās joprojām glabājas viņas klavesīns. “Bijām aizbraukuši uz Apes muzeju. Skatāmies, ka mūsu mājas saimnieces fotogrāfija tur ir. Šajā mājā vācu virsnieki dzīvojuši. Vietējie stāsta, ka mājas tuvumā sabombardētas, bet šī māja ne. No šīs mājas arī uz Sibīriju neviens nav aizsūtīts, jo te dzīvojis arī mākslinieks Ribaks. Pateicoties viņam, mājas saimnieki netika aizsūtīti uz Sibīriju. Agrāk te bijusi arī neliela skola.”
Jolanta uzsver, ka mājas vēsture ir ļoti nozīmīga. Saimnieces vīra bērnības draugi, kas no laika gala te braukuši, katru mājas stūrīti pazīst un vēl aizvien brauc ciemos. “Kad pirmo reizi atbraucām skatīties ēkas, pavērās skats uz pirti un akmens ēkām. Tas bija pirmais, kas vīram iekrita acīs. Viņš teica, ka vēlas šeit saimniekot. Mūra ēkas, akmens sienas – tām ir tā senatnīguma garša un vērtība. Mums ar vīru patīk viss vecais. Vēlāk mājas ierādītājs stāstīja, ka mēs esam vienīgie cilvēki, kuri nevis devās uzreiz skatīties māju, bet gāja uz kūti, klēti. Sākumā izstaigājām šīs ēkas un māju pašu pēdējo. Pēc tam Jolanta ar Juri lēmumu paziņoja saviem bērniem – Evelīnai, kura mācās Gulbenes 2.vidusskolas 7.klasē, un Emīlam, kurš mācās Gulbenes vidusskolas 9.klasē.
Viņas meita Evelīna stāsta, ka sākumā bijusi ļoti priecīga, ka dzīvos mājā, nevis dzīvoklī, bet ar laiku sapratusi, ka mājas apkārtnes sakārtošanai jāveltī daudz laika. “Vecāki pārdzīvoja, ka tik tālu dzīvosim. Mana vecmamma dzīvo laukos, un esmu piefiksējusi – ja braucu prom, tad viņa māj ar roku atvadoties, bet tagad ir otrādi. Mēs stāvam, bet vecāki brauc projām. Viņi brauc pie mums uz laukiem, lai palīdzētu. Te pietiek darba,” nešaubās Jolanta, kura reizēm nobremzējot vīru. “Viņš vakarā sāk pļaut zāli, es aizeju gulēt. No rīta pieceļos un skatos, ka viņš aizvien to vēl dara.”

Sapnis par rozēm
Jolantas sapnis bija stādīt rozes, ko īstenojusi. “Stādu un tikai roku,” ar sajūsmu stāsta Jolanta. Viņai ir apmēram trīsdesmit rozes, kuras sakuplojušas lielas. Viņas vectēvs bija dārznieks, no kura iegūtas zināšanas. “Man ir paveicies, ka varu strādāt mājās ar interneta starpniecību un uz vietas ofisā man nav jābūt,” atklāj Jolanta. Taču dzīvesbiedrs neilgu laiku strādā Norvēģijā un uztraucas, kā Jolantai ar bērniem klājas, jo laukos vienmēr ir darba pilnas rokas.
Sieviete atceras, ka sākumā, kad pa brīvdienām braukuši uz Kalnienu, kādā dienā atbraukuši nepazīstami cilvēki – nākuši pa ceļu un kaut ko rokās nesuši. “Nodomāju, ko viņi tur nes! Izrādās, atveda kucēnu, kas tagad ir izaudzis liels. Viņi zināja, ka mēs atnākuši uz šejieni dzīvot un suns būs nepieciešams. Stāvēju un skatījos, ka maniem vīriešiem acis jau spīd. Kopš tā laika šeit sākām dzīvot pastāvīgi – suns pielika punktu.”
Pamazām iepazinuši apkārtni un cilvēkus. Daudz vērtīgu padomus sniedzis bioloģiskās zemnieku saimniecības “Priednieki” saimnieks Mārtiņš Upāns. “Paplašinājām saimniecību. Pateicoties Mārtiņam, reģistrējām savu bioloģisko saimniecību.” Jolanta atminas, kad sociālajos tīklos ievietojusi foto, kurā fiksēta jaunā dzīve, viss tajā izskatījies skaisti, kā paradīzes stūrītī. “Pienāca rudens, un cilvēki sāka jautāt, vai tiešām esam pārcēlušies pavisam vai tikai pa vasaru dzīvojam.” Liels ieguvums no lauku dzīves esot tas, ka iztikai viss ir dabiski audzēts – dārzeņi, gaļa. Zvanot pazīstami cilvēki no Gulbenes un prasot, lai atvedot pašu izaudzētos labumus. Arī rīdzinieki interesējas.

Kā nacionālajā parkā
Jolanta un Juris iepazinušies darbavietā 1999.gadā. 2000.gada 3.jūnijā apprecējās un gada beigās piedzima Emīls. Kad Emīls sāka iet bērnudārzā, tad pieteicās māsa Evelīna. “Četrus gadus no vietas bērniem mainīju pamperus, bet tas bija forši! Kamēr paši jauni, bērnus izauklē, pats esi vēl jauns un bērni jau lieli,” priecājas Jolanta. Pie viņas ģimenes ciemos brauc draugi un atzīst, ka šeit, laukos, ir skaisti – no rīta pie loga dzied lakstīgala. “Tā ir fantastiska sajūta, ko pilsētā nevar dzirdēt! Dzērves ar gaiļiem kopā sadziedas un ir vesels putnu koris! Pa logu stirnas var redzēt, un zaķi ir, kuri vienā naktī man kāpostus apēda.” Jolantas meita Evelīna atceras, ka ziemā viņa redzējusi, kā lapsa dzenā vistas. Varētu šo vidi salīdzināt ar nacionālo parku! Nesen Jolanta nofotografējusi zebieksti, ko nemaz tik viegli nav sastapt – vīrs skaldīja malku un ieraudzīja. Ar draugu bērniem dodas kopīgā ekskursijā pa Apsīšu lauku sētu un viņiem rāda trušus un vistas.
No Lubānas kāda sieviete Jolantai parādīja receptes, kā maizi cept, dalījusies ar padomiem. “Senatnē šeit daudz tika cepta maize, lai visai saimei pietiktu. Kādreiz maizi cepa vienu reizi nedēļā un kukuļus – lielus. Kaimiņos dzīvo Biruta, kas šo saimniecību jau sen zināja un nāca palīgā maizi cept. Viņa teica – ja dzersi lauku pienu, tad dzīvosi tikpat ilgi un būsi tikpat vesela kā es. Ja dzīvo laukos, tad jāapstrādā zeme un jācep maize,” ir pārliecināta Jolanta. Savukārt viņas vīrs iemācījies taisīt alu. Abus interesējot, kā kādreiz cilvēki laukos dzīvojuši, kā strādājuši. Nākamajā gadā klētij tikšot uzlikts jauns jumts un iekšā izveidos nelielu muzeju, kurā varēs apskatīties vecos darbarīkus, mantas, kas atrastas. “Tajā pašā laikā parādīsim vēsturi, jo šī vieta ir veca. Man nepietrūkst pilsētas. Te ir klusums, lauku pirts un idille,” ir pārliecināta Jolanta.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

No pilsētas uz lauku idilli!

Kategorijas