Latvju rakstu zīmju spēks

2015. gada 15. decembris 00:00

1100

Zinaida Kļaviņa auž Lielvārdes jostu rakstu variantus

Gulbeniete Zinaida Kļaviņa sevi var saukt par meistarīgu audēju, jo viņai ir liela pieredze aušanas arodā. Viņas dzīve ar aušanu bijusi saistīta daudzus gadus, taču tagad jau piecus gadus ar to nodarbojas Gulbenes Tautas lietišķās mākslas studijā “Sagša”. Vislielāko gandarījumu Zinaidai sagādā jostu aušana. Aptuveni pirms trim gadiem izdomājusi, ka mācīsies aust Lielvārdes jostu – vai tad nu viņa to nevarēs? Audējai tas, protams, arī izdevies. Lielvārdes jostām ir 68 veidi, taču Zinaida uzskata, ka savā mūžā vairs visus neizaudīs, bet vismaz daļu. Viņa stāsta, ka parasto jostu raksti atkārtojas un tajos ielikts viss no cilvēka dzimšanas līdz mūža galam, tikai mūsdienās nav neviena, kas tos iztulkotu. Zinaidas austās jostas atrodas ne tikai Latvijā, bet arī plašajā pasaulē. Dziesmu un deju svētkos tirgojusies un atminas, ka viņas Lielvārdes jostu iegādājies arī kāds japānis, kas to nopircis rakstu pēc. Daudz pērkot grāmatzīmes, kā arī jostas. “Zīmes sastopamas visā pasaulē, un jostās ieaustajām zīmēm ir ļoti sena vēsture. Pat Peru izrakumos sastopams kaut kas līdzīgs, bet, kā tās tur nonāca, neviens nezina.”

Noiets uz Krieviju
Zinaida sevi uzskata par Latgales meiteni – piedzimusi Kārsavā. Viņa ir kara laika bērns un mammai bija viena no trim meitām. “Tēti iesauca armijā 1944.gadā. Mazajai māsai bija tikai sešas dienas, bet tētis no kara neatgriezās. Nav zināms, kur ir viņa kapa vieta. Mamma mūs visas izaudzināja.”
Mamma pratusi aušanas arodu un to darījusi arī peļņas nolūkos. Tika audusi segas, galdautus. Visām trim meitām bija pūru sarūpējusi. “Kad pabeidzu Malnavas tehnikumu, iegūstot zootehniķa profesiju, astoņpadsmit gadu vecumā atnācu strādāt uz kolhozu Galgauskā. Vēlāk sāku strādāt Gulbenē sadzīves pakalpojumu kombinātā, jo tur bija vajadzīga audēja. Cehā nostrādāju divdesmit trīs gadus. Austas tika visdažādākās lietas – segas, aizkari, celiņi. Vienu un to pašu audeklu un rakstus audu gadu gadiem, tik krāsas mainījās. Liels noiets bija uz Krieviju, pašiem maz produkcijas palika.” Aušanu apguvusi pašmācības ceļā. Zinaida stāsta, ka uz cehu atnākuši jauni cilvēki un tie, kas bijuši pieredzējuši, viņus apmācījuši. Pēc gadiem cehu likvidēja un viņa sāka strādāt Gulbenes zemessardzē, kur tika nostrādāts divdesmit viens gads. “Neesmu no tiem cilvēkiem, kas var staigāt no vienas vietas uz citu. Ja vienā darbavietā sāku, tad turpinu. Pagājušajā gadā aizgāju pensijā,” atzīst Zinaida.

Meistarība un pieredze
“Sagšā” sākusi darboties, jo nevarējusi mājas mierīgi nosēdēt un gribējies aktīvi darboties. “Galvenais, ka esi cilvēkos. Atnācu šeit – paskatījos, kā auž citas amata pratējas. Tomēr, ja kaut kas neizdodas vai nav pārliecības par to, ka viss sanāks, var atnākt šeit un cits citam sniedz palīdzīgu roku.” Gulbenes Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” vadītāja Biruta Akmentiņa stāsta, ka Zinaida uz studiju atnāca jau kā nobriedusi audēja ar pieredzi. “Gadiem strādājot, veidojas meistarība un precizitāte. Iepriekšējie darba gadi izveidoja meistaru tehniskā ziņā, tāpēc mums ar viņu ir paveicies.”
“Sagša” piedalās dažādās izstādēs un pasākumos. Kad Gulbenē nedēļu notika “Euroweek”, vienā no dienām ārzemju jaunieši devās uz Ates dzirnavām, kur viņiem tika ierādīts aušanas arods. “Bija interesanti paskatīties, kā jaunieši pirmo reizi savā dzīvē mēģināja aust.” Rezultāts jauniešu veikumam šobrīd redzams Gulbenes novada valsts ģimnāzijā.
Kad norisinājās Dziesmu un deju svētki, Zinaida Vērmanes dārzā tirgojās ar saviem darbiem. Par to viņa saka – tas ir ko vērts! “Pēc nedēļas mājās negribējās braukt – kāda tur atmosfēra, no visas Latvijas sabrauc amatnieki – līdzīgi kā katru gadu Brīvdabas muzejā.”

