Šī vieta man ir ļoti mīļa

2015. gada 27. novembris 00:00

1677

Ligita Degune cer, ka bērni turpinās iesāktās saimniekošanas tradīcijas

Lejasciema pagasta Sinoles “Silgalu” māju saimniekus - Degunu ģimeni – pazīst kā strādīgus un atsaucīgus ļaudis. Ligita un Ivars saimnieko savā nelielajā saimniecībā, kopj dzimtas tradīcijas un nodod savu dzīves gudrību tālāk bērniem Ilvai, Jānim un Ilzei.
“Šīs ir manu senču mājas un īpašums vairākās paaudzēs. Zinu, ka šeit saimniekoja jau manas mammas vecmammas ģimene, bet varbūt šīs saknes sniedzas pat vēl dziļāk. Mana mamma ar saviem vecākiem un brāli bija izsūtīti uz Sibīriju, bet viņi atgriezās atpakaļ. Ar laiku izdevās atpirkt no kolhoza dzimtas mājas un turpināt šeit saimniekot,” stāsta Ligita. Viņas mamma savulaik arī nodibinājusi zemnieku saimniecību, kura tagad jau nodota Ligitas un viņas vīra Ivara pārziņā. “Mūsu saimniecība ir ļoti maza, mūs nevar salīdzināt ar lielajām saimniecībām, man šķiet, ka mēs drīzāk tiešām esam zemnieki, bet lielo saimniecību īpašniekiem būtu vajadzīgs cits nosaukums,” spriež Ligita. “Silgalu” saimniecībā ir desmit slaucamas govis, tiek audzēti arī graudaugi, apsaimniekota tiek sava zeme un papildus tā vēl arī tiek nomāta. “Abiem ar vīru darbs saimniecībā mums ir vienīgā darba vieta, citur mēs nestrādājam. Palīdz arī dēls, kurš dzīvo tepat, pie mums, un, protams, mana mamma. Tā paši saviem spēkiem cīnāmies. Īpašumā ir arī mežs, un arī no tā ir kāds atspaids.”
Kas ir tas, kas Degunu ģimeni tur pie zemes, pie saimniekošanas laukos? Ligita stāsta, ka viņas vīrs Ivars ir no Lejasciema un apprecoties viņiem bijusi iespēja dzīvot arī Lejasciemā, taču, ņemot vērā, ka Ligitas mamma bijusi viena, kādam bija jāpalīdz saimniekošanā. “Man ir arī brālis, bet viņš nodibināja ģimeni Jelgavā, savukārt mans vectēvs savulaik bija ļoti gribējis, lai saimniekošanu šeit pārņemu es, viņa mīļā mazmeitiņa. Tā mēs ar vīru arī palikām šeit,” stāsta Ligita. “Man nekad nav radies jautājums, vai man to vajadzēja. Tas droši vien ir tāpēc, ka šī vieta man ir ļoti, ļoti mīļa! Es nevaru iedomāties sevi kaut kur citur.” Protams, arī Ligita atzīst, ka šobrīd saimniekošana laukos nav viegla, bet viņi negrasās padoties, jo nevienam jau šobrīd nav viegli.

