Dievs ir tas, kas maina cilvēka sirdi

2015. gada 27. novembris 00:00

1854

Gulbenietis Jānis Zvirgzdiņš: 23 gadus gāju garām baznīcai

“Lielāko punktu visam manā dzīvē pielika manas mammas nāve. Kad no šīs pasaules aiziet mums mīļi un tuvi cilvēki, mēs uzdodam jautājumu - kāpēc tā? No rīta abi vēl runājām, bet vakarā man paziņoja, ka viņa ir mirusi. Es ļoti mīlēju savu mammu. Daudz no viņas mācījos. Manā dzīvē bija viss – ģimene, darbs, tomēr nekur nevarēju atrast dvēseles mieru. Pagāja vairāki gadi. Atceros, kapos mammai atklājām pieminekli. To iesvētīt bija aicināts mācītājs Māris Sarma, kurš tolaik kalpoja Gulbenes luterāņu baznīcā. Ērģeļniece Daira Karole sāka spēlēt, viņš – runāt. Atmiņas par man tik tuvo cilvēku darīja savu - lija asaras. Tobrīd stāvēju pie baltos ziedos grimstoša jasmīnu krūma. Jutu ziedu saldo smaržu, neiedziļinājos apkārt notiekošajā, bet ļāvu atmiņām ienākt dvēselē. Kādā brīdi satrūkos. Pie manis bija pienācis mācītājs Māris un jautāja: “Vai jūs kādreiz esat domājis par to, ka ir Dievs, ka viņš spēj noņemt arī dvēseles sāpes?“ Viņam tajā brīdī atbildēju, ka varbūt Dievs arī ir, ka es par to padomāšu. Domāšana ilga divus gadus,” stāstījumu iesāk Jānis.
- Tad sekoja ceļš uz baznīcu?
- Bija Ziemassvētku vakars. Sieva Iveta, kura arī darbojas draudzē, rosījās virtuvē. Negaidot viņa man teica: “Jāni, šovakar ir Ziemassvētku vakars! Baznīcas ir atvērtas. Mēs nekad šajā vakarā neesam bijuši kopā baznīcā, varbūt aiziesim?“ Nedomājot teicu: ”Jā! Ejam.” Manī valdīja satraukums, jo baznīcā biju pirmo reizi. Pienākot pie baznīcas, sajutu akmens smaržu, kas, apsēžoties baznīcēniem domātajos solos, sajaucās ar egļu un balto liliju smaržu. Sveces, egle, savādi svinīgā atmosfēra... Neklausījos, ko runāja mācītājs, bet ļāvos sajūtām. Sajutu, ka Dievs man pieskārās. Tad mācītājs teica: “Esi sveicināta draudze un visi gudrie!” Tobrīd domāju, kāda savāda uzruna. Tad vēl nesapratu, ka šie vārdi nāk no Bībeles. Mācītājs aicināja cits citam dot miera sveicienu. Pie manis pienāca pavisam mazs puisēns un, sakot: “Priecīgus Ziemassvētkus!”, sniedza man rociņu. Tajā brīdī manī kaut kas lūza. Sāka birt asaras. Domāju, kaut man kabatā būtu kaut viena konfekte, ko iedot bērnam, bet, uz baznīcu ejot, kabatas ir tukšas. Ziemassvētki ir viena no tām liecībām, kad mani vairs neatlaida doma par baznīcu. Visa ģimene pieteicāmies uz iesvētes mācībām. Nākamā gada 21.novembrī tikām kristīti un iesvētīti. Pēc baznīcas kalendāra tā bija Mūžības svētdiena. Baznīcas kalendāra gads noslēdzas ar šo Mūžības svētdienu, lai no jauna atkal sāktos ar adventi. Gulbenes luteriskajā baznīcā mainījās mācītāji, lai tajā laikā, kad nebija neviena mācītāja, baznīcu neaizslēgtu pavisam, man uzticēja trešdienās un svētdienās vadīt svētbrīžus. Tolaik vēl nemācījos Lutera Akadēmijā (Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas teoloģiskā mācību iestāde), tāpēc nevarēju izdalīt vakarēdienu un vadīt dievkalpojumu.
