Karavīru mātes no Mālmuižas

2015. gada 20. novembris 00:00

1700

Mājās par militārām lietām nerunā

Mazajā Mālmuižā ir sešas mātes, kuru dēli savu ikdienu saista ar Nacionālajiem Bruņotajiem Spēkiem. Atbraucot ciemos pie vecākiem, viņi par to nerunā, jo zina, ka mātes sirds vienmēr visu nolasīs no acīm, sapratīs starp nejauši pateiktiem teikumiem. Starp šīm mātēm ir arī Līga Babre un Ilga Kauliņa. Interesanti, ka viņas abas saviem dēliem devušas vārdu Gunārs.

Ļāvu izvēlēties pašam
18.novembrī, pa televizoru vērojot, kā maršē karavīri Rīgā, Daugavas krastmalā, Ilgas sirds notrīsējusi priekā, lepnumā un mīlestībā, izdzirdot sava dēla balsi, komentējot militāro parādi. Viņš ir Nacionālo Bruņoto Spēku Operatīvās plānošanas departamenta priekšnieks.
“Reizēm balstiņa skanēja skaļāk, reizēm - klusāk, bet viņš jau zina labāk, kā vajag. Par visu tik daudz pastāstīja. Es gan savulaik negribēju, ka Gunārs izvēlas dienēt Nacionālajos Bruņotajos Spēkos, bet aktīvā dienesta laikā viņu pierunāja iestāties Aizsardzības akadēmijā. To uzzinot, izsaucos, ka nevēlos, lai dēls būtu saistīts ar Bruņotajiem Spēkiem, jo visādi laiki var būt, tomēr izvēle jau viņa paša ziņā,” stāsta Ilga. Tagad viņa labprāt atceras, kā dēls pēc akadēmijas beigšanas nosūtīts uz mācībām Beļģijā, kā viņa braukusi viņu apciemot, lepojas, ka Gunārs komandējumos un mācībās bijis arī vēl citās valstīs. “Visas tās vietas vecumā atminēties vairs nevaru. Arī vedekla Dagnija ir saistīta ar Bruņotajiem Spēkiem. Gunārs ar ģimeni dzīvo Garkalnē un katru nedēļu man piezvana,” steidz stāstīt Ilga. Viņa atzīst, ka dzīvo ar cerību, ka pasaule tomēr norims un viss būs kārtībā, ka nenāksies bažīties par dēlu, lai gan jau vārdi - Bruņotie Spēki - ir tik nemiera pilni.
“Gunāra tēvs nomira, kad viņam vēl tikai vajadzēja uzsākt skolas gaitas. Atceros, viņš tēvam solīja, ka skolā mācīsies tikai labi un teicami. Tiešām labi arī mācījās. Nebija problēmu. Arī pēc rakstura Gunārs ir mierīgs, nosvērts, atvērts un sirsnīgs. Tā man par viņu ir teikuši arī citi cilvēki. Gunāram ļoti patīk makšķerēt. Kā atbrauc ciemos, tā ir prom uz Gauju. Tā viņam kā karavīram ir atpūta,” domā Ilga. Arī viņas māsas Neldas dēls Ziedonis Indričs ir pulkvežleitnants Nacionālajos Bruņotajos Spēkos. Viņš šo izvēli izdarījis, ejot sava tēva pēdās, kurš ir zemessargs. “Kad puikas bija mazi, visi tepat vien pa Mālmuižu grozījās. Ziedonis bija tāds klusāks, uz sevi vērsts,” salīdzina Ilga.
Viņā ir bezgalīgs mīļums
“Gunārs ir cilvēks, kurš, ja kaut ko saka, tad tas vairs nav apspriežams, tāpēc esmu viņam teikusi, ka amats uzliek savu zīmogu. Dēls ar vārdiem daudz nemētājas, bet mīļums viņā ir bezgalīgs. Pa šiem gadiem jau esmu pieradusi, ka dēls ir saistīts ar Nacionālajiem Bruņotajiem Spēkiem. Tad gan, kad viņš līdz ar citiem karavīriem uz sešiem mēnešiem tika nosūtīts miera uzturēšanas misijā uz Kosovu, prāts bija nemierīgs, bet ar laiku jau cilvēks pierod pie visa,” stāsta Līga Babre. Arī viņa, zinot, ka dēls ir Bruņoto Spēku parādes dalībnieks, nenovērš skatienu no televizora. “Kad vienā gadā ieraudzīju viņu uz bruņumašīnas, biju tik lepna! Vienu laiku Gunārs bija pretgaisa aizsardzības bataljona komandieris. Tad parasti svētkos, kad Daugavas krastmalā notika militārās parādes, viņš šāva zalves ar lielgabalu.
Man savulaik pat prātā nevarēja ienākt, ka dēls izvēlēsies dienēt armijā, jo pirms tam viņš visu saistīja tikai ar lauksaimniecību. Viņš mani tolaik mierināja, ka mums viss būs. Arī tagad Gunārs ir mana miera osta.”
Līga Lejasciema pagasta “Augstkalniņu” mājās dzīvo viena, tāpēc katru piektdienas vakaru acis tā vien vēršas uz tā loga pusi, pa kuru redzams ceļš, bet sirds nevar sagaidīt, kad ieraudzīs Gunāra automašīnu. Ja vien iespējams, viņš katru nedēļas nogali apciemo māti. “Man ir ļoti labs dēls. Viņš daudz par mani rūpējas. Neprotu vārdos izskaidrot, bet starp mums abiem pastāv ļoti cieša saikne. Par militārām lietām ar viņu gan nerunājam. Man arī nav jāzina tā militārā politika, jo tad tikai uztraukšos,” stāsta Līga. Arī šīs svētku nedēļas izskaņā Gunārs “Augstkalniņos” ir saaicinājis ciemiņus, lai visi kopā atpūstos.

