Šļaukas - zālē iemītas sliedes

2015. gada 3. novembris 00:00

2639

Mazciema iedzīvotāji ciena savu vēsturi

Šļaukas ir mazciems Daukstu pagastā. Tas ir viens no 199 ciemiem novadā un viens no 10 ciemiem savā pagastā. Šodien vietējo iedzīvotāju vairuma izpratnē Šļaukas ir tās pašas Elstes. Tomēr tie ir divi atsevišķi ciemi.
“Tautas valodā ir tāds Šļauku ceļš, kas ved uz apdzīvotu vietu,” “Dzirkstelei” stāsta pagasta pārvaldes vadītājs Uldis Doņuks. Uzsverams, ka ceļš uz Šļaukām ir asfaltēts. Tas ir mantojums vēl kopš padomju laikiem, kad šajā pusē ekonomiskās dzīves noteicējs bija Staru sovhozs.
Šļaukās šodien ir 11 lauku sētas, no kurām tikai vienā nav iedzīvotāju. Visās pārējās mājās dzīvo darbīgi cilvēki – gan seniori, gan ļaudis vidējos gados. Vairumā sētu mītošie te mājo no paaudzes paaudzē. Tikai dažā mājā ir ienācēji, piemēram, pazīstamā Gulbenes uzņēmēja un prasmīgā kūku cepēja Inese Veismane ar savu ģimeni. Šļauku centrālā dzīvojamā māja ir Jurciņu dzimtas “Zvirgzdiņi”. “Tajās mājās dzīvo mana bijusī kolēģe Ņina Jurciņa. Tās ir mājas, kuras mantotas no viņas vīra vecākiem. Kas tikai tajā mājā laika gaitā nav bijis – gan pasts, gan klubs ar skatuvi,” “Dzirkstelei” zina stāstīt novada domes Attīstības un projektu nodaļas teritorijas plānotāja Anita Vaska.

Trīs laikmeti Šļaukās
Seniorus Ņinu un Valdi Jurciņus “Dzirkstele” satiek viņu mājas pagalmā. Abi cīnās ar rudens lapkriti, kas šobrīd Šļaukās ir pašā krāšņumā. Jurciņu dzimtas “Zvirgzdiņu” mājai ir 77 gadi. Namatēvam - 68 gadi. Viņš ir dzimis šajās mājās. Vienmēr tiecies pēc tām. Piecdesmitajos gados Jurciņu dzimtai mājas bija atņemtas. Tolaik mazais Valdis mēdzis vai katru dienu mērot ceļu uz “Zvirgzdiņiem”, lai pasēdētu uz pakāpieniem. Viņš taču bija piedzimis šajā mājā! Tik mīļa viņam tā likās. Tāpat kā vecvecāki. Līdzko bija iespēja atkal atgriezties dzimtas māju dažās istabās, Jurciņi uzreiz izmantoja šo iespēju. V.Jurciņam faktiski ar šo māju ir saistīts viss mūžs.
Gluži kā cilvēks “Zvirgzdiņu” māja savā mūžā ir piedzīvojusi daudz. Par to liecina piemiņas akmens pagalmā, kas stāv blakus divām staltām tūjām. Šis akmens vēstī par kādreizējā kolhoza “Taisnība” nogalināto priekšsēdētāju Jāni Kļaviņu (1895.13.01.-1949.11.11.). Šim faktam nav nekāda sakara ar Jurciņiem, bet ir sakars ar Šļaukām un pagastu. “Vēsture ir vēsture. Mēs to nepostām. Mana mamma reiz teica: “Laikmetu neizvēlas, tajā cilvēki dzīvo un mirst.” Tā uzskatām arī mēs,” saka Ņ.Jurciņa. Jurciņu dzimtas mājās taču padomju gados bijis kolhoza kantoris!
Jurciņu dzimtas mājās taču padomju gados bijis kolhoza kantoris! Vēlāk te bijis klubs, veikals, pasts, dzīvokļi. 1944.gada vasarā, kad Gulbene tikusi bombardēta, “Zvirgzdiņu” mājās uz laiku atradās vietējā policija. Šodien šajā ēkā vienlaikus sadzīvo visu laika posmu noskaņa. Seniori ir mūsdienīgojuši tikai daļu telpu, veicot tur eiroremontu. Taču ēkā joprojām ir kluba skatuve, veikala plaukti un daudz kas cits, kas ļauj izbaudīt sajūtu, ka caur senām lietām laiku ir iespējams pagriezt atpakaļ.

