Ar darba tikumu pie rokas

2015. gada 13. novembris 00:00

1110

Ausma Smala: “Ievēro senču gudrības.”

Ir svētdiena. Rīta darbi padarīti, un Druvienas pagasta “Mazvasaraudžu” saime apsēžas istabā pie lielā saimes galda. Kopīgi tiek ieturētas brokastis un pārrunāts nedēļā paveiktais.“Mūsu mājā pulcēšanās visiem kopā pie galda bija likums. Tagad citviet esmu redzējusi, ka mājās katls ar ēdienu stāv uz plīts, bērni ieskrien virtuvē, kad kuram ienāk prātā, ielej zupu bļodā un aiziet. Mēs tā neatļāvām. Ja kāds kopīgo ēdienreizi kavēja, tad pārējie sēdēja un viņu gaidīja. Ģimenē valdīja saskaņa,” atceras druvēniete Ausma Smala, pagastā saukta arī par Smalu māti.
Šodien ap saimes galdu svētdienās ir daudz brīvu vietu, jo trīs bērni izauguši. Katram sava dzīve. Visbiežākā viešņa vecāku mājās ir meita Sandra, jo viņa dzīvo un strādā Gulbenē. Tikai tad, kad ciemos no Kuldīgas atbrauc meita Ilze, kura tāpat kā māsa Sandra strādā par ausu, kakla un deguna ārsti, kā arī dēls Gatis, kurš Iecavā nodarbojas ar puķkopību, Smalu māte jūtas tā, kā toreiz, kad bērni vēl bija mazi un vīrs bija blakām.

Bez televizora ar
petrolejas lampu
“Pa vasaru uz vecāku mājām braucu trīs reizes nedēļā. Tagad pa ziemu sākšu pieradināt mammu, ka atbraukšu reizi nedēļā. Labi, ka mamma, kurai ir 84 gadi, jau 14 gadus dzīvo kopā ar māsu Ilgu, kurai ir 91 gads. Vismaz viņa nav pavisam viena. Svētdienu rīti mums tiešām bija tie, kad aizrautīgi klausījāmies vectēva stāstos. Viņš stāstīja, kā savulaik bijis miesnieks, kā ar zirga vilktu vezumu braucis uz Rīgu, ceļā pavadot gandrīz nedēļu, kādi piedzīvojumi bijuši, kādus cilvēkus saticis, kā pirms kara parādījušās pirmās automašīnas, kā 70 kilometru ātrums stundā šķitis ārkārtīgi liels. Tētis atkal stāstīja par savu skolas laiku, kādas blēņas darījuši, kā skolotājus nerrojuši, kā uz ballēm gājuši 16 kilometrus. Viņš pēc profesijas bija agronoms. Daudz zināja par putniem un puķēm. Kādreiz mēs dzīvojām aiz Pērļa vēl četrus kilometrus. Elektrības mājās nebija. Cik tas bija skaisti, kad vakaros petrolejas lampa tika uzlikta uz maizes krāsns. Tētis mums, bērniem, lasīja priekšā grāmatu. Mamma tad parasti kaut ko lāpīja vai šuva,” ar mīļumu atceras Sandra, bet Smalu māte piebilst: “Par tādu televizoru tolaik pat nedomājām! Tas cilvēkiem šodien atņem daudz laika, tāpat kā internets. Kad ciemos atbrauc mazbērni, viņiem jau dators ir līdzi. Viņi vairs neklausās, ko pieaugušie runā, ne arī pa āru grib paskraidīt.”

