Es vienmēr mīlēšu Latviju

2015. gada 17. novembris 00:00

2680

Arī dzīvojot Lielbritānijā, gulbeniete Agnese Kivkucāne izjūt saikni ar dzimto Latviju

Gulbeniete Agnese Kivkucāne jau 10 gadus dzīvo un strādā Lielbritānijā, bet, par spīti visam, viņas sirds tik un tā pieder Latvijai.
Agnese stāsta, ka doties strādāt uz Lielbritāniju pirms šiem desmit gadiem bijis mirkļa lēmums. “Bijām satikuši paziņu, kurš teica: “Brauciet, es jums palīdzēšu iekārtoties, atrast darbu, izmitināšu.” Viss izklausījās tik vienkārši un jauki. Tā bez jebkādas vilcināšanās ar dzīvesbiedru Artūru pasūtījām biļetes un lidojām,” atceras Agnese. “Diemžēl jau atlidojot saskārāmies ar grūtībām. Zvanījām paziņam, kurš bija solījies palīdzēt, bet saņēmām negaidītu atbildi, ka palīdzēt viņš nevar. Pirmo nakti nakšņojām lidostā, otro – autoostā. Tajā brīdī man šķita, ka esam bezizejas situācijā. Izmisuši zvanījām pat uz Latviju. Mana dzīvesbiedra brālis no Latvijas sazvanīja savus draugus Lielbritānijā, kuri mūs viesmīlīgi uzņēma, izmitināja un palīdzēja iekārtoties. Esam viņiem par to ļoti pateicīgi!”

Plāni mainās
Agnese atzīst, ka sākums Lielbritānijā esot bijis ļoti grūts. “Ar savu dēlu Krišu pirmo mēnesi vispār nespēju runāt pa telefonu. Tiklīdz izdzirdēju viņa balsi, sāku raudāt.” Agnese stāsta, ka sākotnēji ārzemēs bija ieplānots palikt trīs mēnešus un braukt atpakaļ, bet laiks palidoja vēja spārniem un viņi nolēmuši palikt vēl nedaudz ilgāk. “Pēc astoņiem mēnešiem devāmies uz Latviju, bet ne jau uz palikšanu, kā bija iepriekš ieplānots, bet gan pēc dēliņa.” Lielbritānijā skolā Agneses dēlu Krišu iekārtot palīdzējis kāds trimdas latvietis un aktīvs Daugavas Vanagu biedrs. “Tajā skolā Krišs bija pirmais latvietis. Lai gan bērns nezināja angļu valodu, skolotāji bija ļoti pretimnākoši un izpalīdzīgi,” atceras Agnese. Pati Agnese darbu šajā valstī esot atradusi diezgan ātri. Kad sākusi strādāt, šķitis, ka tas ir ļoti viegls un labi apmaksāts darbs. “Es vienkārši sēdēju pie galda un liku rāmīšos skolas fotogrāfijas. Diemžēl tas bija tikai sezonas darbs. Vēlāk sāku jau strādāt apģērbu noliktavā. Tur mani neapmierināja darba stundas un arī alga, tādēļ nācās aiziet. Sāku meklēt darbu nakts maiņā, jo no rītiem bija jāved uz skolu Krišs, bet pēcpusdienā jāizņem. Noalgot auklīti bija ļoti dārgi.”

Daudz ceļo pa Lielbritāniju
Arī pati Agnese iestājās koledžā un cītīgi sāka mācīties angļu valodu, jo uzskata, ka, dzīvojot citā valstī, ir jāzina gan tās valoda, gan arī vēsture. Mansfīldā, pilsētā, kurā dzīvo Agnese, ir apmēram 3000 latviešu. Viņa stāsta, ka sākumā centusies turēties kopā ar tautiešiem, bet ar laiku nācies saskarties ar meliem, liekulību un skaudību. “Bija ļoti grūti pieņemt šo rūgto dzīves patiesību, ka arī tādi latvieši mēdz būt.” Daudz brīvā laika viņa pavada ar saviem angļu draugiem, ceļojot pa Lielbritāniju un apskatot dažādas vietas. “Visvairāk man patīk kalni un jūra. Protams, šeit daba ir pavisam citādāka nekā Latvijā. Šeit meži nav tik zaļi, debesis nav tik zilas un arī ūdens nav tik dzidrs, bet tik un tā, stāvot jūras krastā un skatoties bangojošajos viļņos, es zinu, ka šādi paši viļņi glāsta arī Latvijas krastus un ka tie, traucoties man pretī, iespējams, nes sveicienus no dzimtenes.”

