Mērķis – tīršķirnes aitu ganāmpulks

2015. gada 3. decembris 00:00

1918

Divi uzņēmēji no Gulbenes nolemj pievērsties aitkopībai

Ja pirms dažiem gadiem gulbeniešiem uzņēmējiem Normundam Mazūram un Kasparam Raģelim kāds teiktu, ka viņi kādreiz nodarbosies ar aitkopību, neviens no abiem vīriešiem tam neticētu. Tomēr nu jau pāris gadus Beļavas pagasta “Dibeniņos” ir ierīkota aitu ferma, kuras īpašnieki ir Normunds un Kaspars. Saimniecība savas pastāvēšanas pirmo gadadienu svinēja šā gada maijā.
“Savulaik kopā ar Kasparu mums bizness bija saistīts ar Krieviju. Tad, kad tur sākās krīze, sapratām, ka ar Krieviju nākotnes mums nebūs, bija jāpārorientējas uz kaut ko jaunu. Izlēmām, ka stabils ir tas, kas ir tepat uz vietas izveidojams un izaudzējams. Sākumā bija doma, ka audzēsim gaļas šķirnes liellopus, tomēr sapratām, ka mums nav tik daudz zemes, lai šo biznesu varētu attīstīt. Izšķīrāmies par labu aitkopībai. Zemes, kas šobrīd ir pašiem un arī kas tiek nomāta, kapacitāte atļauj sasniegt vēlamo aitu māšu skaitu. Pašreizējā vīzija mums ir turēt līdz 400 aitu mātēm,” stāsta Normunds.
Viņš nenoliedz, ka labāk ir būt vienam saimniekam, bet, ņemot vērā, ka ar Kasparu bijusi laba sadarbība arī citās jomās, īpašnieki mēģina viens otru saprast. “Viens vairāk ir pievērsies tieši aitkopībai, bet otrs nodarbojas ar to, kas ir saistīts ar tehniku un zemes apstrādi. Kasparam ir lielākas piekļuves iespējas lauksaimniecības tehnikai un sapratne par to. Es atbildu vairāk par šķirnes aitu ganāmpulka veidošanu, par tīršķirnes ganāmpulka statusa ieguvi un tamlīdzīgām lietām,” stāsta Normunds. Viņš saņēmis apliecību, kas dod tiesības veikt aitu pārraudzību pēc noteiktas metodes. “Bez zināšanām neko labi izdarīt nevar,” viņš uzskata.

Neiztiek bez projektiem
“Dibeniņos” aitām uz vecas saimniecības ēkas akmens mūra pamatiem ir uzcelta lepna aitu novietne, kurā aitas aizgaldās sadalītas ne tikai pēc vecuma, bet arī pēc šķirnes tīrības. Sarūpēti dzīvniekiem ērti pieejami barības galdi. Lauku atbalsta dienestā iesniedzot projektu un gūstot finansiālu atbalstu, uzreiz pēc kūts izbūves tajā ievilkts ūdensvads un ierīkotas siltās dzirdnes, kas ziemā neaizsalst. Tādas pašas dzirdnes, tikai salīdzinoši garākas, ir izvietotas arī aplokos. Ir arī artēziskā aka, no kuras tiek padots ūdens. “Dzirdnēs aitām vienmēr tiek padots svaigs ūdens, jo tās darbojas pēc poda principa – tiklīdz ūdens tiek izdzerts, tā vietā ieplūst svaigs. Būvējot novietni, vienu gan nedaudz esam pārspīlējuši. Kūtij jumts varēja būt nedaudz zemāks, bet, lai ar traktoru kūtī ievestu siena rulli, noteikts durvju augstums tomēr ir jāievēro. Ar augstumu radījām paši sev tikai lielākus izdevumus,” smaida Normunds. Ir paredzēts startēt ar vēl kādu projektu, lai visu saimniecības teritoriju varētu apjozt ar drošu sētu. “Tas ir ļoti būtiski, jo tīršķirnes aitu ganāmpulku saimnieki stāsta, ka aitām uzbrūk vilki un klaiņojoši suņi. Vienam saimniekam, piemēram, pie Aiviekstes upes šogad vilki nokoda 40 aitu mātes. Ja ir iežogoti ganību aploki un sadalīti mazākos nogabalos, tad ar aitām ir vieglāk. Vienā aplokā zāle tiek noēsta, tās var pārdzīt uz otru. Aita ir ārkārtīgi gudrs bara dzīvnieks, kurš vienmēr zina, kas ir vajadzīgs, kur ir jāiet, kad jāiet. Tāpat viņas pazīst saimnieku. Svešam klāt nenāks. Teķis vēl pamatīgi iebadīs,” stāsta Normunds.
Pagaidām ar darbu aitu novietnē Kaspars un Normunds tiek galā paši. “Šobrīd algota darbinieka mums nav, bet visticamāk, ka tuvējā nākotnē algosim strādnieku, jo darba pietiek gan vasaras periodā, gan ziemā, kad sākas aitu atnešanās. Tad gandrīz ir jādežurē uz vietas, jo situācijas ir dažādas. Tam, kas notiek aitu novietnē, kā arī vasarā aplokos, varam sekot arī no savas dzīvesvietas,” stāsta Normunds.

