Ar Amerikas basketbola pieredzi

2015. gada 27. novembris 00:00

1807

Ronalds Elksnis piecus gadus dzīvojis, mācījies un spēlējis basketbolu Amerikā

Gulbenietis Ronalds Elksnis basketbolu sācis spēlēt apmēram astoņu deviņu gadu vecumā.
“Līdz 9.klasei biju arī Gulbenes sporta skolas audzēknis. Pēc tam pārcēlos uz Valmieru, kur vidusskolā pabeidzu 10.klasi, arī tur spēlēju basketbolu, bet tad aizbraucu uz Ameriku – vidusskolu absolvēju tur. Iespēja doties uz Ameriku pavērās tieši saistībā ar basketbolu. Iespēja spēlēt bija gan Eiropā, gan Amerikā, bet es tomēr izlēmu doties uz Ameriku. Daudziem šī ir sapņu zeme, arī man gribējās tur pabūt,” saka Ronalds. Sākotnēji viņš apceļojis vairākas pilsētas, iepazīstot, kā izskatās jauniešu basketbols Amerikā. “Biju iepaticies trenerim, kas vadīja Vasaras līgas komandu jauniešiem, viņš aicināja mani spēlēt Čikāgas komandā un tur mācīties vidusskolā, bet beigās tomēr nonācu Sandjego, kur arī pabeidzu vidusskolu,” stāsta gulbenietis. Vidusskola, kurā Ronalds mācījās, ir ar basketbola novirzienu. “Te man bija iespēja spēlēt pret iespaidīgiem spēlētājiem un komandām. Gadījās arī spēlēt pret komandu, no kuras nāk ļoti daudzi Nacionālās Basketbola asociācijas spēlētāji. Piedalījāmies dažādos turnīros, daudz kur pabijām, bija tiešām interesanti.”

Grib būt līderis
Ronalds saka, ka viņam paticis spēlēt šajā komandā, taču eiropiešiem šeit nav viegli. “Mums, eiropiešiem, jābūt daudz labākiem par vietējiem, lai spētu pierādīt sevi. Daudz kas ir atkarīgs arī no treneriem – vai tu viņiem patīc, vai ne. Tas bija ļoti nozīmīgs faktors. Vidusskolas komandā ar pirmo treneri mums bija ļoti labas attiecības, es viņam patiku, bet pēc tam sezonas vidū mums nomainījās treneris un jaunajam trenerim nepatika internacionālie spēlētāji. Vairāki ārzemnieki aizgāja prom, es biju vienīgais no ārzemniekiem, kas palika,” stāsta Ronalds. “Kad beidzu vidusskolu, nedaudz uzspēlēju Vasaras līgā, bet jau sāku apsvērt, kur mācīties tālāk. Apskatīju dažādas skolas, notika arī sarunas ar treneriem. Katru dienu saņēmu daudz telefona zvanu, treneri interesējās par manu izvēli. Rezultātā nolēmu mācīties divgadu koledžā, jo apzinājos, ka neesmu vēl gatavs pirmās divīzijas līmenim, manas prasmes un arī fiziskā sagatavotība vēl nebija tik laba, to sapratu, jau spēlējot pret labākajiem vidusskolēniem.” Ronalds bija nolēmis vienu gadu paspēlēt šajā koledžas komandā, gūstot pieredzi, un tad tālāk doties uz universitāti. “Pirmais gads bija smags – atkal cita vide, cita sistēma. Jāteic, ka arī pats biju vairāk tāds kā individuālists, gribēju būt līderis, lai es varu izsisties, bet tad sapratu, ka ievēroti tiek tikai tie spēlētāji, kas ir uzvarētāju komandā, tādēļ komandai visiem kopā ir jādara viss iespējamais, lai uzvarētu. Cīnīties mēs cīnījāmies, bet tik labi, kā iecerēts, tomēr nesanāca.” Pēc pirmā gada koledžā, grasoties jau doties prom, Ronalds uzzināja, ka universitātē, uz kuru viņš gatavojas doties, nepiedāvā pilnu stipendiju. Apspriedies ar vecākiem, viņš nolēmis palikt turpat un iegūt koledžas diplomu, lai atkal nebūtu arī lieku pārdzīvojumu par kārtējām pārmaiņām.