Tendences mainās
Talantīgā audēja uzskata, ka vislabākā recepte pret sliktu garastāvokli ir aušana, jo par neko citu nav jādomā un laiks paiet ļoti ātri. Viņa iesaka vecāka gadagājuma cilvēkiem nesēdēt mājās: “Dzīve ir skaista. Šodien ir grūti, bet rīt būs labāk. Esmu ļoti bagāta, man ir viena meita, trīs mazdēli – Sandris, Edžus un Mikus, kā arī mazmazmeita Samanta Agata – kā viņa pati saka – mazais aprīļa jociņš, jo dzimusi 1.aprīlī. Visi trīs mazdēli prot gan uzlikt stelles, gan izjaukt tās. Aust gan neprotot. Zinaidas mērķis ir iemācīt meitai Gunai aust, kura brīvos brīžos arī aizraujas ar rokdarbiem – ada, tamborē, izšuj. No visiem radiem Zinaida ir vienīgā, kas auž. “Tagad daudzi neprot novērtēt izaustos darbiņus. Ar frotē dvieli slaukās un uz lina dvieli nemaz neskatās. Tendences un vērtības stipri mainījušās.”
Zinaida stāsta, ka viņa bez aušanas nevar iztikt. “Vajag tikai nākt un sākt aust, un tā būs kā slimība. Ikviens, kas vēlas, var iemācīties to darīt,” smaidot saka audēja. Ar aušanu gājis visādi. “Bijis tā, ka sataisi un nekas nesanāk, viss jāsāk no jauna. Iesākumā, aužot Lielvārdes jostu, trīs vai četrās stundās izaudu kādus četrus centimetrus – nevarēju dabūt rakstu, kā vajag, un vairāk ārdīju nekā audu, tomēr beigās viss izdevās.” Meistare audusi arī galdautus, dvielīšus un citu. “Galvenais ir pareizās krāsu kombinācijas, un ar to reizēm palīdz studijā “Sagša”, kur cita citai daudzkārt esam padomdevējas. Krāsas salikt – tā ir vesela māksla. Domāju, ka tas cilvēkam ir dabas dots talants. Ja tā nav, tad iemācīties to nevar, ja vienīgi kaut kur tas tiek nošpikots. Pacietību arī vajag. Parasti saku, ka tā ir rakstura audzināšana.”

Pieprasīta audēja
Zinaidai mājās ir divas stelles. “No vienas puses, mājās ir ērtāk – kad gribas aust, tad apsēdies un dari to. Ja “Sagšā” viens auž un ja kaut kas nesanāk, tad otram jāpagaida. Bez kolektīva negribu strādāt, jo vajadzīga sabiedrība, un tā ir lielāka izaugsme, jo cita no citas mācās.” Šobrīd Zinaida strādā pie pasūtījuma – baltiem Šķilbēnu brunčiem no vilnas. Viņai bijuši arī cita veida pasūtījumi, kuru arī tagad netrūkstot. Pagājušajā gadā audusi Druvienas un Tirzas, Lizuma kolektīviem, kā arī Gulbenes kultūras centra bērniem – brunčus, arī Litenes kolektīvam, kam nav sava pagasta brunču, bet tika izvēlēti Praulienas. Jaungulbenes sievām pie zilajām linu kleitām audusi Piebalgas jostas. Pasūtītas tika 38 jostas – ziedaines, kuras viegli izaust – pat divās dienās.
“Kad veido tautas tērpu – nekad nevilks Kurzemes villaini pie Vecgulbenes brunčiem – lai cik tie kopā labi arī izskatītos,” atklāj Zinaida un turpina. “Lielvārdes jostu trīs metru garumā varu izaust nedēļas laikā. Lai brunčus izaustu un ja tie ir vienā krāsā, tad trīs dienās to var izdarīt. Tikai jāskatās, lai malas būtu skaisti izaustas, jo tas ir rūpīgs roku darbs. Iepriekš nezināju, ja Lielvārdes jostām vidiņā ieauž zaļu svītriņu – tā ir dzīvības stīdziņa.” Audēja savus darbus dāvina arī citiem. Visām māsas mazmeitām izausti Lielvārdes jostas un brunči. Divām ir Lielvārdes brunči un Līvānu brunči – lepojas Zinaida.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Latvju rakstu zīmju spēks

Kategorijas