Mācos pacietību, iecietību un toleranci

2015. gada 11. decembris 00:00

1680

Ingai Ančai patīk darbdienas un jaunas idejas

"Es esmu gan skolotāja – pasniedzu konkrētas stundas bērniem ar īpašām vajadzībām, gan atsevišķās stundās esmu arī skolotāja palīdze. Tad skolotājs klasē bērnam uzdod uzdevumus, bet es esmu tā, kas palīdz tikt ar tiem galā, atbalsta. Šie bērni ir integrēti klasēs, tādēļ skolotāji nevar pievērsties tikai šiem bērniem, bet viņiem ir vajadzīga palīdzība un ļoti liela nozīme ir tieši individuālajai pieejai,” stāsta Inga Anča. Vēl viņa ir arī sporta skolotāja, ilgus gadus vada arī teātra pulciņu un velopulciņu.
- Tu pati esi Gulbenes vidusskolas absolvente. Kā bija atgriezties skolā jau kā skolotājai?
- Jā, esmu absolvējusi šo skolu, tiesa, šeit es mācījos tikai vidusskolas klasēs, pirms tam mācījos Gulbenes pamatskolā. Runājot par kolēģiem, ir tikai daži, kas bija arī mani pedagogi, protams, ir tādi, kuri arī manā laikā bija šīs skolas skolotāji. Kādas bija sajūtas atgriezties skolā kā skolotājai? Es laikam tobrīd par to nedomāju. Man piedāvāja darbu šajā skolā. Tajā brīdī gan domāju vēl arī par citu iespēju, bet tas darbiņš vēl bija uz jautājuma, tādēļ nolēmu piekrist šim piedāvājumam un tā joprojām šeit arī strādāju.
- Kas tevi mudināja izvēlēties skolotājas profesiju?
- Man šķiet, ka es jau kopš bērnības vienmēr atbildēju, ka gribu būt par sporta skolotāju. Patiesībā es gribēju būt aktrise, bet dzīve izdara savas korekcijas un noliek visu savās vietās. Aktrise es tagad esmu Tautas teātrī, bet pēc vidusskolas absolvēšanas es iestājos Pedagoģiskajā institūtā, pēc tam šai augstskolai mainījās nosaukums un es pabeidzu jau Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu. Vēlāk, jau strādājot Gulbenes vidusskolā, tika piedāvāta iespēja apgūt papildu zināšanas kursos, un tā es nonācu līdz darbam ar bērniem ar speciālajām vajadzībām. No mūsu skolas ar īpašajiem bērniem strādā arī skolotāja Baiba Dzērve. Varu teikt, ka ļoti liela nozīme ikdienas darbā ir mūsu savstarpējai sadarbībai. Tāpat ļoti nozīmīgi ir sadarboties arī ar bērnu vecākiem un arī ar pašiem bērniem. Mēs ļoti daudz kontaktējamies arī ārpus stundām un skolas. Ļoti priecājos, ka ar Rotari kluba atbalstu tika izveidota ļoti laba materiālā bāze. Mums ir gan dators, planšetes, ekrāns un datu kamera, gan arī dažādi uzskates līdzekļi. Arī pati esmu sataisījusi daudz un dažādus uzskates līdzekļus, spēles. Šiem bērniem ir grūtāk mācīties, tādēļ viss vairāk vai mazāk tiek tendēts uz to, kas noderēs dzīvē, kas ir saistīts ar ikdienišķām lietām, procesiem. Turklāt, lai vieglāk būtu iemācīties, izmantojam dažādas spēles.
- Kāds ir tavs viedoklis par bērnu ar speciālajām vajadzībām integrēšanu vispārizglītojošajās klasēs, skolās?
- No vienas puses, bērniem, kas būs mācījušies parastajās skolās kopā ar citiem bērniem, būs vieglāk iekļauties dzīvē, jo viņi jau būs pieraduši darīt tā, kā dara visi citi. Un arī pārējie bērni pierod tā, ka starp viņiem ir šādi bērni. Šiem īpašajiem bērniem ir arī iespēja dzirdēt, redzēt, atcerēties, iemācīties arī to, ko mācās visi citi bērni. Tas, protams, nenozīmē, ka viņi apgūst visu, bet šis un tas atmiņā viņiem paliek. Savukārt, no otras puses, ja būtu darbs tikai ar šiem bērniem, varbūt tās būtu vienkāršākas, vairāk viņiem saprotamākas lietas, zināšanas. Grūti pateikt, kā tiešām ir labāk. Bet tāpēc jau arī ir šīs atsevišķās stundas, kur ir izšķetināts, apjausts, ka bērns nevar tikt līdzi, bet citās stundās viņš mācās kopā ar pārējiem bērniem. Strādājot ar īpašajiem bērniem, skolotājam ir jāmācās dažādība – kā pasniegt dažādi, kā mācīt citādāk, lai bērns saprot. Protams, skolotājam skolā vienmēr ir jāmeklē dažādas pieejas, dažādas metodes, lai bērniem būtu interesanti strādāt, bet, strādājot ar bērniem ar īpašām vajadzībām, ir jāmeklē vēl daudz vairāk veidu, risinājumu, pieeju, lai bērnam izskaidrotu konkrētu jautājumu. Un katrs bērns taču ir citādāks, līdz ar to katram ir nepieciešama cita pieeja, cits mācīšanās veids.
