Jūtos savā vietā

2015. gada 1. decembris 00:00

2728

Alīna Dukāte uzskata, ka vislabākās idejas rodas krīzes situācijās

Bijusī gulbeniete Alīna Dukāte pēc profesijas ir interjera dizainere un jau ieguvusi panākumus savā specialitātē – ieguvusi “Gada balvu dizainā 2013” par studenta darbu, izveidojot mākslas telpas interjeru mazpilsētā. “Man patīk tas, ko daru. Jūtos savā vietā,” saka Alīna, kura sevi pierādījusi arī citās jomās. Pirms pāris gadiem viņai bijušas personālizstādes, kur izrādītas savas gleznas un fotogrāfijas. Izdots arī kalendārs, bet pērn iznākusi grāmata.
Ikdienā viņa strādā vienā no Latvijas lielākajiem daudznozaru uzņēmumiem – “Reaton”, kas nodarbojas arī ar interjera priekšmetu un apdares materiālu tirdzniecību, par konsultanti. Kad vien ir brīvs laiks, apvieno darbu ar interjeru veidošanu. Jau kopš piektās klases zinājusi, ka būs māksliniece. Pabeigusi Gulbenes 2.vidusskolu, vēlāk absolvējusi Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti. “Bērnībā jau apsvēru domu, ka studēšu Latvijas Universitātē. Iztēlojos par to, ka izlaidumā mugurā būs jāvelk mantija. Kad parādījās mākslas programma, ieguvu stipendiju un arī pabeidzu šo augstskolu.” Maģistrantūrā mācījusies Rīgas Tehniskajā Universitātē, kur ieguvusi produktu dizainera specialitāti.

Darbs vairākos etapos
“Klienti un pieprasījums mainās, tāpēc arī pati mainos. Bija posms, kad daudz gleznoju dažādus pasūtījuma darbus, bija izstādes. Pēc tam parādījās grafiskā dizaina darbi – veidoju vizītkartes, logotipus, plakātus. Šobrīd praktiski nepasūta gleznas. Nesen interesenti jautāja par gleznām, kas man palikušas, taču nevēlos pārdot, jo tās man ir mīļas. Līdztekus, protams, izpildu arī grafiskā dizaina pasūtījumus,” viņa atklāj. Tagad galvenokārt pievērsusies mājokļu dizainam. Alīna ir apmierināta, ka pati var veidot ikdienas darbu grafiku. “Strādāt ar interjera dizainu – tas ir daudzveidīgs un arī darbietilpīgs process. Paiet ilgs laika periods – gads vai divi, kamēr projekts tiek pabeigts. Visu kāroto uzreiz reti kurš klients finansiāli var atļauties. Man vēl nav bijis neviens tāds klients, kurš būtu teicis: “Ņem, Alīna, naudu, pērc uzreiz to, kas nepieciešams, lai viss būtu gatavs!”

Apvienojumā ar vēsturisko
Alīna līdz šim strādājusi, veidojot dzīvokļu interjerus. “Vēlētos nākotnē iekārtot kādu restorānu un apģērbu veikalu,” ieceri neslēpj sieviete. Alīnai labs dizains saistās ar to, lai tas ir ērts lietošanai, estētisks un funkcionāls. Dizainam jābūt universālam – pielāgotam cilvēku lietošanai. “Galvenais ir funkcionalitāte. Pašai tuvāks ir mūsdienīgais dizains apvienojumā ar vēsturisko. Iespaidojos no skandināvu interjeriem. Piemēram, senlaicīgas sofas arī var iederēties mūsdienu interjerā, bet jāņem vērā katrs gadījums atsevišķi. Latvija daudz ko pārņem no ziemeļnieku stila, bet agrāk vairāk dominēja slāviskais. Modi ietekmē ekonomiskā un politiskā situācija valstī. Tendences visu laiku mainās. Jau tagad tiek prognozētas krāsas, kas modē būs 2017.gadā. Atgriezos no dizaina izstādes Londonā, kur dominēja ziemeļu toņi. Tiem ir dažādi nosaukumi, daudzi pat ļoti smieklīgi, piemēram, olīvkoka zariņu krāsa. Viskošākais bija bordo sarkanais un haki, pārējie bija pelēcīgi toņi un pasteļtoņi.” Alīna nepārtraukti cenšas sekot tendencēm šajā nozarē.