Bērnu mīlestības dārzs
Līga atklāj, ka dēls ir ārkārtīgi darbīgs jau kopš mazotnes. Viss, kas te mājās ir sarūpēts, ir viņa nopelns, jo tēva jau desmit gadus vairs nav šajā pasaulē. Gunāram, kurš tolaik mācījies Lejasciema vidusskolas 6.klasē, nācies kļūt patstāvīgam tajā brīdī, kad viņa tēvs, uzlaizdams uz kājām automašīnu, salauzis abas kājas. “Pēc pamatskolas beigšanas Gunārs sāka mācīties Jāņmuižā. Tēvs bija invalīds, tāpēc dēls teica, ka nekur tālu negrib iet, lai būtu tuvumā pie mājas. Pabeidzis Jāņmuižu, Gunārs sāka strādāt tepat saimniecībā. Kopsaimniecība sāka brukt, un dēls izlēma, ka stāsies Zemessardzē. Tad Gunārs iestājās Aizsardzības akadēmijā, pabeidza to un palika strādāt Ādažos. Viņš pirms septiņiem gadiem Igaunijā pabeidza arī Starptautisko aizsardzības koledžu. Arī tagad Gunārs mācās, lai iegūtu augstāku angļu valodas zināšanu līmeni, jo tad darbā viņu sagaida paaugstinājums,” Līga var būt lepna. Tikpat lepna Gunāra mamma ir arī tad, kad ved rādīt Gunāra izcīnītos kausus dažādās šaušanas sacensībās ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs, piemēram, Amerikā NBS čempionātā. “Te jau nav visa dēla sacensībās iegūtā bagātība, kas man ir jāpieskata, bet tikai daļa,” smejas Līga. Pie sienas vienā no istabām rindojas arī Gunāra medību trofejas. “Kad dēls vēl nebija precējies, tiklīdz ienāca pa durvīm, tā tūlīt teica, lai sasmērēju sviestmaizes, lai saraugu viņa zābakus, jo bija jāsteidzas uz medībām. Pie vīratēva vienmēr grozījās mednieki, kuri Gunāru aicināja medībās par dzinēju. Tā viņam iepatikās. Pagājušajā piektdienā medībās bija nošāvis 15 gadus vecu briedi,” stāsta Līga. Viņai apkārt lēkā pekinietis Patriks – Gunāra dāvana Līgas 70 gadu jubilejā, bet vasarā aiz loga uzzied 70 rozes – Gunāra un viņa māsas Intas, kura strādā Satversmes aizsardzības birojā, dāvana Mātes dienā. Tas ir mātei veltīts mīlestības dārzs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Karavīru mātes no Mālmuižas

Kategorijas