Raksturu veido kopš bērnības

2015. gada 11. decembris 00:00

3562

Vladimirs Lituņenko ir Nodarbinātības valsts aģentūras Gulbenes filiāles vadītājs jau daudzus gadus. Pirms tam viņš strādājis par Gulbenes pārvietojamās mehanizētās kolonnas vadītāju.
“Iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Hidromeliorācijas fakultātē, ko pabeidzu 1970.gadā. Ļoti labi mācījos un saņēmu paaugstinātu stipendiju – 37,50 rubļus. Pirmais gāju uz sadales komisiju, kur saņēmu norīkojumu darbā uz Gulbenes PMK (pārvietojamā mehanizētā kolonna). 1976.gadā kļuvu par direktoru. Biju jaunākais priekšnieks šajā sistēmā. Tolaik man bija 29 gadi. Nostrādāju līdz 1995.gada 1.augustam. Kad viss likvidējās, piedalījos konkursā un kļuvu par Nodarbinātības valsts aģentūras darbinieku,” atceras Vladimirs, kura dzimtā puse ir Stāmerienas pagasts. Viņš kā piemiņu glabā savu pašu pirmo darba grāmatiņu, kurā ieraksti liecina, ka skolas vasaras brīvdienās viņš strādājis Gulbenes dzelzceļa tiltu brigādē.
“Savā dzīvē esmu daudz kur bijis un daudz ko redzējis. 1958.gadā braucām uz Sibīriju, kur gadu iepriekš sāka būvēt Bratskas hidroelektrostaciju, tāpēc steidzīgi tika veidotas Mašīnu-traktoru stacijas, lai izvestu no taigas lietkoksni. Mans tēvs, kurš uz Sibīriju vispirms aizbrauca viens pats, tur strādāja par galveno inženieri. Pēc gada viņš pie sevis aicināja visu ģimeni. Man tā bija iespēja iepazīt Sibīrijas taigu, izbaudīt mīnus 40 grādus ziemā un plus 32 grādus vasarā. Sibīrijā pabeidzu arī Rasputinskas pamatskolas 4.klasi. Kalns upes krastā, kur atradās ciemats, kurā dzīvojām, netika applūdināts, tāpēc visu mūžu sapņoju, ka varētu kādreiz uz turieni aizbraukt,” stāsta Vladimirs.
Pēc atgriešanās no Sibīrijas viņš turpinājis mācības Gulbenes 2.vidusskolā. “Spilgti atceros, ka uz Jaungadu gatavojām koncertu. Visiem bija jābūt jūrnieku formās. Citiem bērniem bija stilizētas formas, bet man mamma, kura bija šuvēja, uzšuva īstu jūrnieka formu. Jau gatavojāmies iziešanai uz skatuves, kad atklājās, ka mans pārinieks nav ieradies. Tomēr izgāju uz skatuves viens un visu izdarīju, kā vajadzēja. Arī jūrnieka formu izrādīju. Skolotāja un vecāki mani pēc tam slavēja. Tas audzināja manu raksturu. Sapratu, ja ir mērķis, tas vienmēr ir jāsasniedz. Dzīvē man šī pārliecība daudz palīdzēja,” uzskata Vladimirs.
Nu jau vienpadsmit gadus Vladimirs ir mīlošs vectēvs mazmeitai Jūlijai, kura meitas Olgas ģimenē piedzimusi 18.novembrī. Šovasar apprecējies arī dēls Igors. “Man ir labi bērni. Katru mēnesi brauc mani apciemot. Es varētu arī nestrādāt, tomēr turpinu to darīt, jo nevaru dzīvot bez cilvēkiem apkārt.”

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Raksturu veido kopš bērnības

Kategorijas