- Jūsu dzīvē vēl kāds notikums saikni ar Dievu padarīja vēl ciešāku!
- Ļoti smagi saslimu. Man atklāja audzēju. Baznīcai bija 170 gadu jubileja. Man bija paredzēta kalpošana, bet spēka bija tik maz. Bija sajūta, ka varētu nokrist altāra priekšā. Kad nonācu Rīgā pie ārsta, viņš bija izbrīnīts, ka vispār vēl staigāju, jo visi veselības rādītāji bija ļoti slikti. Būdams mediķis, laikam pats uz daudz ko biju pievēris acis. Kā var justies cilvēks, kad ārsts to pasaka? Tajā brīdī domāju, ak, Dievs, kāpēc tam bija jānotiek tieši tagad? Es taču pie tevis nāku! Es taču ceru uz tevi! Kāpēc tu liec man to tagad piedzīvot? Sapratu, ka pēc ārsta apmeklējuma man jātiek uz baznīcu, lai nodotos lūgšanai. Šķita, ka baznīcā varētu palikt mūžīgi. Manī ienāca miers. Caur šo slimību Dievs sakārtoja ceļu, lai es varētu mācīties Lutera Akadēmijā.
- Cik soļu vajadzīgs, lai kļūtu par mācītāju?
- Iestājoties Lutera Akadēmijā, lai kļūtu par mācītāju, ir nepieciešami trīs soļi. Pirmais solis bija kļūt par lektoru. Akadēmijas virsvaldē divpadsmit cilvēku komisijas priekšā bija jānokārto eksāmens, lai saņemtu kvalifikāciju - lektors. Lektors ir cilvēks, kurš baznīcā palīdz mācītājam. Otrais solis ir evaņģēlists, kurš arī palīdz mācītājam, aizvieto viņu, bet trešais solis – mācītājs. Vienīgais, ko lektors un evaņģēlists nedrīkst darīt, ir likt rokas cilvēkam uz galvas. To dara tikai mācītājs. Kalpošana ar vārdu mums ir atļauta. Man vēl ir divi soļi, jo Lutera Akadēmijā aizvadu otro studiju gadu. Studijas ir par maksu. Studēju klātienē, tāpēc no pirmdienas līdz piektdienai esmu Rīgā, jo lekcijas notiek vakaros, bet pa dienu nākas daudz ko apgūt pašam. Cilvēki bieži vien nezina, ko tad mēs tur mācāmies. Studiju programma ir plaša. Ir jāapgūst arī ebreju, grieķu un angļu valoda. Pirmās divas vairāk ir domātas tulkošanai. Studējam arī dvēseļu kopšanu, pastorālo padomdošanu, kristīgo pedagoģiju, visu konfesiju vēstures, dogmatikas, Lutera rakstus un citu. Akadēmijā es vadu arī vakara svētbrīdi. Esmu pateicīgs Dievam par visu, ko varu mācīties, jo tas palīdz veidot personību. Lai iegūtu bakalaura grādu, ir jāmācās četri gadi. Beidzot studijas, nāksies izturēt pārbaudījumus. Tikai tad, kad komisija pieņems lēmumu, ka esmu gatavs kalpošanai un atbilstu visām prasībām, tikšu ordinēts par mācītāju. Šobrīd Akadēmijā studē vairāk nekā 70 cilvēku. Lielākais studentu skaits apgūst teoloģijas programmu, lai kļūtu par mācītājiem.
- Vai baznīcas dievkalpojumos ir pilnas?
- Tā nevarētu teikt. Ir cilvēki, kuri atraduši savu vietu draudzē, tomēr ir cilvēki, kas mēdz novērsties no garīgām un svētām lietām. Vai vispār daļai cilvēku kaut kas vēl ir svēts? Kur paliek liela daļa to cilvēku, kuri baznīcā ir kristīti un iesvētīti? Mēs jebkurš varam teikt: “Es ticu Dievam!” Nesaku, ka uz baznīcu ir jāiet piespiedu kārtā, Dievs to negrib. Dievam patīk žēlastība, bet ne upuris. Tomēr, ja cilvēks skaitās draudzē, bet pēc kristībām ne reizi nav bijis baznīcā, tas man šķiet dīvaini. Tad jājautā, kāda tam visam bija nozīme? Dievs grib, lai visi cilvēki būtu klāt. Viņš savas attiecības grib ar katru cilvēku.
