Heinrihs un Marisa saka paldies!

2015. gada 20. novembris 00:00

732

Spārītes parka dīķī cēsnieku Gulbenei dāvātie melnie gulbji Marisa un Heinrihs jau ir paspējuši iekarot cilvēku mīlestību, kā arī pieraduši, ka viņus katru dienu kāds apbrīno, aprunājas, pacienā ar gardām salātu un pieneņu lapām. Tagad, kad ir rudens un dīķī samazinājies arī ūdens līmenis, skaistie un lepnie putni ar nepacietību gaida Intu Konrādi, kurai uzticēta šo gulbju barošana.
I.Konrāde stāsta, ka pirms svētkiem izbaudījusi ļoti patīkamu labdarības žestu. Galgauskas pagasta zemnieku saimniecības “Lācīši” saimnieks Stanislavs Gžibovskis atvedis divus maisus graudu, lai tos izbarotu skaistuļiem. Lauku uzņēmējs solījis, ka ir gatavs atvest vēl, ja ir vajadzīgs.
“Gulbju un savā vārdā saku paldies par šo labdarību! Nu jau ar maisu auzu un maisu kviešu, ja vien neuznāks sals, kad putni tiks nogādāti citviet, man barošanai pietiks līdz pusziemai. Gulbjus dodos barot divas reizes dienā. Rudenī man kāds cilvēks atveda maisu burkānu. Tagad pati rīvēju burkānus un maisu kopā ar graudiem,” stāsta I.Konrāde. Viņa piebilst, ka jau agrāk kāds labdaris gulbjiem iebēris pusspaini graudu. Tiesa, labāk gan būtu graudus atdot barotājai, lai viņa tad sadalītu dienas devu.
Pensionāre novērojusi, ka arī cilvēki, kuri nāk vērot gulbjus, līdzi ņem maisiņus ar salātu lapām. Viena otra dārza kopēja visus iesētos salātus tādējādi izbarojusi putniem. Arī tagad, kad dārzos raža novākta, cilvēki uz parku nāk ar salātu lapām, kā arī mēģina parkā sameklēt vēl kādu pieneņu lapu, kas gulbjiem ļoti garšo. Tās viņi ēd pat no rokas un piktojas tad, kad kāruma pietrūkst.
Lai gan gulbjiem ir apgriezti spārni, lai viņi nevarētu aizlidot, tomēr Heinrihs šoruden pamanījies izlauzties brīvībā, izmantojot zemo ūdens līmeni dīķī un izlienot pa žoga apakšu. I.Konrāde stāsta: “Nāku abus barot un skatos, Heinrihs jau peld pa otru dīķa galu, kur nav žoga. Kad pasaucu viņu, iznāca krastā un cēli soļoja man līdzi uz vārtiņiem, lai pa tiem ieietu savā teritorijā,” stāsta Inta.
Gulbji barotāju jau iemācījušies atpazīt pa gabalu un, pat atrazdamies dīķa tālākajā galā, nekavējoties peld uz vietu, kur tiek nolikta barība. Viņi pat ielāgojuši Intas apģērbu.
“Tagad, kad laiks ir vēss, ejot uz parku, saģērbjos siltāk. Pirmo reizi, kad uzliku galvā sarkanu bereti, Heinrihs, mani ieraugot, sāka šņākt un bēga projām, aizstāvot arī Marisu. Kad cepuri noņēmu, viss bija kārtībā. Varbūt nepatika tās sarkanā krāsa?” smejas I.Konrāde.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Heinrihs un Marisa saka paldies!

Kategorijas