Cik forši ir uzvarēt!
“Otrajā gadā komanda bija pavisam citāda. Spēlētāji bija cītīgāki, arī treneris bija sapratis savas kļūdas, mēs sākām strādāt daudz nopietnāk un progresīvāk. Visi koncentrējāmies uz vienu mērķi. Komandas spēlētāji satuvinājās, mums izveidojās ļoti labas attiecības. Sapratām, ka tas arī palīdz uzrādīt labus rezultātus. Šajā sezonā tiešām arī sapratu, cik forši ir uzvarēt. Mēs nezaudējām nevienu spēli sezonā, ļoti žēl, ka zaudējumu nācās piedzīvot izslēgšanas turnīrā, kas arī liedza iespēju cīnīties tālāk. Tā bija smaga sajūta,” atceras Ronalds. Pēc tam viņš tika uzaicināts uz “All American
JUCO Showcase” - uz turnīru, kurā pulcējas labākie spēlētāji. “Tā, protams, vairāk ir tāda kā izrādīšanās, kur katrs cenšas sevi parādīt pēc iespējas labāk. Arī man sanāca sevi labi parādīt, un tad atkal sāku saņemt piedāvājumus no dažādām skolām, treneriem. Trakākais piedāvājums laikam bija Aļaskas universitāte, no šā piedāvājuma gan atteicos. Izdevās atrast citu universitāti – sāku mācīties universitātē Arkanzasā.” Ronalds stāsta, ka tā bija laba un moderna skola, arī sportiskās aktivitātes tur bija ļoti augstā līmenī. “Sezonu universitātes komandā iesāku labi, bet tad kādā treniņā mazliet ielauzu ribas, bet tieši tobrīd priekšā bija svarīgākās spēles. Treneris ieteica divas dienas atpūsties. Nākamajā spēlē jutu sāpes pat ar visiem pretsāpju medikamentiem. Pēc tam atkal pāris dienas atpūtos, bet treniņā, nākot laukumā, pēkšņi jutu troksni, domāju, ka saplīsa apavi, bet izrādījās, ka biju pārplēsis sev saites pēdai. Tā arī vairs netiku spēlējis un pēc tam nolēmu braukt uz Latviju – sakārtot domas, uzlabot veselību un pabūt arī kopā ar ģimeni, jo prom jau biju piecus gadus.”

Basketbolu spēlē ar prieku
Šobrīd Ronalds spēlē vietējā basketbola komandā “Gulbenes Buki/ BJSS”. “Tā kā iepriekšējā sezonā biju ļoti maz spēlējis, man bija grūti atrast klubu ārzemēs. Interese par mani zuda, tiklīdz tika noskaidrots, ka man ir bijusi trauma. Tad nolēmu, ka varbūt ir jāpaspēlē tepat, Latvijā. Vienubrīd trenējos kopā ar BK “Ogre”, bet man tur nepatika un tad apvaicājos par iespēju spēlēt Gulbenē. Gulbenieši mani labprāt pieņēma. Šobrīd labi jūtos gan fiziski, gan arī emocionāli. Es tiešām priecājos, ka man ir dota iespēja spēlēt un es arī gribu spēlēt. Pats varēšu atgūt pārliecību un palīdzēt arī vietējai komandai iet pretī mērķiem. Komandas mērķi ir augsti, un es uzskatu, ka tie ir arī sasniedzami,” saka basketbolists. Ronalds atzīst, ka Amerikā basketbols ir atlētiskāks, agresīvāks, bet taktiskajā ziņā tas nav tik labs kā Eiropā. “Amerikā, šķiet, vairāk koncentrējas uz līderiem, Eiropā vairāk ir jūtama komandas spēle. Ko varētu pamācīties no Amerikas basketbola? Visvairāk ir jāņem vērā tas, ka visiem ir jābūt ieinteresētiem tajā, ko dara. Jābūt arī savstarpēji vienotiem, jāatbalsta citam cits, jāsarunājas. Runājot par sevi, es varu teikt, ka, izejot laukumā, esmu pavisam cits cilvēks. Tā ir vieta, kur es varu atbrīvoties, kur varu būt brīvs. Ja visi cilvēki laukumā ir vienoti un atbrīvoti, būs arī rezultāti. Man basketbols rada prieku, spēlējot vienalga kur un vienalga kādā līmenī.” Vai Ronalds varētu vēl atgriezties Amerikā? Viņš uzsver, ka Amerikā viņš ir guvis milzīgu pieredzi. “Zinu, ka būs komandas, kas izrādīs interesi, bet man pašam ir jāizdomā, vai gribu uz turieni doties. Laiks rādīs.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar Amerikas basketbola pieredzi

Kategorijas