Iespēja pārvērtēt dzīvi
Pirms pieciem gadiem Agnese ar savu labāko draudzeni devusies labdarības gājienā “Coast to Coast” (“No krasta līdz krastam”). “14 dienu laikā bija paredzēts nokļūt no viena Lielbritānijas krasta līdz otram. Kopā bija jānoiet 192 jūdzes (309 kilometri). Tas tiešām bija liels pārbaudījums, un bija arī brīži, kad gribējās padoties. No visas 20 cilvēku grupas mēs bijām vienīgās latvietes. Katru dienu ar lepnumu likām ap kaklu šalles Latvijas krāsās. Rezultātā no visas grupas bija tikai četri cilvēki, kas pieveica visu gājienu, un mēs abas bijām starp tiem,” ar lepnumu stāsta Agnese. “Šis gājiens daudz ko mainīja manā dzīvē. Man bija kolosāla iespēja izrauties no ikdienas rutīnas un veltīt vairāk laika savai garīgajai pasaulei. Sapratu, ka vismazāk mēs novērtējam to, kas mums ir līdzās ikdienā. Mēs to vienkārši uztveram kā pašu par sevi saprotamu. Laikam jau tas ir īstais iemesls, kādēļ, dzīvojot svešumā, mēs izjūtam stiprāku saikni ar dzimteni un lielāku vēlmi saglabāt savas tradīcijas un arī valodu.” Labdarības gājiena beigās taisnā ceļā ceļotāji devušies uz “Straumēniem” - mazo Latviju Lielbritānijā. Tur tika organizēti visgrandiozākie Līgosvētki ārpus Latvijas. “Šis bija pirmais vērienīgais pasākums, kura organizēšanā es piedalījos. Pēc 2010.gada līgošanas “Straumēnos” es aktīvi iesaistījos kultūras dzīvē. Esmu palīdzējusi organizēt daudz un dažādus pasākumus, piemēram, Jaungada svinības, Lieldienas, dažādus koncertus un arī sporta spēles. Pēdējā laikā bieži tieku aicināta uz vērienīgiem pasākumiem kā cilvēks, kurš ir kvalificēts sniegt pirmo medicīnisko palīdzību.”

Dzimšanas dienas ballīte ar Latvijas tematiku
Arī Agneses ģimenē vienmēr tiek svinēti latviešu svētki un ievērotas arī tradīcijas. “Viens no mūsu ģimenes noteikumiem ir - mājās drīkst runāt tikai latviski, bet tik un tā bieži vien pamanu, ka dēlam ir ļoti grūti izteikties latviešu valodā. Agrāk viņu svētdienās sūtīju uz latviešu skoliņu, bet nu jau viņš ir izaudzis. Saprotu, ka viņš jau šeit ir integrējies, un domāju, ka viņam bieži vien ir daudz grūtāk nekā mums, pieaugušajiem. Mājās viņš ir latvietis, bet, tiklīdz iziet laukā pa durvīm, kur ir cita pasaule, manuprāt, viņš jūtas vairāk piederīgs angļu sabiedrībai. Protams, arī tīņa vecums sarežģī situāciju.” Katru gadu vasaras brīvdienas Agneses dēls gan pavada Latvijā, kur viņam ir iespēja izbaudīt īsti latvisku vidi.
“Pavisam nesen svinēju savu dzimšanas dienu, un ballītes tematika bija - Latvija, sarkanbaltsarkans. Pilnīgi visi uzaicinātie viesi bija centušies, un mana vies-istaba bija piepildīta ar Latvijas simboliku un sarkanbaltsarkano krāsu. Puiši ieradās “Rīgas Dinamo” T-kreklos, meitenes - sarkanās kleitās ar baltām šallītēm vai jostiņām ap vidukli. Kādam bija balts T-krekls ar Latvijas kontūru uz krūtīm, citam - šallīte Latvijas krāsās, daudziem rokas rotāja sarkanbaltsarkanas rokassprādzes. Tas man bija patīkams pārsteigums, jo pilnīgi visi bez izņēmuma bija ievērojuši un sekojuši ballītes tematikai. Parasti tā nenotiek.” Agnese saka – iespējams, ka, dzīvojot Latvijā, viņa nekad nebūtu rīkojusi ballīti ar šādu tematiku. Tā varētu būt sava veida kompensācija tam, ka dzīvo svešumā.

Noteikti atgriezīsies Latvijā
Agnese ir pārliecināta, ka sarkanbaltsarkanajai krāsai piemīt kāds pozitīvs, maģisks spēks, kas latvietim dot spēku cīnīties ar dzīves grūtībām, pamudina doties uz priekšu ar lepni paceltu galvu, pat ja kailajās kājās duras asi akmeņi. “Tuvojoties 18.novembrim, esmu visiem saviem draugiem piespraudusi pie krūtīm sarkanbaltsarkanās lentītes, kas tiek nēsātas ar lepnumu. Manuprāt, 18.novembris ir tieši tā diena, kad visskaudrāk izjūtam, ka dzīvojām svešumā. Tā ir diena, kad visu latviešu balsis saplūst vienā, dziedot: “Dievs, svētī Latviju...”, un gandrīz visās acīs spoži iemirdzas asaras. Lai arī kur mēs atrastos, mēs vienmēr svinēsim šo dienu un tā vienmēr būs īpaša ikvienam latvietim.” Agnese atzīst, ka viņa katru dienu dzīvo ar domu, ka kādu dienu atgriezīsies Latvijā. “Vēl īsti nezinu, kad tas īsti notiks, bet pilnīgi noteikti zinu - es atgriezīšos! Latvija ir mana dzimtene, un tam nav pilnīgi nekādas nozīmes, kādi vēji tai pūš pāri, es to mīlu un vienmēr mīlēšu.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Es vienmēr mīlēšu Latviju

Kategorijas