Savdabīgā kontrastu zeme

2015. gada 6. novembris 00:00

3466

Gulbenieši dodas ceļojumā uz tālo Brazīliju, kur pastāv līdzās un savienojas, šķiet, pilnīgi nesavienojamas lietas

Gulbenietei Zandai Akmentiņai ar ģimeni patīk ceļot, un viņi cenšas sev atklāt arvien jaunus un interesantus ceļojuma galamērķus. Šoreiz tā bija tālā, eksotiskā un kontrastiem bagātā zeme Brazīlija.
“Mēs iepriekš jau bijām ceļojumā uz Ziemeļameriku, tagad vēlējāmies pabūt arī Dienvidamerikā. Protams, sākotnēji mēs neko daudz nezinājām par šo zemi un tikai pēc tam, kad biļetes jau bija iegādātas un atkāpšanās ceļa vairs nebija, sākām lasīt un ievākt informāciju par to. Tad arī uzzinājām, ka būs nepieciešamas potes, mūsu gadījumā tās bija potes pret difteriju un dzelteno drudzi, mēs arī nezinājām, ka tur ir ļoti augsta noziedzība. Jo vairāk lasīju visu šo informāciju, jo vairāk man kļuva bail. Vienubrīd pat domāju, vai vispār to vajag. Ja visu šo informāciju būtu lasījusi pirms pieņemtā lēmuma doties uz šo zemi, iespējams, es arī nebūtu turp aizbraukusi, nu vismaz ne ar bērniem,” stāsta Zanda. “Bet tad kārtējo reizi sapratu, ka informācija, ko ir snieguši citi, tomēr ir subjektīva, tā sastāv no daudziem faktoriem, piemēram, ar kādiem cilvēkiem esi sastapies, ko esi redzējis. Es pat priecājos, ka devos šajā ceļojumā, jo tas mums izvērtās ļoti patīkams un skaists.”

Bezrūpība, laipnība un sabiedriskums
“Mēs esam sapratuši, ka mums nepatīk braukt ceļojumos ar tūrisma operatoriem un rēķināties ar to, ka ir noteikts konkrēts laiks, kur un cikos ir jābūt, mēs labāk plānojam paši savus ceļojumus – tā darījām arī šoreiz,” stāsta Zanda. Ceļš līdz Brazīlijai ir ļoti tāls. Lai gulbenieši nokļūtu galamērķī, ar pārsēšanos nācies lidot 16 stundas. “Nolaidāmies Riodežaneiro, bet pēc tam vēl lidojām uz mūsu pirmo galamērķi - pilsētu Vitoriju. Tā bija ļoti skaista pilsēta okeāna krastā. Visi bija tik bezrūpīgi, visi sporto, atpūšas, likās – kad viņi vispār strādā? Tur valdīja miers un no iepriekš lasītā nebija ne miņas. Man tur ļoti patika. Vienīgais izjutām kontrastu laikapstākļu ziņā – tur bija ļoti karsti (plus 33, 34 grādi) un mums bija grūti adaptēties. Tieši tādēļ pirmās dienas vairāk atpūtāmies, baudījām turienes skaistumu un kopābūšanu.” Atceroties viesošanos Vitorijas pilsētā, Zanda saka, ka viņai atmiņā paliks Atlantijas okeāna siltais zaļganu nokrāsu atspīdošais ūdens, pastaiga gar to, pilsētas iedzīvotāju laipnība, sabiedriskums, bezrūpība.

Gatavojas Olimpiskajām spēlēm
Tālāk gulbeniešu ceļš veda atpakaļ uz Riodežaneiro. “Ierodoties Riodežaneiro, no lidostas pavērās skats, pa kuru es jau biju lasījusi internetā, un mani nedaudz atkal pārņēma bailes, taču mums bija sarunātas naktsmājas un lidostā mūs sagaidīja saimniece. Viņa bija ļoti laipna, nodeva mums instrukcijas, kā jāuzvedas, un tad tas viss pamazām atkal aizmirsās. Pats spilgtākais, kas man palicis atmiņā no viņas teiktā – nekad uz ielas neizmantojiet mobilo telefonu! Viņa arī brīdināja, ka, domājot par savu drošību, rotaslietas, pases, foto un videokameras jāatstāj seifā, bet mēs par to jau zinājām un visu bijām atstājuši mājās.” Apartamentos, kur viņi apmetušies, viena siena bija no stikla, bet tik un tā tie bijuši diezgan tumši un ar ļoti mazām iespējām izgaismot telpu. “Saimniece mums skaidroja, ka sakarā ar Olimpiskajām spēlēm, kas nākamgad notiks Riodežaneiro, šobrīd tur notiek aktīva būvniecība, tāpēc pilsētu jau tagad ir grūtības nodrošināt ar ūdeni un elektrību. Valdība viņiem ir lūgusi ekonomēt šos resursus.” Taču pretstatā patumšajām telpām šiem apartamentiem bija ļoti liels un plašs balkons, no kura pavērās skaists skats uz apkārtni. Zanda atklāj, ka tieši šis skats viņai arī paliks uz visiem laikiem atmiņā – uz vienu pusi atradās Ipanemas pludmale, tieši priekšā bija Korkovado kalns ar Kristus Pestītāja statuju un uz otru pusi - Cukurgalvas kalns. Fonā bija nabadzīgo iedzīvotāju mājokļi favelas, pilsētas veikals, tirgus, turpat līdzās arī augstceltnes. “Man šķiet, ka Brazīlija ir tāda kontrastu zeme, kur savienojas pilnīgi nesavienojamas lietas. Šis skats bija tiešām ļoti iespaidīgs!”

