Volejbolā kopš skolas laikiem

2015. gada 10. novembris 00:00

875

Iluta Rudzīte atzīst, ka vaļasprieki sniedz gandarījumu un rada prieku dzīvē

Gulbeniete Iluta Rudzīte par savu sporta veidu sauc volejbolu. Viņa pārstāv gan Gulbenes, gan arī Litenes dāmu volejbola komandu. Kopā ar viņu komandā spēlē arī Daiga Ņikitina, Inita Medne, Solvita Vīcupa, Aija Vasiļjeva, Inese Ubaga, Una Markova, Liene Ķikuste.
I.Rudzīte stāsta, ka viņa ir bijusi aktīva un sportiska jau kopš bērnības. Vecāki viņu veduši uz dejām, uzsākot skolas gaitas, viņa piedalījusies arī fakultatīvajā sporta pulciņā. “Tad radās doma, ka Gulbenes vidusskolā ir nepieciešams izveidot sporta klasi, kur meitenes spēlē volejbolu un zēni – basketbolu. Tā kā es darbojos sporta pulciņā, pievienojos šai klasei. Diena bija ļoti piepildīta, nekam citam laika vairs neatlika, tādēļ dejām tika pielikts punkts,” stāsta Iluta. “Bet katrā ģimenē taču ir citas tradīcijas, vieniem ir sports, citiem – mūzika, māksla, citiem – vēl kaut kas cits. Mani vecāki priecājās, ka es sportoju. ” Jau skolas laikā Iluta piedalījusies dažādās sacensībās, taču, kā viņa atzīst, arī tolaik pastāvēja tā pati problēma, kas ir šobrīd, - mazajām pilsētām ir ļoti grūti konkurēt ar lielo pilsētu sporta komandām tā iemesla dēļ, ka mums bērnu ir tik, cik ir. Bet tas, viņasprāt, iespējams, arī liek veidoties konkrētām tradīcijām konkrētā vietā.

Komandas cilvēks
Iluta vērtē, ka volejbols ir skaista, baudāma un pārredzama komandu sporta spēle. “Volejbolu spēlē it visur un arī tie, kas to varbūt tik labi neprot. Vasarā volejbols tiek spēlēts pludmalēs, pļavās, stadionos. Šis sporta veids ir populārs. Latvijas volejbolisti Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš ir pārsteiguši ne vien Latviju, bet arī pasauli,” saka Iluta. “Manuprāt, komandu sports cilvēku iemāca strādāt un dzīvot kolektīvā, rēķināties ar dažādiem cilvēkiem, tikt galā ar savu egoismu. Individuālie sporta veidi noteikti ir domāti tiem, kas spēj iet uz mērķi, kuru viņi sev ir izvirzījuši. Esmu komandas cilvēks, tāpēc man patīk sevi realizēt dažādās nodarbēs, saistītās ar cilvēku grupām. Mēdz teikt, ka katram cilvēkam piedzimstot Dievs ir iedevis kaut kādas dāvanas, kuras ir jāattīsta un jāpilnveido. Man volejbols varbūt nav īsti tāda dāvana, kur es varu sevi piepildīt, bet es priecājos, ka varu būt kopā ar cilvēkiem un mēs cits citam kaut ko dodam – tā ir lielākā vērtība.”

Sports kā vaļasprieks
Daudziem sports, pabeidzot skolu, paliek otrajā plānā, taču Iluta ir apliecinājums tam, ka sports arī pēc tam var būt lielisks vaļasprieks. “Mans dēls savulaik spēlēja basketbolu. Pabeidzot skolu, viņš sprieda, ka varētu doties mācīties uz sporta akadēmiju, taču es viņu atrunāju – viena lieta, ka sports ir kā vaļasprieks, bet otra – ka tas ir tas, ar ko tu spēj sevi pieteikt dzīvē, uzturēt ģimeni un justies komfortabli. Sports daudziem tomēr vairāk paliek kā vaļasprieks, protams, izņēmums ir profesionālais sports,” saka Iluta. “Manā gadījumā bija tā, ka pēc skolas visas meitenes domājām par tālākajām studijām, ģimeni, karjeru un sports palika kaut kur otrajā plānā, taču, kad paiet zināms laiks, saproti, ka vaļasprieki ir tie, kas rada gandarījumu un prieka sajūtu dzīvē. Mēs, skolasbiedrenes, kas palika šeit, Gulbenē, sanācām kopā, patrenējāmies, uzspēlējām, un tas mums radīja prieku.”

Startē sadraudzības turnīros
Iluta uzskata, ka caur vaļaspriekiem var atrast arī jaunus draugus un līdzīgi domājošus cilvēkus. “Tā veidojās mūsu sadraudzība ar pilsētām, kurās joprojām nopietni spēlē volejbolu, un mēs startējam sadraudzības turnīros, aicinot visus pārējos arī uz volejbola turnīriem, kas notiek pie mums novadā. Mēs jūtamies lepni aizstāvēt savas pilsētas godu.” Lai startētu sacensībās, protams, ir arī jātrenējas. “Trenējamies sporta skolā otrdienās, trešdienās, ceturtdienās, kur kopā ir dažādu vecumu volejbolistes un ar mums darbojas Ārija Samsonova,” stāsta Iluta. Viņa turklāt ir atgriezusies arī pie sava bērnības dienu sapņa – dejošanas. “Arī tās ir fiziskās aktivitātes, kas ļauj sevi uzturēt labā formā. Kustība ir dzīvība. Vaļasprieks - tas ir arī dzīvesprieks. Ikdienā strādāju birojā, bet, kad aizeju un izkustos, pazūd nogurums, jūtos labi un atkal ir enerģija ikdienas gaitām.”

Lieliska sadarbība komandā
Iluta arī uzsver, ka neviens sportists nevar izaugt bez saviem skolotājiem un atbalstītājiem. “Pirmkārt, liels paldies jāsaka mūsu pirmajam trenerim Vilnim Reinsonam, kura ieguldījums ir neizmērojams, arī Jurim Grīnbergam, kurš mūs trenēja un ar kuru kopā braucām uz dažādiem mačiem, arī Latvijas volejbola līgā. Sportā, protams, nepieciešams arī finansiālais segums, pateicamies par atbalstu novada domei, Ziedonim Lazdiņam un arī Vitālijam Platajam, kurš arī pats ir liels volejbola entuziasts un fans.” Taču pati svarīgākā komandu sporta spēlēs ir sadarbība starp komandas biedriem. Iluta atzīst, ka viņām komandā gadu gaitā ir izveidojusies lieliska sadarbība. “Gadu gadiem esot kopā laukumā, mēs esam saaugušas cita ar citu. Mēs sajūtam un zinām, kā konkrētajā situācijā rīkosies tā vai cita meitene. Ja vienai nepaveicas, cita palīdz – šis uzticamais atbalsta plecs ir ļoti svarīgs. Turklāt ne vienmēr vajag spēku, lai uzvarētu, bet tieši prātu un pieredzi,” ir pārliecināta Iluta.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Volejbolā kopš skolas laikiem

Kategorijas