Dodas strādāt uz otru pasaules malu

2015. gada 13. novembris 00:00

4549

Gulbenietis Gatis Rožlapa strādā latviešu uzņēmumā Kotdivuārā, remontējot tehniku

Zelta drudža pārņemti, pirms vairākiem gadiem uz Āfriku, Kotdivuāru un Ganu, devās laimes meklētāji no visas pasaules, tostarp arī latvieši. Kā veicās, kā neveicās, bet kādu laiku viņi tur šādi darbojās.
Taču drīz vien turp aizvestā tehnika sāka lūzt, bet starp vietējiem nav tādu speciālistu, kas to varētu salabot. Tā latviešiem dzima ideja, ka viņi var piedāvāt tehnikas remonta un apkopes pakalpojumus, kas ir izrādījies daudz ienesīgāks bizness nekā zelta rakšanas process. Šovasar strādāt uz Kotdivuāras pilsētu Abidžanu bija devies arī gulbenietis Gatis Rožlapa, kurš jau vairāk nekā 20 gadus strādā par automehāniķi.

Uzņēmumā – latviešu puiši
“Piedāvājumu doties strādāt uz Kotdivuāru saņēmu jau pirms diviem gadiem, šogad jūlijā beidzot pieņēmu lēmumu doties turp. Puiši, kas izteica šo piedāvājumu, tur dzīvo un strādā jau vairākus gadus, un uzņēmumā strādā tiešām tikai latviešu puiši, vienīgi sekretāres ir divas vietējās melnādainās sievietes. Mēs nodarbojamies ar dīzeļinžektoru iesmidzinātāju remontu dažādai smagajai tehnikai – ekskavatoriem, smagajām automašīnām, arī industriālajai tehnikai, kas darbojas ostā,” stāsta G.Rožlapa. “Degvielas kvalitāte tur ir ļoti zema, tāpēc viss arī diezgan ātri sabojājas. Aizbraucot uz turieni, es sajutos kā tāds opis, jo tur strādāja jauni latviešu puiši - 25 līdz 30 gadus veci. Sākumā es uz viņiem raudzījos tā mazliet skeptiski, bet, kad sapratu, cik viņi ir spējīgi, atskārtu, ka es šajā jomā zinu vēl ļoti maz. Tie visi ir puiši no dažādām Latvijas pilsētām, bet visi beiguši tehniskās koledžas, augstskolas, gudri puiši, kas grib nopelnīt naudu un tiešām reāli arī var izdarīt to specifisko darbu.”

Karstums kā uzkarsušā siltumnīcā
G.Rožlapa atzīst, ka došanās uz pasaules otru malu bijusi interesanta un neparasta. Pagājis arī kāds laiks, kamēr viņš ir adaptējies un pieradis pie jaunajiem apstākļiem. “Braucot uz turieni, protams, man tika stāstīts, ka tur ir ļoti karsti, bet, atlidojot uz turieni un lidostā kārtojot vīzu, domāju, ka tas ir mazliet pārspīlēti. Taču, izejot ārā no lidostas, mani apņēma šausmīga suta. Bija jau pēc pulksten sešiem vakarā, saule rietēja, bet izjūtas bija tādas, it kā tu būtu iegājis saulē uzkarsušā siltumnīcā. Pagāja kādas divas nedēļas, līdz apradu,” stāsta Gatis. “Arī ja saule nespīd, tik un tā tur ir plus 30 grādi un 90 procentu mitrums. Izkar, piemēram, ārā izmazgātu kombinezonu, šķiet, ka jau vajadzētu būt izžuvušam, bet tas ir tāds pats kā tikko izmazgāts. Atliek uzspīdēt saulei - piecas minūtes un tas ir sauss. Atslēgas un instrumentus, ar ko strādājam, saulei spīdot, zemē nevar atstāt, citādi rokās nevarēs paņemt, jo uzkarst kā panna.” Protams, dodoties uz šo Āfrikas valsti, bija jāiziet arī vakcinācija, pēc kuras tika izjustas arī blakusparādības, bet sevi kaut kā jācenšas pasargāt no slimībām. “Mums, Latvijā, kukaiņi nāk uz gaismu, bet tur tieši otrādi – uz krēslu no gaismas. Kad ej gulēt, ātri aizver baldahīnu un tāpat arī no rīta ceļoties, odi tik un tā pa kādām spraudziņām tomēr pamanās ielīst,” stāsta Gatis.