Veidos divas līnijas
Novietnē saimnieki apņēmušies izkopt Latvijas tumšgalves aitu šķirni, ejot divus ceļus: veidojot tīršķirnes ganāmpulku un audzējot aitas gaļai. Nākamajā nedēļā saimniecībā tiks vērtētas jaunaitiņas. Tās, kuras neatbildīs visiem tīršķirnes nosacījumiem, tiks lecinātas ar “Tekselas” gaļas šķirnes teķi gaļas ieguvei. “Lai izveidotu tīršķirnes ganāmpulku, prasības ir ārkārtīgi augstas. Tiek ņemta vērā ģenētika, augums, gaišajā kažociņā nedrīkst būt liekie melnie matiņi un tamlīdzīgi. Ja no 50 jaunaitām tīršķirnei atbildīs 17, tas jau būs labs rezultāts. Tīršķirnes aitu ganāmpulka statusu saimniecība varētu saņemt vēl pēc pusotra gada, jo pusotrs gads jau ir pagājis kopš saimniekošanas sākuma. Mums ir laiks pierādīt, ka spējam izveidot kvalitatīvu ganāmpulku.” Savulaik aitu mātes, kas tagad papildina ganāmpulku, īpašnieki iegādājušies no tīršķirnes aitu saimniecības. Kad sāksies aitu atnešanās, tiks vērots, vai visām aitu mātēm metienā ir divi jēri. Ja būs tikai viens, tad aita tiks atdota gaļas līnijai. “Nākotnē varbūt jādomā arī par pievienoto vērtību. Varbūt pašiem kaut kas jāpārstrādā, bet tas viss saistās ar projektiem un naudu, jo visam, kas tiek būvēts un ierīkots, jāatbilst Eiropas prasībām un standartiem. Nenoliedzami, daudz kas tajās ir pārspīlēts, bet visu jau var sakārtot,” bilst saimnieks. Normunds visvairāk ir sašutis, ka tuvējā reģionā nav nevienas sertificētas kautuves. “Tuvākajos gaļas kombinātos mums pasaka, ka nav laika pieņemt kaušanai aitas no tik mazas saimniecības. Mēs tās vedam uz kautuvi Zaubē, kas ir 120 kilometri tikai uz vienu pusi.”
Gan barību aitām, gan lauksaimniecības tehnikas pakalpojumus saimnieki pērk no Galgauskas pagasta zemnieku saimniecības “Lācīši”. Īpašnieki cenšas iekopt pļavas, jo aitām barība, kurā ir gari zāles stiebri, neder, tāpēc tiek pārsēti ganību zālāji. Ļoti daudz palīdz veterinārārste Gunta Gžibovska. Saimniecībai ir sava pārraudze Ilze Miķelsone, kura veic ganāmpulka vērtēšanu.

Nozarē situācija ir mainījusies
“Kad sākām visu te veidot, visur runāja par aitkopības nozares perspektīvu. Tagad Latvijā ir milzīga aitkopju izaugsme un ir grūti pārdot aitas gaļu par labu cenu. Gaļu atdot par smiekla cenu nav problēmu, bet tā, lai ieņēmumi, pārdodot par šādu cenu, segtu visus izdevumus, kuri saistās ar aitas izaudzēšanu, ir grūti. 4,50 eiro ir minimālā summa, par kādu vēl varētu pārdot gaļu, lai gan tad reāli neko nenopelnām. Trīs siena ruļļi vien izmaksā 60 eiro, kur vēl auzas, laba minerālbarība?” rēķina N.Mazūrs.
Novietnē rindojas vilnas maisi, kas pārstrādei tuvākajās dienās tiks vesti uz Sunāksti Jēkabpils novadā. Ilgu laiku nācies gaidīt rindā. “Aitas vilnu nav kur likt. Tikai pateicoties cilvēkam, kurš par mums aizlika labu vārdu, mēs iekļuvām šajā rindā. Par kilogramu vilnas, kas ir liels daudzums, maksā tikai 75 centus. Ja nebūtu raduši iespēju nodot aitas vilnu, to neizmestu, bet, iespējams, domātu par sienu siltināšanu, vilnai pievienojot kaļķi un vēl citu, veidojot pakojamos paneļus. Esmu lasījis, ka šim mērķim daudzviet jau izmanto nemazgātu aitas vilnu, jo tad tajā neiemetas kaitēkļi,” uzzinājis Normunds.

Fakti
◆ Saimniecībā “Dibeniņi” izmanto aptuveni 40 hektārus zemes.
Šobrīd saimniecībā ir 154 aitu mātes, starp kurām ir 100 jaunaitas. Saimniecība maijā atzīmēja savu pirmo gadadienu.
Saimniecības īpašnieki ir uzņēmēji Kaspars Raģelis un Normunds Mazūrs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mērķis – tīršķirnes aitu ganāmpulks

Kategorijas