Savu mīlestību izgaršo kā šokolādi

2015. gada 4. decembris 00:00

4810

Ģirtam un Vinetai 2015. ir visskaistāko pārsteigumu gads

“Mākslinieki ir sarežģīti cilvēki,” neslēpj Ģirts Jogurs (41 gads). Viņa dzīvesbiedre Vineta (29 gadi) papildina teikto: “Mēs saprotam viens otru. Mēs katrs esam ar savu pieredzi, katrs ar savu bagāžu. Tāpēc mums savā starpā nav, ko dalīt. Lai gan attiecību sākumā mēdzu būt arī greizsirdīga, taču pieradu. Ģirts manās acīs vienmēr ir bijis mākslinieks ar lielo burtu. Turklāt viņš ir arī aktieris Gulbenes Tautas teātrī.” Ģirts piebilst, ka viņi abi ir skatuves cilvēki. Vineta arī zīmē, glezno, spēlē saksofonu un muzicē Gulbenes kultūras centra pūtēju orķestrī. Viņus abus kopā saveda māksla un draugi mākslinieki, bet tas ir garš stāsts. Ģirts jokojot saka, ka arī Vineta dabūjusi savu sapņu princi – viņu. “Starp citu – jā!” neslēpj sieva. Viņi viens otram ir kā dzīves dāvana. Sākumā starp abiem valdīja beznosacījumu mīlestība. Un tad, kā saka Ģirts, mīļotā viņam ir sagādājusi vispatīkamāko pārsteigumu, kādu vien sieviete var sagādāt vīrietim. Vineta bija bērniņa gaidībās. Un tad pienāca brīdis, kad arī Ģirts sagādāja pārsteigumu savai mīļotajai, bildinādams viņu. Tas noticis spontāni. Pirms tam Ģirts vai 20 gadus dzīvojis ar pārliecību, ka viņš jau nu gan nekad neprecēsies. Mīlestība lika mainīt domas.

Mīlestības līkloči
Šokolādes vīriņš – tā Vineta, būdama 18 gadus veca, bija iesaukusi Ģirtu. Abi iepazinušies toreiz siena talkā Vinetas dzimtajā Jaungulbenē. Puisis toreiz cienājis meiteni ar šokolādi. Un tās saldums viņai palicis atmiņā cauri daudziem gadiem un sildīja brīžos, kad dzīve nemaz tik viegla un patīkama nebija. “Droši vien pie visa ir vainīga šokolāde,” par abus saistošo mīlestību mīļi pajoko Ģirts.
No agras jaunības Ģirts Vinetai bija licies kā kaut kas neaizsniedzams. Toreiz tā vēl nebija mīlestība. Par to viņa vēl nedomāja. Dzīve gāja, katram bija savs liktenis, un viņi satikās tikai garāmejot, taču nekad neaizmirsa viens otru uzmundrināt kaut vai ar parasto “čau!”. No jauna viņi atkal satikās un viens otru ieraudzīja caur mākslu. Tobrīd katrs no viņiem jau bija izgājis savas dzīves līkločus un iepazinis maizes garšu caur melnu darbu. Ģirts jau bija dzelzceļnieks, bet Vineta strādājusi par pārdevēju būvmateriālu veikalā un vēlāk par datorgrafiķi reklāmas darbnīcā. “Man bija viens darbiņš gleznojams. Es zvanīju māsai - māksliniecei Ilvijai Juškevičai - uz Rēzekni, lūdzu palīdzību, kādas krāsas izvēlēties. Viņa ieteica piezvanīt Ģirtam. Iedeva man viņa tālruņa numuru. Piezvanīju, viņš, protams, neatteica, palīdzēja.” Tā tapa viņu pirmais kopdarbs. Tika uzgleznots kombains, ko bija lūdzis izdarīt kāds klients. Tā vēl nebija mīlestība, bet tikai mīlestības nojausma, kas radās starp abiem jaunajiem cilvēkiem. Vineta neaizmirsa Ģirtu. Viņš neaizmirsa Vinetu, bet abi klusēja. Un tad negaidīti viņš atnāca apsveikt draudzeni 8.martā. Un sauca kopā iet pastaigāties, bradājot pa kupenām. “Viņš paņēma mani pie rokas. Es biju augstpapēžos...” smejas Vineta. Tas notika pirms trīs gadiem. Tā sākās viņu abu kopīgā romantika. Abpusēja, spilgta. Divu mīlošu un atbildīgu cilvēku savienība. “Problēmas tāpat jau dzīvē vienmēr būs, tās nekur nepaliks. Svarīgi ir, kā mēs tās uztveram un pārdzīvojam. Kopā pasmejamies, kopā apzināmies savas kļūdas un labojam tās,” saka Ģirts. “Mums nav grūti otram pateikt: “Lūdzu, piedod!” Gribas saprasties,” piebilst Vineta.