Jārēķinās ar noziedzību un korupciju
Ja Latvijā ir aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju, Kotdivuārā ir vairāk nekā 20 miljoni. “Turpat līdzās ir civilizētā pasaule, un turpat līdzās paveras pavisam cits skats – nabadzīgāko rajoni. Ja neņemtu vērā takšus, tehnika pie viņiem ir krietni labāka nekā pie mums, mašīnas ir jaunākas un labākas. Kopumā var teikt, ka tā ir bagāta zeme, taču tiem, kas tur negrib neko darīt, diemžēl tur arī nekā nav. Tiesa, nav jau gan arī par ko satraukties – ārā ir plus 50 pa dienu, plus 30 pa nakti, malka nav jāgādā, silto ūdeni viņi uzkarsē rezervuāros, augļi krīt no kokiem. Tiesa, noziedzība un korupcija tur arī diemžēl zeļ un plaukst.” Gatis atzīst, ka turienes pamatiedzīvotāji viņam šķituši arī tādi kā nedaudz pirmatnēji. “Piemēram, ja runājam par satiksmi, noteikumi tur vispār neeksistē. Tu brauc, piemēram, taisni pa ielu, ja redzi, ka no labās vai kreisās puses kāds tuvojas, signalizē. Ja tu to nedarīsi, viņš izbrauks tev priekšā un, ja tu viņā ietrieksies, būsi vainīgs,” stāsta Gatis. Viņš atceras arī, kā latviešu puiši braukuši kārtot eksāmenu, lai iegūtu vadītāja tiesības, jo Latvijā iegūtās neder. “Eksāmens notiek telpā, kur ir tikai tāfele. Eksāmena pieņēmējs saka – uzzīmē man ceļa zīmi “Stop”. Puisis uzzīmē, un eksāmens ir nokārtots, tad tikai vēl jāiet braukt ar mašīnu. Tiek izbraukts neliels ceļa gabals, un tiesības kabatā, turklāt ar visām iespējamajām kategorijām,” stāsta Gatis. Viņš pats vadītāja apliecību šajā valstī vēl nav ieguvis. “Braucu ar “moci” (tur visi lielākoties brauc ar “močiem”, jo ir lieli sastrēgumi) un īpaši nesatraucos. Ir gadījies arī mukt no policistiem, bet tehnika viņiem nav tik laba, lai panāktu. Taču – ja arī tiec apturēts, nekas traks, var redzēt, ka policists ir gatavs pieņemt naudu un par pārkāpumu aizmirst.”

Pārsteidz netīrība
Stāstot par ēdienu, Gatis atklāj, ka cūkgaļa pieejama samērā maz, pārsvarā ir liellopa gaļas ēdieni, bet šī gaļa ir ļoti sausa, turklāt kuņģim vēl arī jāpierod pie viņu specifiskajām piedevām. “Normālas vakariņas kafejnīcā tur izmaksā apmēram 30 eiro. Alkohols un cigaretes tur ir vislētākās. Ārprātīgi dārgi veikalā maksā augļi, piemēram, apelsīni – 8 līdz 15 eiro kilogramā. Tajā pašā laikā aizej līdz tirdziņam un banānu kasti var nopirkt par 5 eiro. Arī gar ceļmalām tirgojas ar augļiem, seši ananasi, piemēram, maksā 1 eiro. Bet turpat netālu ir lauks, kur var redzēt, kā šie tirgoņi zog augļus. Garša un smarža, protams, augļiem tur ir vienkārši fantastiska.” Runājot par izklaidēm, Gatis atklāj, ka viņš ar citiem kolēģiem ir bijis krokodilu, kā arī pitonu audzētavā, džungļos, braucis atpūsties pie okeāna. “Lai arī mums turpat līdzās, pusotra kilometra attālumā no pilsētas, atrodas okeāns, skats šajā pludmalē ir briesmīgs, tā ir pilna ar atkritumiem. Aizbrauc 100 kilometru attālumā no pilsētas, tur viss ir tīrs, tiesa, gandrīz gar visu pludmali dzīvo baltie, kas tur ir sapirkuši mājas.” Gatis atzīst, ka viņu tiešām ir pārsteigusi netīrība. “Tiklīdz kā izbrauc kādu kilometru ārā no centra, paveras šausmu skats. Viņi visu met zemē un augšā neko neceļ. Un nav jau jēgas arī kaut ko tīrīt, jo vējš atkritumus sapūtīs no citām vietām. Neviens neko nekopj. Visi vienkārši kāpj pāri atkritumiem un nemaz neuztraucas par to.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dodas strādāt uz otru pasaules malu

Kategorijas