“Vecpuzuļos” jūt dzimtas spēku

2015. gada 8. decembris 00:00

2769

Andris Silamiķelis par dzīvi viensētā: “Man patīk brīvība.”

“Dzirkstele” turpina ceļojumu pa novada apdzīvotajām vietām, vēsturiskajiem ciemiem, un šoreiz pa Naglenes ceļu devās uz Beļavas pagastu. Pēc Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras datubāzes, Beļavā ir 16 vēsturisko ciemu nosaukumi, starp kuriem bez izteiksmīgajiem Gulbīša, Letēm, Pilskalna, Spārītes ir arī tādi mazāk dzirdēti, bet ne mazāk skaisti kā Mili, Sīļi un Vanagi.
Piestājot vienā otrā lauku viensētā, atklājās, ka te maz ko zina par vēsturiskajiem mazciemu nosaukumiem. Šajā pusē mazāk izteikta ļaužu kopība, vairāk valda viensētu princips un domāšana.

Tēva mājas jau piektajai paaudzei
“Dzirkstele” pievērsa uzmanību tam, ka Naglenes ceļam ir skaisti pieturvietu nosaukumi, piemēram, Pienakalns un arī Puzuļi, kas asociējas ar Ziemassvētku puzuriem. Tieši tāpēc pieklauvējām pie “Vecpuzuļu” māju durvīm. Tās atvēra namatēvs Andris Silamiķelis. Viņš dzīvo savās tēva mājās, kuras laika gaitā ir pārbūvētas un kuras par savām sauc dzimtas piecās paaudzēs. Kāpēc mājām dots “Vecpuzuļu” nosaukums, A.Silamiķelis pateikt nevarēja, vien bilda, ka nekad nav domājis aiziet no šejienes vai doties peļņā aiz Latvijas robežām. Viņa abi bērni no iepriekšējās laulības dzīvo un strādā Lielbritānijā – meitai Agnesei ir 25 gadi, dēlam Arnim – 22 gadi. Tēvs saprot, ka tur var labāk nopelnīt un nodrošināt savu dzīvi. “Diemžēl tik drīz uz Latviju atpakaļ viņi nebrauks,” domā A.Silamiķelis. Par sevi viņš saka: “Man patīk brīvība.” Tāda iespējama, tikai dzīvojot savā paša viensētā. Turklāt A.Silamiķelim gribas, lai viņa meita Evija, kurai decembrī paliks 11 gadu, uzaug dzimtenē. Ikdienā A.Silamiķelis apsaimnieko savus zemes un meža īpašumus, rudens sezonā dodas talkā uz Lizumu, palīdzot tikt galā ar kāpostu ražu. Ziemā ir laiks atelpai un hobijiem. Dzīvesbiedre Svetlana strādā Gulbenes vidusskolas internātā.

Mantota tehnika un azarts to atjaunot
Namatēvs aizraujas ar vecās tehnikas atjaunošanu. Tas ir hobijs, kas pārmantots no tēva. Dēls ejošā kārtībā uztur tēva traktoru “DT-20”, kuram ir vairāk nekā pusgadsimts. “Vēl nesen ar šo traktoru pļāvu,” stāsta A.Silamiķelis. Atjaunoti gaida arī “GAZ” kravas auto, kas piederējis viņa tēvam un it kā dabūts īpašumā no Rīgas kinostudijas. Kā un kāpēc tas noticis, dēls nezina sacīt. Deviņdesmitajos gados tēvs ar šo automašīnu vēl tika braucis,” atcerējās A.Silamiķelis.
Pirms pieciem gadiem A.Silamiķeļa tēvs Alberts Silamiķelis ir aizgājis aizsaulē 77 gadu vecumā. Beļavā viņš ir bijis pazīstama personība. Bijis kolhoza “Pilskalns” priekšsēdētājs, vēlāk – kolhoza “Gulbene” sagādnieks. Alberts ir tēvs trim dēliem, tostarp dvīņubrāļiem Reinim un Vilnim, no kuriem viens dzīvo Gulbenē, bet otrs - Liepājā. “Uzskatu sevi par tēva dēlu, man saka, ka ar gadiem kļūstu arvien līdzīgāks viņam,” saka “Vecpuzuļu” saimnieks, kuram nupat palika 50 gadu. Lai gan arī Andra abi brāļi ir gājuši tēva pēdās. Viens ir automehāniķis, otrs – autobusa šoferis. Arī Andrim tāpat kā brāļiem un tētim patīk motocikli. Tēvs Alberts savulaik ar motocikli “IŽ” mēnesī mēdzis braukt darīšanās no Beļavas uz Rīgu. “Tas tolaik bija normāli,” saka A.Silamiķelis. Arī viņa tehnikas parkā ir divi motocikli “Minska” kā sava veida bērnības un jaunības nostalģija. Viens no tiem ir 1971. izlaiduma gada. Saimnieks mēdz sēsties savā “Minskā” un apsekot savus zemes īpašumus.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Vecpuzuļos” jūt dzimtas spēku

Kategorijas