Brāļi lolo māsu
Vineta uzaugusi kuplā ģimenē, viņai ir četras māsas un brālis. Arī Ģirtam ir brālis. Abi zina, ko nozīmē ģimenē dzīvot kuplākā saimē un sadraudzībā, rūpējoties citam par citu. Vinetai prieks, ka dēli mīl un rūpējas par māsu. “Kad atvedām mazo no slimnīcas, jaunākais brālītis uzreiz viņai nesa savu mīļāko rotaļlietu – Stiču. Puikas tā grib māsu mīļot! Citreiz atstāju uz brīdi istabā vienus, kad atgriežos, visapkārt māsai ir rotaļlietas un spilventiņi.” Brāļi nevar vien sagaidīt, kad māsa paaugsies un pati nāks pulciņā spēlēties. Vineta saka - Ieviņai tiek viss mīļums gan no vecākiem, gan no brāļiem. Viņa taču ir pati mazākā, un viņa ir meitene.
Puikas – Viesturs un Valters - dzimuši Vinetas iepriekšējās attiecībās, un viņiem ir savs īstais tētis. “Neliedzam viņam tikties. Esam draudzīgi,” saka Vineta. Ģirts piebilst: “Iztiekam bez pārpratumiem.” Arī puikas šajā situācijā jūtas komfortabli un ir atraduši mīļvārdiņu Ģirtam. “Viņiem viņš ir tētuks. Ļoti kopē Ģirtu, mācās no viņa pieklājību,” smaida Vineta.
Ģirts atzīst, ka viņa liktenis ir neparasts. Vienā mirklī viņš ir kļuvis par daudzbērnu ģimenes galvu. Viņam tas patīk un padodas. Uz jautājumu, vai ģimene laika gaitā kļūs vēl kuplāka, viņš tā uzreiz tieši neatbild, bet ieminas: “Būtu alga lielāka...” Taču Vineta pat nešaubās, ka agri vai vēlu tas notiks.
“Mēs bērnus radinām pie dzīves vienkāršībā,” viņa stāsta. Ģirts piebalso: “Lai saprot, kas ir dzīve. Pārāk necenšamies lutināt. Nečīkstam, mācām bērniem, ka dzīve ir jātur savās rokās pašiem.” Bērni novērtē gan to, ka mājās vārītā putra ir garda, gan to, ka pašu rokām veidotais, radītais ir vismīļākais, skaistākais. Vineta saka, ka viņiem ir vienprātība par to, kas ir un kas nav veselīgi. Vēl ļoti svarīgi esot visiem sēdēt pie kopīga galda. Ģimene arī kopā sporto – skrien krosu, vingro. To varot darīt arī kopā ar mazo Ievu ratiņos.
Puikas paši darina sev rotaļlietas. Ģirts stāsta, ka kopā ar bērniem veido kartona pilis, pirātu kuģus, lidmašīnas. Viņam liekas svarīgi, lai bērni jau mazotnē novērtē atšķirību starp individuālu veikumu un rūpniecisku ražojumu. Paša veidotu darbiņu, kurā ielikta izdoma, sirds, cilvēks nespēj vienkārši izmest atkritumos kā veikalā pirktu un apnikušu lietu. Galu galā Ģirts taču ir ne tikai mākslinieks, bet arī pedagogs ar praksi. Ilgāku laiku viņš ir strādājis Gulbenes mākslas skolā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Savu mīlestību izgaršo kā šokolādi

Kategorijas