Mākslas karuseļa iegrieztā

2015. gada 5. novembris 00:00

248

Muzejā līdz 21.novembrim skatāma novadnieces Laimas Lupiķes darbu izstāde

Plaša, koša, daudzveidīga, interesanta, saistoša, pārsteidzoša, tā varētu raksturot Laimas Lupiķes darbu izstādi “Laimas krāsu spēles”, kas šonedēļ tika atklāta muzejā. To, ka tā spējusi raisīt tik daudzu interesi, liecināja arī apmeklētāju pārpilnā izstāžu zāle. Izstādes atklāšanā piedalījās cilvēki no dažādiem mākslinieces dzīves posmiem.
“Esmu pateicīga visiem, kuri atnāca uz izstādes atklāšanu. Citur nekur tik liela un bagāta manu darbu izstāde nav bijusi. Varbūt tas ir tāpēc, ka Gulbenē tika pavadīti manas dzīves interesantākie periodi. Arī izstādē piedalījās cilvēki, kuri ar mani ir kopā ļoti ilgus gadus, bija arī tādi, kurus nepazīstu, bet viņi ir pamanījuši manus darbus,” teica Laima.

Ieskicē dzīves posmus
Izstādes atklāšanā viņa savu dzīvesstāstu sāka ar bērnību.
“Sāku mācīties Sikšņu pamatskolā, tad visai drīz mācības turpināju Ērgļu vidusskolā. Interesanti, ka ar pārtraukumiem tiku mācījusies arī Sausnējas pamatskolā. Mācoties vidusskolā, jau bija sadomājusies, ka gribu strādāt klubā, bet sapratu, lai tur strādātu, arī pašai ir jāprot dziedāt un dejot. Mana pirmā darbavieta bija Ozolkalna tautas nams. Tolaik Latvijas Valsts konservatorijā sagatavoja arī kultūras darbiniekus. Iestājos un mācījos. Tiku strādājusi ne tikai Ozolkalnā, bet arī Beļavas tautas namā un Daukstes pamatskolā. Tad sekoja darbs Gulbenes bibliotēkā un darbošanās Latvijas Piļu un muižu asociācijā. Darbs asociācijā bija lielākais solis Latvijas iepazīšanā un tās daudzkrāsainības saskatīšanā,” Laima ieskicē dzīves posmus.
Viņa pieļauj, ka ir apveltīta ar krāsu skatījumu, bet par to ļauj spriest savu darbu skatītājiem. “Kopš brīža, kad nolēmu, ka vairs negribu strādāt algotu darbu, ka gribu dzīvot mājās un neko nedarīt, arī tapa šis nekā nedarīšanas rezultāts. Kamēr mans dzīvesdraugs Gunārs brauca uz darbu Rīgā un mājās vairākas dienas biju viena, kļuva garlaicīgi un sāku apkrāsot kastītes. Tad uzzināju, ka Madonā darbojas tēlotājmākslas studija “Madona”, ko vada Līga Kalniņa.” Studijā Laima darbojas trīs gadus.

Atšķiras no pārējiem
L.Kalniņa uzskata, ka tas tas nav ilgs laiks, tomēr šī izstāde atklāj, cik daudz Laima pa šiem gadiem ir strādājusi. “Viņa atšķiras no visiem pārējiem studijas dalībniekiem. Arī Laima mēģina gleznot ar eļļas krāsām, tikai viņa glezno citādāk. Viņai uzreiz vajag kaut ko spilgtu, modernu un sevišķu. Kopīgās darbu izstādēs Laimas gleznas ne vienmēr var iekļaut, jo tās ir tik ļoti citādas, ka pārejās gleznas nobālē. Tāpēc Laimai arī ir bijušas un būs personālizstādes. Visvairāk apbrīnoju Laimas brīnišķīgo krāsu un kompozīcijas izjūtu. Šis talants Laimai ir dots jau piedzimstot. Tikpat spilgti, kāda ir viņa pati, ir arī Laimas darbi,” saka L.Kalniņa.

Pārsteidz krāsu daudzveidība
Gulbenes novada bibliotēkas direktore Antra Sprudzāne atzina, ka izstāde viņā raisījusi brīnišķīgas sajūtas. “Esmu ļoti pārsteigta par Laimas daudzpusību. Viens ir šīs gleznas, kur tad vēl arī tekstilijas! Skatos un domāju – pa kuru laiku viņa to paspēj, jo tas prasa lielu pacietību, bet, ja cilvēkam patīk tas, ko viņš dara, tad viss izdodas. Priecājos par košajām krāsām, jo arī man pašai tās patīk. Mums laikam katram dzīvē pienāk tāds brīdis, kad gribas apstāties un dzīvot tikai pašam sev,” sajūtas pauž A.Sprudzāne.
Izstādē katrs apmeklētājs atrada kaut ko tikai sev. Muzeja direktore Valda Vorza, piemēram, ilgāk uzkavējās pie lielajām tīmekļošanas tehnikā darinātajām gleznām, starp kurām viena ir veltīta Gulbenei. “Laima ir laimīgi iekritusi mākslas karuselī. Es Laimu iepazinu kā Gulbenes bibliotēkas direktori – mērķtiecīgu, lietišķu un uzņēmīgu sievieti ar spēcīgu raksturu. Tagad Laima ir parādījusi sevi tādā šķautnē, kas atklāj viņas iekšējo sajūtu krāsu bagātību. Viņa ir uzdrīkstējusies radīt kaut ko savu. Varbūt arī tā pasaule, ko sauc par bibliotēku, ir palīdzējusi dažādot šīs krāsas,” spriež V.Vorza.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mākslas karuseļa iegrieztā

Kategorijas