Atlaides nevienam nebija
Ausma prāto, ja visu dzīvē pieredzēto varētu kādam izstāstīt, tad grāmatas sižets nebūtu izdomāts.
Skolas gaitas viņa sākusi Druvienas vecajā skolā, kur tagad iekārtots muzejs. Viņa gribējusi Rīgā izskoloties par grāmatvedi, bet eksāmenā “iegāzusi” konstitūcija, no kuras meitene neko nesapratusi. “Atbraucu mājās. Vecākais brālis gan teica, ka no manis nekas vairāk neiznākšot kā lopkopēja. Liktenis tā bija lēmis, ka man jāstrādā mājās,” viņa šodien atceras. “Kad vecāko brāli uz 25 gadiem notiesāja, viņa vietā stājos pie arkla. Aru un ecēju tīrumus, ar pļaujmašīnu zāli pļāvu. Apprecējos, arī tad pie arkla tiku stāvējusi. Tāda darba nebija, ko nezināju. Maizi iemācījos cept. Abi ar vīru visu centāmies iemācīt arī bērniem.” Sandra smejas, ka nekādas atlaides nedarīt jau nemaz neesot bijis.
“Mammucis mūs kopš mazotnes, tiklīdz varējām kaut ko palīdzēt, radināja pie praktiskajiem darbiem. Visi kopā stādījām un novācām kartupeļus, strādājām kūtī, tīrumā vilkām bietes, mežā gādājām malku. Tajā pašā laikā vecāki to darīja, neuzspiežot ar varu. Viņi mūs prata visā ieinteresēt, piemēram, rīkojot ravēšanas un kartupeļu lasīšanas sacensības. Skolas laikā gan mācības bija svēta lieta. Dažkārt mums bija “dubultā grāmatvedība” - mācību grāmata virspusē, bet daiļliteratūra apakšā.” Sandra atceras. Viņa ar sajūsmu stāsta par gulēšanu šķūnī, kur savests smaržojošs siens, bet uz jumta krīt lietus lāses, vai arī vasaras nakts pārlaišanu siena gubā. “Tētis dusmojās, ka gubās bijām sataisījuši guļvietas. Mēs ar brāli neiztikām bez blēņām. Māsa bija vecāka un ārkārtīgi apzinīga. Atceros, abi ar brāli, kurš ir par mani trīs gadus jaunāks, gribējām pļaut zāli. Man tolaik varēja būt septiņi astoņi gadi. Tad rājienu dabūjām abi, jo brālim tak arī izkapti vajadzēja. Nu gluži kā filmā “Emīla nedarbi”. Ja vajag, protu arī maizi cept. Būtu absolūts bads, arī gaili nokautu, tad vēl rudzus nopļautu, kūlīšos sasietu un saliktu statiņos.” Sandra smejas, ka tad, kad aiziešot pensijā, dzīvošot laukos, turēšot govi un nodarbošoties ar biškopību.

Izbauda asās izjūtas
“Mazvasaraudžos” vienmēr audzēta labība un bijusi bišu drava. Pēc tēva nāves biškopībai pievērsusies Sandra, kura tiek galā ar 20 bišu saimēm. “Tas notika piespiedu kārtā, jo negribējās likvidēt bites. Man tas ļoti iepatikās. Smejos, ka varu izbaudīt asās izjūtas. Pavasarī skatos, kura bišu saime sāk izlidot, kura vēl guļ. Tas ir tik skaisti! Eju pie stropiem, pārbaudu, kā saimes pārziemojušas. Paceļot sedziņu un redzot, ka bites ir kamolā, nav lielāka prieka, ka saime ir dzīva. Tad es jūtos laimīga. Ja sākumā kolēģi brīnījās, ka noņemos ar bitēm, tad tagad vairs nebrīnās. Arī mamma palīdz, cik nu viņas vecumā spēks atļauj.”
“Ja jūs būtu redzējuši un dzirdējuši ar kādu mīlestību Sandra runā par bitēm. Gandrīz katru bitīti gatava apmīļot. Es atkal skatos, klausos un domāju, būtu nu tā mīlulīte iedzēlusi,” smejas “Mazvasaraudžu” saimniece. Viņa saviem bērniem atklājusi arī senču viedās zināšanas par dažādu darbu veikšanas pareizo laiku, lielu nozīmi piešķirot Zodiaka zīmēm un mēnešiem. “Ja jaunā Mēnesī Lapu dienā (Vēzis, Skorpions. Zivs) vārīsiet zapti, tā pelēs un rūgs bez žēlastības. Tās ir tā saucamās ūdens dienas. Es to pati esmu izmēģinājusi. Cūka arī jākauj jaunā Mēnesī, lai gaļa uz pannas neraujas un negriežas. Vecie cilvēki zināja pareizo laiku, kad kurš darbs darāms,” uzskata Smalu māte.
Lai visu laukos padarītu, kaut arī ar Sandras palīdzību, tomēr dienas esot par īstu, tāpēc tiekot veidots darbu saraksts. “Lielākas laimes nav, kad kādu darbu no saraksta varu izsvītrot, lai gan dažkārt saraksts stāv kā tikko uzrakstīts, jo darāmais nevedas,” atzīstas Ausma. Tomēr pārcelties uz dzīvi Gulbenē viņa negrib, jo “Mazvasaraudžos” aizritējuši gandrīz 50 viņas mūža gadi. “Man te ir brīvība. Pilsētā būšu zem meitas tupeles, lai gan par saviem bērniem nevaru un nedrīkstu teikt neviena slikta vārda. Viņi man ir ļoti labi. Kaut visām mātēm būtu tādi bērni!” Kad atvadāmies no Smalu mātes, viņa meitai piekodina, ka nākamajā dienā gan lai noteikti atbraucot, jo esot plānots tīrīt plīts un krāsns ieres.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar darba tikumu pie rokas

Kategorijas