Atgriežas sava tēva mājās

2015. gada 20. novembris 00:00

1134

Andrejam Rubenim dzīve uzlikusi dažādus pārbaudījumus, bet, par spīti tam, viņš ir stiprs

Andrejam Rubenim viens no vaļaspriekiem ir dejošana Stradu pagasta deju kolektīvā “Baltābele”, kur pirms četriem gadiem tuvāk iepazinās ar Maldu Krogzemi. Kopā viņus saveda mīlestība pret deju. Tagad ikdienas gaitas kopā pavada Daukstu pagasta Šļaukās, “Mālukalnu” mājās. Viņi joprojām dejo – kolektīvā ir visvecākie dejotāji. Andrejam pagātnē atstāts garš dzīves gājums, kurā nav trūcis arī grūtu brīžu. Viņa ģimene piedzīvojusi izsūtījuma laiku Sibīrijā.

Projām uz Sibīriju
“Man bija deviņi mēneši, kad pirmo reizi 1940.gada pavasarī no Rīgas tiku atvests uz “Mālukalniem”. Drīz vien sākās karš. Tuvojās 1949.gads. Zinājām, ka būs izsūtīšana uz Sibīriju. Tēvs bija aizbraucis uz Jaungulbeni – zirgu medicīnisko pārbaudi. Vēlu pārradās mājās, ļoti noguris. Paēdām vakariņas. Mamma iedeva kancīti maizes un siera gabalu, ko kabatā ielikt, un tēvs, silti saģērbies, aizgāja. Ar mammu palikām divi vien un ap vienpadsmitiem vai divpadsmitiem devāmies gulēt. Ziema toreiz bija ļoti barga, sniega daudz,” atceras Andrejs. Naktī no 24. uz 25.martu ap pusē trijiem vismaz pieci bruņoti vīri dauzījās pie mājas logiem, teikdami, ka izlauzīs logus, ja durvis nevērs vaļā. “Cēlāmies un taisījām tās vaļā. Māja palika tukša, viss labākais tika aizvākts. Vēlāk uzzināju, ka uz kaimiņu Dobroviču mājām daudzas mantas bija aizvestas un viņu māja bija tā pārpildīta, ka tur vispār nekam nebija rūmes. Domājām, ka viņi netiks izsūtīti. Šķūtnieks – cilvēks, kas bija norīkots no pagasta par kučieri – sēdēja un gaidīja, kamēr mēs savāksim mantas, steidzināja mūs. Par laimi, ļāva šo to paņemt – siltas drēbes, pārtiku, kas nu bija. Pēc tam devāmies uz kaimiņu Dobroviču mājām. Bijām šokā. Viņus arī paņēma – saimnieci, saimnieku un vecomāti, kurai bija ap deviņdesmit gadiem,” stāsta Andrejs.

Ceļš plašajā pasaulē
”No Jaungulbenes mūs ieveda Gulbenes stacijā 25.marta vakarā, un no tās izbrauca ešelons ar piecdesmit trīs vagoniem un divām lokomotīvēm. Mammu pratināja kādas trīs reizes. Tika vaicāts – kur tēvs? Viņa atbildēja, ka nezina. Agri no rīta 27.martā izbraucām no Gulbenes. Mūs veda vagonos, bijām izbraukuši cauri Maskavai, aiz Urāliem, kaut kur mežā apstājās vilciens un varēja iziet savās darīšanās. Visapkārt taiga, meži, sniegs, cilvēki ar automātiem. Naktī vilciens apstājās nomalēs, lai būtu klusi. Tad redzēju pirmo cilvēku, kuru ietina baltā palagā un pa vagona otras puses durvīm, kuras atvēra tikai ekstrēmos gadījumos, izmeta laukā par barību vilkiem un lāčiem.”
Tā sākās Andreja ceļš plašajā pasaulē. Sibīrijā pagāja septiņi gadi, no kuriem pirmie bija vissmagākie. Latvijā viņš atgriezies 1963.gada Jāņos, jo tika izdota atļauja, ka bērnus līdz sešpadsmit gadiem laiž mājās. “Toreiz Dobroviču kaimiņienei palīdzēju ar lāpstu stādīt kartupeļus. Bija zināms, ka atļauja būs, bet jāgaida. Sagaidījām! Lāpsta tika iesprausta zemē, darbu pārtraucām. Rajona centrs atradās četrdesmit kilometrus no sādžas. Trīs bērni kopā sākām iet, pa ceļam paņēmām vēl ceturto – meiteni – un tā mēs līdz rajona centram tajā dienā ceļu nogājām. Mamma palika Sibīrijā, bet Latvijā atgriezās tā paša gada augustā, kad visi represētie drīkstēja doties uz mājām dzimtenē,” atminas Andrejs. Vēlāk izrādījies, ka viņa tēvs Jūlijs Rubenis, laikā, kad notika vajāšana, bija paslēpies zirgu stallī. Vēlāk reabilitēts un daudzus gadus nostrādājis slavenajā Krimuldas zinātniski pētnieciskajā saimniecībā. Latvijas brīvvalsts laikā Andreja tēvs bija Piensaimnieku centrālās saimniecības direktors Rīgā, viņa sirdslieta bija lopkopība un piensaimniecība, ar ko kļuva plaši pazīstams visā Latvijā. Mūžībā aizgājis 1963.gadā Krimuldā.

