Hennas māksla – dvēseles priekam

2015. gada 3. novembris 00:00

2033

Maritai Silkalnei īsā laika periodā hennošana pārauga patiesā interesē par šo mākslas veidu

Par savu aizraušanos druvēniete Marita Silkalne uzskata nodarbošanos ar hennas jeb mehndi mākslu, kuras izcelsme meklējama 5000 gadu senā pagātnē arābu valstīs. Viņa pārsvarā ar hennas zīmējumiem rotā sieviešu ķermeņus. “Nodarbošanās ar hennošanu ir sava veida meditatīvs process un enerģijas avots, tas nomierina. Man tetovējumu nav un arī negribētu, bet šī ir ļoti laba alternatīva tiem, kuri tos vēlas,” uzskata M.Silkalne.
Viens no viņas lielākajiem mērķiem Gulbenē ir sniegt hennošanas pakalpojumus un iegūtās zināšanas tālāk nodot citiem. Agrāk Marita darbojusies kafejnīcu un restorānu biznesā, apguvusi grāmatvedes un nagu modelētājas profesiju, taču par īsto dzīves aicinājumu uzskata mākslinieciskas izpausmes, par prioritāti – hennošanu.

Gribas savu templi
Maritai hennas pasaule pavērās saistībā ar “Druvienas cilti”, kas ir ciema ļaužu un tās draugu grupa. “Atnācu dzīvot uz Druvienu, kur bija viss latviskais, bet uz to skatījos skeptiski. Vienīgais, kas no latviskā mani saistīja, – tautiskās dejas. “Druvienas cilts” deva pamudinājumu darīt to, ko vēlos.” Ar šo mākslas veidu Marita nodarbojas kopš pagājušā gada pavasara, kad druvēniete Aisma Valtere viņai uz rokas uzzīmēja nelielu saules zīmi, – tas bija signāls interesei par hennu. Marita saprata, ka tas ir domāts viņai, sāka interesēties, kur iegādāties hennu un pasūtīja to. Šobrīd viņa ir sertificēta hennas meistare. “Zīmēšana man padodas, tāpēc laikam būšu atradusi nišu, kas man patīk. Ja man nekas nav uzzīmēts, tad ir sajūta, ka kaut kā trūkst,” pārliecināta ir Marita.
Hennu zīmējot, viņai ir īpašs rituāls. Ja mājās ir viena, pirms hennošanas aizdedzina vīraku. “Gribas savu templi,” smaida Marita. Viņa vienmēr gribējusi aizbraukt uz Indiju un tic, ka sapnis īstenosies. “Pirms sāku aizrauties ar hennošanu, mani jau agrāk fascinēja indiešu austrumnieciskais apģērbs un stils. Labprāt paskatītos, kā tur notiek ķermeņa apgleznošanas māksla.” Šovasar Marita piedalījās vairākos pasākumos, kur izrotāja ķermeņus ar hennu. Tas viņai devis vēl lielāku motivāciju iesākto turpināt.

Pagatavošanas noslēpumi
Hennas zīmējums uz ādas vidēji saglabājas divas nedēļas. Individuāli henna var turēties pat no septiņām līdz trīsdesmit dienām. Tur, kur ir plānāka āda, zīmējums pazudīs ātrāk. Ja ilgāk hennu notur uz ādas, tā būs tumšāka. Pirmajā dienā, to uzzīmējot, tā ir ļoti gaiša – oranžīga, pēc divām vai trim dienām kļūst tumšāka. Tas atkarīgs no cilvēka ādas tipa un hennas kvalitātes. “Jo cilvēkam ir bālāka āda, jo zīmējums būs izteiktāks,” skaidro Marita un turpina. “Vasarā bērni bija nosauļojušies tumši kā šokolāde. Teicu, ka varu uzzīmēt, bet zīmējums nebūs tik izteiksmīgs. Parasti, kad uzzīmē hennas zīmējumu, pa nakti tiek uzlikts plāksteris, lai tas neizsmērētos. Henna žūst no četrām līdz piecām stundām.”
Meistare hennas pastu, kas atvesta no Pakistānas, gatavo pēc noteiktas receptes no dabiskām izejvielām, no kurām nerodas alerģiska reakcija un kura nav kaitīga. Viss process ilgst divdesmit četras stundas. Hennas pastu gatavo no zaļganīga hennas pulvera, miecvielām – melnās tējas vai kafijas, ēteriskajām eļļām – lavandas, piparmētras. “Klāt pievienoju arī kādu krustnagliņu, kanēļa standziņu, kas piešķir pastai noteiktu toni un arī smaržu. Ēteriskā eļļa palīdz labāk pastai iesūkties ādā. Nepieciešama skāba vide – citrons, laims, greipfrūts, apelsīns hennai dod noteiktu toni. Vajadzīgs arī pūdercukurs vai medus, kas dod līmes efektu, lai masa vienmērīgi turētos kopā. Pulveris ar citrona sulu jānotur divpadsmit stundas, tad pievieno pārējās sastāvdaļas. Kad ir gatava visa porcija, to notur atlikušās divpadsmit stundas. Visbeidzot pastu pildu pašas gatavotos konusos. Svaigas hennas pastas konusiņus ledusskapī var uzglabāt līdz piecām dienām, bet saldētavā – līdz pat pusgadam,” atklāj Marita.