Lietus meži, Kristus Pestītāja statuja
Riodežaneiro Zanda ar ģimeni devusies ekskursijā, apmeklējot lietus mežus Tijuca nacionālajā parkā (pasaulē tikai Singapūrā un Riodežaneiro ir dabīgs lietus mežs, kurš atrodas pilsētas teritorijā, un tiešām ir sajūta, ka koki pa ielu starp apbūvi ienāk pilsētā), Kristus Pestītāja statuju, kas ir atpazīstamākais Riodežaneiro simbols, kā arī ar gaisa vagoniņu uzbraukuši Cukurgalvas kalnā, no kurienes arī paveras brīnišķīgi skati uz pilsētu un tās apkārtni. “Pa lietus mežiem mūs izvadāja vietējais iedzīvotājs, fantastisks gids. Viņš pastāstīja par pilsētas ikdienu, par iedzīvotāju neuzticēšanos valdībai, par lietus mežu izciršanu, un parādīja Riodežaneiro skaistākās vietas,” stāsta Zanda. “Mēs bijām arī Ipanemas pludmalē. Tā ir apmēram 300 metru pludmales josla, kas ved gar Atlantijas okeānu, un uz šiem 300 metriem bija apmēram 100 policijas darbinieku. Domājām, vai tiešām ir tik liela nepieciešamība pēc tik daudz policistiem. Un visi kā viens mums skaidroja, ka ir 9 līdz 11 gadus veci bērni, kas ir apmācīti zagšanai, apzog zibens ātrumā, ka cilvēks pat nespēj aptvert, ka jau ir palicis bez mantām.”
Viens no populāriem tūristu apskates objektiem ir Igvasu ūdenskritums, ko devušies apskatīt arī gulbenieši. “Saimniece, kuras apartamentos dzīvojām, mums izstāstīja, ka Riodežaneiro tiešām arī ir vislielākā noziedzība, bet uz dienvidiem tā samazinās. Tas arī priecēja, jo Igvasu ūdenskritums atrodas Brazīlijas dienvidos uz robežas ar Argentīnu.” Igvasu ūdenskritumu veido 275 atsevišķas ūdenskritumu kaskādes, un tā nosaukums no gvarani valodas nozīmē “lielie ūdeņi”. Zanda stāsta, ka tur varējis vērot iespaidīgus skatus. Igvasu ir arī liels putnu dārzs, kur tūristi var apskatīt vairāk nekā 150 dažādas putnu šķirnes.

Jādomā par savu drošību
Zanda stāsta, ka viņu ģimene, esot Brazīlijā, tiešām centusies apskatīt tūristu iecienītos objektus, uzturēties tūristu vietās, jo tur ir daudz policijas darbinieku un cilvēki var justies droši. “Es, protams, nezinu, kā tas būtu, ja mēs būtu novirzījušies kaut kur nomaļāk. Bet vietās, kur uzturas tūristi, viss arī ir nodrošināts. Viesnīcu piedāvājumā arī ir iekļautas ekskursijas uz apskates objektiem, pat organizētas došanās uz veikalu iepirkties. Savukārt, ja runājam par transporta pakalpojumiem, pamanījām, ka visos taksometros, kas, kā mums šķita, dažubrīd pat izmaksāja lētāk nekā pārvietošanās ar sabiedrisko transportu, taksistiem ir novietotas redzamā vietā viņu ģimenes bildes un viņi lepni stāsta par savu ģimeni, bērniem. Tas arī manī viesa tādu kā uzticības sajūtu,” stāsta Zanda.
Tiem, kas plāno apceļot Brazīliju, Zanda noteikti vēl un vēl iesaka domāt par savu drošību un nodrošināties pret dažādiem riskiem. “Protams, arī mums nācās satikties ar svešiniekiem, kuri nelikās mierā, kamēr nedabūja savu kāroto monētu, bet tur laikam tas tā piedienas un ar to nākas sadzīvot. Viņi ir ļoti uzstājīgi un ļoti labi redz un atpazīst, kurš ir iebraucējs un kurš vietējais.” Saziņai šajā zemē lielākoties tiek izmantota portugāļu valoda, pat Riodežaneiro reti kurš zina angļu valodu, tomēr, kā atzina Zanda, arī nezinot valodu, var sazināties. Viņi gan bija arī paņēmuši līdzi portugāļu vārdnīcu, lai varētu paskatīties vismaz elementārākās frāzes. “Vienīgais, kam mēs nebijām sagatavojušies, - nebijām paņēmuši līdzi pasaules karti, lai brazīliešiem, kas ir ļoti atvērti un interesējas, no kurienes esi, varētu ar lepnumu parādīt un pastāstīt – te ir mana Latvija. Viņi diemžēl nezināja, kur atrodas mūsu valsts.” Tā kā Brazīlijā palicis vēl daudz kas neapskatīts, Zanda atzīst, ka, iespējams, viņi tur vēl kādreiz atgriezīsies.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Savdabīgā kontrastu zeme

Kategorijas