- Kā tu kopumā raksturotu mūsdienu bērnus?
- Viņi noteikti ir citādāki, modernāki, enerģiskāki, viņi ir aktīvāki, lai gan tajā pašā laikā, piemēram, sportā daudziem ir grūti kaut ko izdarīt. Man patīk, ka mūsdienu bērni ir motivētāki, arī gudrāki. Bērnus interesē, kāpēc tas tiek uzdots, vai vispār tas ir vajadzīgs, varbūt var izvēlēties kaut ko citu. Man šķiet, ka bērni māk domāt plašāk, meklē sakarības. Bērni arī ātrāk uztver dažādas inovācijas, modernās un laikmetīgās lietas. Un tas pat nav saistīts tikai ar tehnoloģijām.
Skolotājam ir jābūt ļoti elastīgam, jāmāk pielāgoties dažādām situācijām, jāprot atrast risinājums, ja pēkšņi mainās apstākļi. Protams, ir jāpielāgojas arī bērniem. Jāmeklē ceļi, kā motivēt, kā ieinteresēt viņus mācīties. Tas var būt caur rotaļām, caur spēlēm, caur nopelnītām balvām, caur rezultātu izaugsmes salīdzinājumu.
- Gulbenes vidusskola šogad piedzīvoja pārmaiņas. Kā tu uz to skaties?
- Protams, apzinos, ka bērnu ir tik, cik ir, un vidusskola droši vien nevarētu pārstāvēt, bet es tomēr biju cerējusi, ka šeit būs vismaz deviņas klases, citādi ir tāda kā nepabeigtības sajūta, jo šo skolu bērni jau it kā nemaz nepabeidz. Runājot par pārmaiņām, man šķiet, ka ar Bērzu skolas skolotājiem mēs esam ļoti labi sadzīvojušies. Protams, visiem bija neziņa, kas un kā būs, bet iznākums, šķiet, ir pozitīvs. Vēl jau gan arī visiem ir jāpierod pie šīm pārmaiņām, ir pagājis tikai pusgads.
- Šobrīd daudz tiek diskutēts par izglītības sistēmas reformām valstī, par pedagogu atalgojumu. Kā tas ietekmē ikdienas darbu?
- Kad sāc darīt darbu, par to vairs nedomā, tad tiešām vairāk domā, lai darbs ir labāks, kvalitatīvāks, lai tu spēj vairāk dot bērniem. Bet, protams, tas nomāc un zināmā mērā rada arī kaut kādus kašķus, jo katrs jau tik un tā grib deķīti pavilkt uz savu pusi. Pedagoga profesija mūsu valstī diemžēl nav novērtēta. Es saprotu, ka arī valstī šobrīd iet grūti, bet valdībai diemžēl ir ļoti grūti iedomāties, kā iet mums. Mēs visu laiku tiekam turēti neziņā, lēmumi netiek pieņemti, un tas arī visvairāk nomāc.
- Kas tevi motivē ikdienas darbam? Vai spēj vienmēr ar smaidu iet klasē?
- Ikdienā, protams, vienmēr un visur neviens nespēj iet tikai ar smaidu un prieku. Protams, ir brīži, kad esmu dusmīga uz visu pasauli, bet tad es mēģinu atrast kādu nodarbi, kas man liek aizmirst nepatīkamo, mainīt domas, un tad kļūst vieglāk. Lai gan ikdienā, pat ja esi cītīgi saplānojis visus darbus, parasti vēl ir jāpaspēj izdarīt arī dažādi papildu darbi, es vienmēr esmu teikusi, ka man daudz labāk patīk darbdienas. Protams, cilvēkam ir arī jāatpūšas, bet mani nomāc nekā nedarīšana. Pat skatoties televīziju, es noteikti vēl arī adīšu. Darbam, protams, motivē atalgojums, bet mani noteikti motivē arī bērni un īpaši, ja tu jūti, ka tas, ko tu esi devis, viņiem ir svarīgi. Man patīk, ka bērni nāk ar prieku uz stundām, ka viņi labprāt darbojas arī papildus. Darbam motivē arī tas, ka izdodas atrast jaunas idejas un tās realizēt savā darbā. Tad atkal tiec ierauts tādā kā virpulī, atkal ej un dari uz priekšu. Un es viennozīmīgi varu teikt, ka savu darbu daru ar prieku un ka man tas patīk.

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Inga Anča.
◆ Dzimusi: 1975.gada 24.jūnijā Gulbenē.
◆ Ģimene: dzīvesbiedrs Dzintars, meitas Līva (9 gadi) un Zane (4 gadi).
◆ Darbavieta: Gulbenes vidusskola.
◆ Aizraušanās: teātra spēlēšana un rokdarbi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mācos pacietību, iecietību un toleranci

Kategorijas