Iet kā pa šļauku
“Kāpēc šis ciems saucas Šļaukas, kas ir Šļaukas?” jautājam V.Jurciņam. Ir taču tāds teiciens: iet kā pa šļauku! Varbūt vietvārds ir saistīts ar aktīvu saimniekošanu? V.Jurciņš daļēji tam piekrīt un rāda fotogrāfijas no vectēva albuma. Tajā ir iemūžināti Šļauku lauksaimnieki pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā ciemā ir bijusi izvērsta piensaimniecība, tika audzētas cukurbietes. Izcīnīta sava stacija Elstēs dzelzceļa līnijā no Gulbenes uz Rīgu. Tolaik ļaudis ciemu iedalījuši Lielajās Šļaukās un Mazajās Šļaukās. “Zvirgzdiņu” mājas un saimniecība piederējusi Lielajām Šļaukām.
Pēc V.Jurciņa versijas Šļaukas tomēr nav sinonīms šļūtenēm. Viņš pētījis šā vārda izcelsmi un atradis citu skaidrojumu – par šļauku latvieši dēvējot arī zālē iemītu sliedi. Tieši tāds zaļš dabas stūrītis ir šis ciems, kurā cilvēki un viņu darbošanās atstājusi sliedes jau kopš poļu-zviedru kara laikiem 17.gadsimtā.

Ciems ar savu kultūrvēsturi
Namatēvs aicina ienākt savā vecvecāku mājā un rāda vectēva Alfrēda Jurciņa (nodzīvoja līdz 89 gadu vecumam un mūžībā aizgāja 1967.gadā) trīs dienasgrāmatas, kurās ir aprakstīta gan dzimtas, gan Šļauku ciema vēsture. Ņ.Jurciņa pašlaik pārraksta šos rokrakstus, lai tie plašākai sabiedrībai būtu pieejami elektroniskā formātā. Atklājas, ka pazīstamais Latvijas pirmās brīvvalsts skolotājs un politiķis, ilggadējais Rīgas pilsētas domes priekšsēdētājs Kārlis Dēķens (1866.28.06. — 1942.10.06.) ir bijis V.Jurciņa vecāsmātes Almas Jurciņas, dzimušas Dēķenes (nodzīvoja 97 gadus, mira 1980.gadā), vecākais brālis. Neparasta ir bijusi paša dienasgrāmatu autora dzīve. Viņš desmit gadus Sibīrijā, aiz Urāliem, ir nodzīvojis no brīvas gribas. Viņu aizvilināja labākas dzīves solījumi. Gluži kā šodienas latviešus, kuri dodas peļņā uz ārzemēm. Jurciņš seniors tur strādājis par mežsargu. Nākamā sieva turp devusies pie viņa kā līgava. Tur ir klājies labi. Tomēr, kad Latvija pirmo reizi kļuva par neatkarīgu valsti, A.Jurciņš atgriezās dzimtenē. Kad Latvija tika okupēta, Jurciņu ģimene tikusi iekļauta izsūtāmo sarakstā. Taču atklājies, ka viņi jau bijuši Sibīrijā. “Pateica, ka Jurciņus ar Sibīriju vairs iebaidīt nevarēs. Un neizsūtīja,” stāsta V.Jurciņš.
Jurciņi tic, ka kāds no diviem viņu bērniem – dēls Māris vai meita Alīna – reiz gribēs atgriezties dzimtas mājās uz palikšanu. “Laiks iet, cilvēka domas un vēlmes mainās. Jaunībā gribas būt cilvēkos un dzīves vidū, bet mūža otrajā pusē vilina lauku miers un iespēja tuvināties dzimtas saknēm,” saka Ņ.Jurciņa, kura pati ir dzimusi Pēterburgā. Latvijā viņa savulaik ieradusies darba dēļ. Ar nākamo vīru viņu iepazīstinājusi topošā vīramāte Aina (nodzīvoja līdz 80 gadiem, mira 2001.gadā). “Viņa man ļoti pacietīgi iemācīja latviešu valodu. Par to vienmēr būšu pateicīga. Valda mamma bija ļoti sabiedriska. Esot spēlējusi teātri tepat dzimtajās mājās uz skatuves. Tā gribētos, lai uz šīs skatuves vēl kādreiz tiktu parādīta kāda izrāde, kopā kā skatītājus sapulcinot Šļauku iedzīvotājus!” saka Ņ.Jurciņa, kura ir Latvijas pilsone.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Šļaukas - zālē iemītas sliedes

Kategorijas