Dažāds pielietojums
“Agrāk hennu izmantoja kā atvēsināšanās līdzekli no svelmes. Kad to zīmē uz ķermeņa un kamēr henna žūst, ir vēsuma sajūta. Ja uz ādas ir apdegums, tad hennas pulveri var sajaukt ar ūdeni, un tas ļoti labi palīdz, jo hennai piemīt antiseptiska iedarbība. Dabiskā henna ir brūnā krāsā, melnas hennas nav, un tā ir ļoti kaitīga, no tās var iegūt pat ādas apdegumus,” stāsta Marita. “Ir dzirdēti gadījumi, kad zīmē uz ādas tikai ar ūdeni, kas sajaukts ar hennas pulveri. Bērni nāk, maksā naudu, aiziet mājās un nekā nav, jo nav tā efekta,” skaidro Marita. “Hennu nezīmē tikai uz ādas, jo ir arī citas izpausmes iespējas. Var zīmēt uz visa dabiskā – kokvilnas auduma, lina, zīda, koka, arī uz svecēm. Ja zīmē uz šiem materiāliem, tad pasta jāgatavo bez ēteriskajām eļļām.” Marita uzskata, ka citi materiāli, kas izrotāti ar hennas zīmējumiem, ir laba dāvana svētkos. Viņa zīmējusi arī uz baltām kanvām.

Vēlmju dažādība
“Sākotnēji, kad zīmēju ar hennu, piemēram, Druvienas Pagasta svētkos cilvēki nesaprata, kas tas ir. Ir tādi, kas diezgan noraidoši uz to skatījās. Cilvēki domā, ka tā ir ķīmija, bet cenšos skaidrot, ka hennas pasta gatavota tikai no dabiskām izejvielām. Jaunieši vairāk zina par to, tomēr atnāk arī sievietes ap četrdesmit vai piecdesmit gadiem un arī viņām ir interese. Kādā “Druvienas cilts” pasākumā arī kāda vecmāmiņa uzdrošinājās uz ādas izveidot zīmējumu,” atklāj Marita. Cilvēkiem esot ārkārtīgi liela interese un arī vēlmes ir dažādas. “Ir tādi, kuri regulāri nāk, lai viņiem uzzīmēju kaut ko. Citiem ir izvēlēts konkrēts zīmējums. Kad pie manis atnāk klients, cenšos izprast viņu. Cilvēki lielākoties vēlas hennas zīmējumu skaistuma nolūkos un lai izbaudītu procesu. Tās sajūtas, ko tobrīd izjūtu, ielieku zīmējumā. Tas neapzināti dod spēku. No visas sirds daru šo darbu.”

Ticība dod spēku
Marita Druvienu par savām mājām sauc jau četrus gadus. Viņa nāk no Līgatnes, taču dzīvē iekārtojies, ka tā atvedusi viņu uz Gulbeni. Apmēram gads bijis grūts, kamēr iedzīvojusies, bet šobrīd uzskata, ka ir īstajā vietā un laikā. “Tagad, aizbraucot uz Rīgu un pavadot tur divas vai trīs dienas, nespēju ilgāk tur palikt. Taču, tur esot, tiek uzsūkta enerģija un varu darboties tālāk. Nezinu, kam jānotiek, lai atgrieztos Rīgā.”
Marita šobrīd audzina divas meitas – astoņgadīgo Nikolu un trīsgadīgo Esteri. “Kad piedzima otra meita, varēju vairāk pievērsties ģimenei. Atlika laiks, lai pilnveidotu sevi un atrastu īsto aicinājumu. Kad trīsgadīgajai meitai vēlos kaut ko uzzīmēt, viņa saka – nē, lai gan jūtu, ka ir interese. Lielā meita ir fanāte. Reizēm viņa tiek pie hennas zīmējuma un zīmē arī pati. Draugam arī patīk tas, ko daru, viņš mani atbalsta,” stāsta hennas meistare. Arī radi un draugi novērtē to, ko Marita dara. “Ja ir ticība, tad spēks darboties ir divtik liels. Redzu, ka cilvēkiem ir prieks, un gandarījuma sajūta ir neaprakstāma.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Hennas māksla – dvēseles priekam

Kategorijas