Līdz lielam projektam
“Kad analizēju, ko citi savā vecumā paveikuši, tad šķiet, ka neko neesmu sasniegusi,” paškritiska ir Alīna. Interesants projekts bijis kalendāra izveide, kas vienlaikus bija arī bakalaura studiju darbs. “Tolaik paralēli studijām man bija prakse tipogrāfijā. Teicu tur, ka nevēlos kalendāru drukāt uz parastā papīra, bet uz augstākas kvalitātes materiāla. Tipogrāfijas vadība apskatījās kalendāru un teica, ka mana ideja ir ļoti laba, vajag to drukāt.” Tipogrāfija finansiāli atbalstīja Alīnas kalendāra izdošanu, un skolas darbs pārtapa par lielāku projektu. “2012.gada kalendārs bija saistīts ar skaitli 12, arī kalendāra nosaukums bija “12+”. Alīna secina, ka jaunas idejas nāk laikā, kad ir mazāk darba. “Rakstnieks Dostojevskis teicis, ka vislabākās idejas rodas pavasarī, jo ziema pagājusi un gribas uzplaukt un darīt kaut ko. Prātā visu laiku ir vēl kāda atziņa – krīzē rodas vislabākās idejas, jo tiek meklēta izeja no problēmsituācijām.”

No jokiem līdz īstenībai
Pirms kāda laika Alīna prātojusi, ka uzrakstīs grāmatu, kad būs devusies pelnītā atpūtā, taču dzīve piespēlējusi savas korekcijas. “Pieci draugi aizbraucām ceļojumā uz Indiju uz trim nedēļām. No Indijas ziemeļiem līdz pat dienvidiem braucām ar vilcienu. Tas bija traks brauciens! Redzējām žurkas, sastapām ne īpaši patīkamus cilvēkus, kuri bez maksas pārvietojās, iekāpjot vienā pieturā un nākamajā izkāpjot. Pārsteigumu mums netrūka!” klāsta Alīna.
Ideja doties uz Indiju šķita vilinoša, prātam neaptverama – pavisam cita pasaule, kaut kas eksotisks, nezināms. Kad atgriezusies no ceļojuma, devusies pasūtīt sev jaunas vizītkartes. “Ieraudzīju kāzu ceļojuma grāmatu, pašķirstīju un sapratu, ka gribu savu grāmatu. Neilgā laika periodā uzrakstīju 128 lappuses par Indijas ceļojumu,” stāsta uzņēmīgā sieviete. Grāmata “Incredible India” ir Alīnas skatījums par redzēto, bet tā ietver arī trīs draugu rakstīto par to, kādu viņi Alīnu iepazina ceļojuma laikā. Divi draugi, kuri nepiedalījās ceļojumā, uzrakstīja savas pārdomas, kādu viņi iepazina Alīnu pēc brauciena. “Meklēju iespējas, kur varu grāmatu drukāt. Vēlējos visu izdarīt pati, arī maketēt, ko apguvu pašmācības procesā. Grāmatas vāka fotogrāfiju atradu internetā, saskaņoju to ar indiešu puisi.
Tagad Alīna ar draugiem raksta grāmatu par Eiropas ceļojumu uz deviņām valstīm, kas ilga divas nedēļas pašā karstākajā vasaras laikā – jūlija sākumā. Ar automašīnu no Latvijas caur Lietuvu un Poliju devušies uz Čehiju, Austriju, Itāliju, Slovēniju, Slovākiju, Sanmarīno, Bosniju, Horvātiju un Ungāriju. Itālijā apskatītas trīs vai četras pilsētiņas. “Bija 40 grādu karstums, no tā lielām mašīnām riepas pat sprāga. Ar drēbēm aizkarinājām logus, lai saule nespīd, slapjš dvielis tika aptīts ap galvu.” Ceļotāji nakšņojuši brīvā dabā, kempingos un pat pie pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, sarūpējot viņiem nelielas dāvaniņas no Latvijas – tēju, medu un citu. “Apkopojam savas atmiņas, emocijas un kopā rakstām grāmatu. Tā būs vairāk sev un netiks nodota plašākai auditorijai.” Šobrīd grāmata ir tapšanas procesā, bet Alīna nespēj nosēdēt mierā un plāno mesties jaunos izaicinājumos.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jūtos savā vietā

Kategorijas