Latvijai uzņemt bēgļus ir pienākums

Normunds Aizpurs, Latvijas armijas atvaļinātais pulkvežleitnants

2015. gada 10. decembris 00:00

884

Lai izprastu, kāpēc Latvijai nav izvēles, uzņemt vai neuzņemt bēgļus, ir jāpaskatās atpakaļ netālā pagātnē. Kad ASV sāka karu Irākā bez ANO rezolūcijas, mēs un Latvija atbalstījām amerikāņus. Mūsu valsts valdošā koalīcija – nacionālā apvienība - tolaik nobalsoja par to, ka uz Irāku jāsūta mūsu karavīri. Netika atbildēts uz opozīcijas jautājumu, kādas ir Latvijas intereses šajā karā. Ar Irāku taču Latvijai nebija ne diplomātisku, ne ekonomisku attiecību! Pieņemu, ka Latvijas nostāja šajā jautājumā bija biļete iestājai NATO spēkos. Tāda bija samaksa. Mēs maksājām ar saviem karavīriem, arī ar viņu dzīvībām. Arī es pats biju Irākā. Man tur nācās dzirdēt vārdus, ka ar uzvaru šajā karā vēl nekas nav beidzies, ka sekas vēl jutīsim. Atceros bijušā Latvijas armijas komandiera Daiņa Turlā vienu no publiskajām runām, kurā viņš izteicās tieši šajā sakarā. Viņš šaubījās, vai Latvijas armijas karavīri ir jāsūta uz Irāku, jo, kā uzskatīja D.Turlais, mums nāksies par to atbildēt. Neviens nebija padomājis, kas tā būs par atbildību. Tagad tas brīdis ir pienācis. D.Turlais, iespējams, nebija iedomājies, ka situācija izvērtīsies tieši šāda. Viņam vairāk bija bažas par iespējamajiem terora aktiem. Daudz kas saistībā ar Irāku izrādījās citādāk. Toreiz mums skaidroja, ka karš ir vienīgā iespēja neļaut irākiešiem izmantot atomieročus un apdraudēt mieru visā pasaulē. Taču, šķiet, kara iegansts bija pavisam cits. Tam bija ekonomisks raksturs. Tā izpaudās ASV intereses par Irākas dabas resursiem, galvenokārt naftu.
Sekas ir tādas, ka mēs esam iejaukušies arābu pasaules kartībā, esam palīdzējuši izjaukt viņu dzīves pamatu – sagrāvuši infrastruktūru, biznesa struktūru. Esam atbalstījuši cilvēku bojāeju. Liela cilvēku daļa arābu valstīs tagad jūtas lieki, viņiem nav darba, ir izjauktas ģimenes. Redzam, ka bēgļi no šīs pasaules lielākoties ir gados jauni cilvēki, kuri uzskata, ka mums ir pienākums parūpēties par viņu eksistenci. Arī šo cilvēku garīgie līderi mudina viņus rīkoties tieši tā. Jā, mēs atbalstījām šo cilvēku dzīvesveida iznīcināšanu un mēs nevaram tagad pārmest kažoku uz otru pusi un pateikt, ka mums gar šo situāciju nav nekādas daļas. Arābu pasaule uz Ziemassvētkiem mums nesūtīs apsveikuma kartītes pateicībā par to, ko esam izdarījuši. Viņi mums atsūtīs savus cilvēkus. Viņi jau ir šeit.
Nepiekrītu tiem, kas apelē pie latviešu sirdsapziņas ar stāstiem, ka arī mūsu tautiešus citas pasaules valstis uzņēma kā bēgļus 1940. vai 1941.gadā. Tā bija pavisam cita situācija. Tur nav nekāda salīdzinājuma!
Es nelolotu daudz ilūziju par arābu pasaules cilvēku iespējamo integrāciju Latvijā. Neceru, ka viņi perfekti zinās latviešu valodu, dejos mūsu tautiskās dejas un dziedās korī dziesmu svētkos. Tie ir cilvēki ar savas kultūras saknēm, savu reliģiju, un viņi paliks uzticīgi savām tradīcijām. Līdzīgi, kā tas ir noticis ar romu tautības pārstāvjiem Latvijā, kas gadsimtu gaitā tā arī nav varējuši līdz galam saplūst ar latviešu tautu. Romi ir turējušies un joprojām turas savrup.
Diāna Odumiņa

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Latvijai uzņemt bēgļus ir pienākums

Kategorijas