Bērni – lieli palīgi
Bērni šobrīd jau ir pieauguši un veido savas dzīves, bet vecākiem palīdzība nekad netiek atteikta. “Vecākā meita Ilva šovasar apprecējās. Ilva ir beigusi Latvijas Universitāti, viņa ir vizuālās mākslas skolotāja, strādā divās skolās Alūksnes novadā. Kopā ar vīru viņi dzīvo Smiltenē, bet katrās brīvdienās un arī citos brīvos brīžos meitiņa cenšas apciemot mūs. Kā jau minēju, dēls Jānis ar savu draudzeni dzīvo šeit, bet strādā viņi abi Gulbenē. Jānis pabeidza Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāti un šobrīd strādā Valsts meža dienestā. Jaunākā meita Ilze ir beigusi Rīgas Tehnisko universitāti. Savā specialitātē viņa gan nestrādā, viņas darbavieta ir SIA “Stenders”, kur viņa ir biroja vadītāja. Ilzes dzīve tiešām vairāk ir saistīta ar Rīgu. Viņai patīk sabiedriskā dzīve, kultūras pasākumi, ceļošana,” stāsta Ligita. Viņa atceras, ka bērni kopš mazām dienām ir gājuši kopā ar vecākiem visos darbos. “Ja citi bērni varbūt tobrīd slīpēja ielas, manējiem bija sūri grūti jāstrādā. Viņi mums vienmēr ir bijuši lieli palīgi. Tagad, protams, kad bērniem jau ir savas dzīves, mēģinām noorganizēt talkas. Un bērniem nekad nav radies jautājums, kāpēc ir jāstrādā. Viņi pat reizēm sarunāja palīgos savus klasesbiedrus uz talkām. Un klasesbiedri arī neatteica, nāca palīgā ar lielāko prieku,” atceras Ligita. Vecāki, protams, neatmet cerību, ka kāds no bērniem turpinās viņu iesāktās saimniekošanas tradīcijas. “Mēs ar tādām domām arī strādājam! Gribas, lai tas kādam paliek! Ļoti ceram, ka dēls būs mūsu darbu turpinātājs. Man šķiet, ka viņam patīk lauksaimniecība, patīk daba. Viņiem abiem ar tēvu patīk kopā darboties. Jānis šobrīd ļoti daudz palīdz pie visiem zemes darbiem. Un divatā jau ir vieglāk, viens dara pa dienu, otrs pat vēl vēlu vakarā – raujas, ko var!”

Kopīgie brīži vienmēr ir kā svētki
Degunu ģimene priecājas par katru kopīgo brīdi, ko var pavadīt visi kopā. Lai arī meitas dzīvo katra savā pilsētā, kad vien iespējams, viņas brauc apciemot vecākus. “Bērni jau tik tikko sāk lidot prom savās dzīvēs, un tāpēc droši vien viņus vēl velk uz mājām. Vecākā meita Ilva ļoti bieži brauc pie mums – gandrīz katru nedēļu. Ilvas aprūpē ir puķes, viņa darbojas dārzā. Labprāt gatavo arī garšīgus ēdienus un palutina visus pārējos. Ilzītei iznāk atbraukt retāk, bet, ja ir kāda svētku reize, jubileja un ja vien viņa ir Latvijā, viņa noteikti cenšas atbraukt,” stāsta Ligita. “Ziemassvētkos noteikti esam visi kopā. Jāņos arī cenšamies būt kopā, mums taču ir pašiem savs Jānis. Arī talku reizēs šeit pulcējas visi. Par kartupeļu talku jau jāpaziņo visiem krietni iepriekš, jo katram ir jāieplāno ierašanās.” Ligita atzīst, ka vecākiem ikkatrs brīdis, katra reize, kad bērni iegriežas mājās, ir kā svētki un visi tad ir priecīgi. Ģimenei kopīgs pasākums vasarā noteikti ir “Muzikālā teātra” vasaras izrāžu apmeklējums Alūksnē vai Madonā, tā ir kā tradīcija jau vairākus gadus. Puišiem kopīgi hobiji ir medības un makšķerēšana, savukārt Ligitai ar meitām kopīga aizraušanās ir dziedāšana. “Kad meitenes atbrauc, nāk man kompānijā dziedāt arī uz Lejasciema kori “Kaprīze”. Esam bijušas arī Dziesmu svētkos Rīgā, arī Jānis ar orķestri ir piedalījies Dziesmu svētkos. Koris gribētu piedalīties arī Latvijas simtgades svētkos, bet, tāpat kā visur lauku pagastos, ir cilvēku trūkums un sarežģīts ir jautājums par kora pastāvēšanu.”
Arī Degunu ģimene seko līdzi visiem aktuālajiem notikumiem, un tas, ko viņi šobrīd visvairāk vēlētos, ir miers pasaulē. “Mēs cenšamies atgaiņāt šo baiļu sajūtu, bet brīžiem, redzot to, kas notiek apkārt, sajūtas nav no patīkamākajām. Mēs gribam strādāt savā saimniecībā, apsaimniekot savu zemes stūrīti un cerēt, ka viss būs kārtībā!” piebilst Ligita.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Šī vieta man ir ļoti mīļa

Kategorijas