- Kāpēc arī mācītāji grēko?
- Ir dažādi cilvēki un dažādi kristieši. Tad, kad mums ir personīgas attiecības ar Dievu, kad mēs jūtam Dieva aizstāvību un varenību, cilvēks kļūst ļoti pārdrošs, uzskatot, ka Dievs viņu sargā, ka var atļauties kaut ko vairāk. Tas ir ļoti slidens ceļš. Ja mana kalpošana nav domāta cilvēkam, lai viņam palīdzētu, lai pieskartos viņa dvēselei, ja es apzināti grēkoju, tad tas agri vai vēlu var beigties slikti. Cilvēks vienmēr nes atbildību par to, ko ir izdarījis. Ir maldīgs uzskats, ja esam grēkojuši, ja dvēsele mums ir netīra, tad nu gribam izlīgt ar Dievu, dodot viņam pretim kādu labu darbu. Īstenībā Dievam nevajag mūsu labos darbus. Grēkus var piedot tikai Kristus. Kad no sirds lūdzam piedošanu, viņš arī piedod. Dievs redz sirdi, viņš redz, vai šī nožēla ir patiesa. Domājam, ka Dievs nedzird. Dzird gan. Protams, mēs grēkojam un grēkosim, jo nekad nevaram izpildīt Dieva prasības, tāpēc ir Kristus, kas mums šos grēkus piedod.
- Kā jūs atbildētu - kas ir Dievs?
- Ir tā saucamā krusta teoloģija. Ja es desmit cilvēkiem jautātu, kas ir Dievs, viņi skaidrotu kaut ko savu, bet tas nebūtu Dievs. Tās būtu tikai cilvēku domas par Dievu. Vislabāk Dievu iepazīstam tad, kad redzam Jēzu Kristu pie krusta. Tās ir ciešanas, tās ir sāpes. Caur ciešanām Dievs mūsos nonāvē un iztukšo veco cilvēku, lai piepildītu ar savām dāvanām. Kad mēs lasām Bībeli, kur teikts, ka Dievs ir visa radītājs, cilvēkiem to ir grūti pieņemt. Dievu neviens nekad nav redzējis. Dieva vienpiedzimušais Dēls mums to ir darījis zināmu. Tikai tad, kad mēs iepazīstam Jēzu Kristu, mēs iepazīstam Dievu. Luteriskajai baznīcai ir trīsvienīgais Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Svētais Gars ir tas, kas caur Tēvu nāk uz Dēlu un tālāk uz cilvēku. Cilvēkus uz baznīcu aicina Svētais Gars. Mums tikai šķiet, ka mēs paši plānojam savu dienu. Tā nav. To plāno Dievs, tāpēc arī brīnāmies, ka viss izdodas vai arī neizdodas.
- Kā sākas rīts jūsu ģimenē?
- Mājās katru rītu mēs skaitām pateicības lūgšanu. Pateicamies Dievam par šo dienu. Kopš ģimenē kopā lūdzam, jo ir četri gadi, kopš esam kristietībā, mēs, izejot no mājas, vairs nebaidāmies, ka ar mums varētu notikt kas ļauns. Mēs savu dvēseli esam nolikuši Dieva priekšā. Viņš vada šo dienu. Vakarā mēs atkal par visu pateicamies. Es regulāri lasu Bībeli. Katram cilvēkam vajadzētu to izlasīt, jo Bībelē ir atziņas, kas vedina uz to, lai mēs nenodarītu ļaunu savam tuvākajam. Mans aicinājums ir visiem cilvēkiem saņemt šo Dieva žēlastību, jo vēl ir šis žēlastības laiks. Mēs dzīvojam dzīvi diezgan nebēdnīgi, bet, ja rītdiena nepienāk, ko tad? Dievs ar katru no mums vēlas personīgas attiecības. Es varu to apgalvot, viņš spēj izmainīt visu cilvēka dzīvi. Viņš ir tas, kas maina arī cilvēka sirdi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dievs ir tas, kas maina cilvēka sirdi

Kategorijas