Uz tēva mājām
Pēc atgriešanās no Sibīrijas Andrejs divpadsmit gadus nodzīvojis Krimuldā. “Pārcēlos uz dzīvi Gulbenes kolhozā, jo no mājām Krimuldā vajadzēja doties prom – tur bija ierīkotas institūta laboratorijas. Divdesmit sešus gadus Andrejs nostrādājis Gulbenes kolhozā par šoferi. “Līdzko pienāca tā saucamie Atmodas gadi, visiem represētajiem deva savus īpašumus atpakaļ. Bez šaubām, arī es biju starp tiem, kas pieteicās, jo man tāpat te bija pazīstami cilvēki, arī radinieki. Pārējie kaimiņi mani kā deviņgadīgu bērnu pazina. Reizēm šeit parādījos, jo vēlējos uz savām tēva mājām paskatīties kaut vai no attāluma. Nedrīkstēju tām tuvumā iet. Ja kāds ieraudzīja, ak, dieniņ! Ko tas budzis te meklē?” Ar meitu Rainu un znotu Modri “Mālukalnos” kārtīgi sākuši saimniekot 1991. gadā.

Nezūdošais dejotprieks
Andreja mīlestība vienmēr bijusi deja – darbojies Krimuldas saimniecības deju kolektīvā un vienu gadu Siguldas kultūras namā. Dejošanu turpinājis pie Dainuvītes Putniņas Gulbenes kultūras namā. Viņa noorganizēja pirmo senioru deju kolektīvu Gulbenes rajonā un uzaicināja arī Andreju. Divarpus gadus nodejojis, bet guvis traumu. Andrejs uzsver, ka arī Kārlis Vents mudinājis nezaudēt mīlestību pret deju, vienmēr uzsvēris, ka deja ir pats galvenais, jo tā palīdz izkustēties. Pēc vairākiem gadiem “Baltābeles” vadītāja, kolektīva sirds un dvēsele Marija Cine uzaicinājusi Andreju atgriezties pie dejas. “Ja viņas nebūtu, tad arī kolektīvs nepastāvētu. Tas darbojas piecpadsmit gadus.” Sarunā par dejošanu “Baltābelē” iesaistās Malda, kura tajā dejo kopš pirmsākumiem. “Ar Mārīti (kā Marija tiek dēvēta - red.) esam divas palikušas no pirmās dienas. Daudzi aizgājuši tajā saulē. Ar deju kolektīvu esam izbraukājuši gandrīz visu novadu, arī Alūksni, Gaujienu, Valku, Latgali un citur – visu nevar uzskaitīt. Pirms pieciem gadiem uzstājušies Polijā, bijuši arī Pleskavā. Žēl, ka mums Stradu pagastā nav telpu, kur dejot, jo nav sava kultūras nama. Vienīgā saieta vieta ir Stāķu pamatskola, kur skolas direktore Diāna Šķēla atļauj mēģināt. Tikai vienu dienu nedēļā varam tur tikt,” stāsta Malda.

Kopā pavadītais laiks
Ikdienas gaitās Malda un Andrejs dzīvojot kā labi draugi. Abi nododas kopīgiem vaļaspriekiem un ikdienā viens otru atbalsta. “Viens otram palīdzam, cik varam. Laukos darba pietiek,” atklāj Malda. Viens otram lieliski pielāgojušies. Malda pērn apglabājusi savu dēlu, bet abi mazbērni un mazmazbērni dzīvo Rīgā. “Visu mūžu Rīgā nostrādāju. Kad aizgāju pelnītā atpūtā, atgriezos Gulbenē, jo biju palikusi viena.” Malda saka labus vārdus par dzīvesdraugu. “Andrejs ir darba cilvēks – bez tā dzīvot nevar. Viņš ir sabiedrisks. Deju kolektīvā – tā dvēselīte un dzīvība. Ja viņš kādreiz neierodas uz mēģinājumu, rodas sajūta, ka kaut kā trūkst. Patīk, ka viņš ir akurāts, vienmēr tur doto vārdu.” Vakaros abi kopā risina krustvārdu mīklas. Andreju interesē ne tikai dejošana, bet arī mūzika, grāmatas un teātris. “Kad aizbraucam uz mēģinājumu, tad aizmirstam ikdienas rūpes. Deju kolektīvā jūtamies kā savā ģimenē,” gandarīti ir Malda un Andrejs. “Galvenais – dzīvojam ar labām domām. No rīta ceļamies, pajokojam – tā ir jādzīvo. Jāprot noskaņot sevi uz labo. Ja domā tikai slikto, tad ir grūti. Cik ilgi vien varēsim, tik arī dejosim,” ir pārliecināta Malda.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atgriežas sava tēva mājās

Kategorijas